Spēle “jā, bet…”. Narkomānu ģimenēs tā ir nāvējoša spēlīte 0
Eriks Berns ir aprakstījis šādu cilvēku tipu savā psiholoģiskajā dižpārdoklī “Spēles, kuras spēlē cilvēki”. Laiku pa laikam mēs visi spēlējam spēli “jā, bet…”. Tās būtība ir pažēloties par problēmu, atgrūst visus piedāvātos risinājumu ceļus, atrunājoties ar labdabīgiem aizbildinājumiem. Šādai spēlei nav gala, jo cilvēka izdomai par “jā, bet…” nav robežu. Cilvēks pats šo iekšējo uzstādījumu pat neapzinās – viņš nemana, ka novēršas no problēmas, noņemot no sevis atbildību.
Narkomānu ģimenēs pieeja “jā, bet…” ir nāvējoša spēlīte. Ja tuvinieks saslims ar vēzi, reti kāds riskēs apstrīdēt, ka nepieciešama slimnīca, operācija, ilgstoša ārstēšanās. Visas ģimenes dzīve mainās, tas ir grūti, taču – tas ir fakts, kuru nevar noliegt. Narkomānija ir ne mazāk bīstama slimība, bet tuvinieki meklē visādas atrunas. Šāda tipa vecāks konsultantu, kurš iesaka vērsties pēc medicīniskās palīdzības vai sūtīt slimo uz rehabilitācijas centru, šajā spēlē uztver ja ne kā ienaidnieku, tad kā pretinieku. Ārstēties!? Bet viņu taču liks uzskaitē, bet puisēnam jātiek augstskolā, jāiet dienestā, jānokārto autovadītāja tiesības, jāiegūst tiesības lietot ieroci un galu galā jāapprecas ar meiteni, kas ne par ko nenojauš. Braukt prom!? Bet ir taču mācības, darbs, ģimene, spīdošas perspektīvas, remonts, suns, māja, komandējums uz ārzemēm, galvenā loma izrādē, sacensības utt., u. t. jpr. – šim sarakstam nav ne gala, ne malas.
Izvēle ir ļoti vienkārša un nevajag nekādus argumentus. Un izvēles kausos ir divi – dzīvība un nāve. Viss ir vienkārši.
