“Pusaudži medībās nedzer”. Narkologs Jāzeps Korsaks par jauniešu atkarību problēmām 0
Medībās neviens pusaudzis nav redzēts piedzēries vai vismaz pagaršojis alkoholu. Turpretī uz ielas un dažādās izklaides vietās vai pažobelēs un vārtrūmēs nākas redzēt ne tikai iedzērušus, bet pavisam apdullinātus pusaudžus un pat bērnus, kuru izskats un uzvedība skaidri liecina par apreibinošo vielu lietošanu. Ikdienā, savā praksē, saskaroties ar bērniem un jauniešiem, praktizējošajam narkologam Jāzepam Korsakam ir savs profesionālais problēmas cēloņu redzējums.
Kāpēc pusaudzis nogaršo alkoholu?
Ir vairāki iemesli. Tā ir zinātkāre, vēlēšanās izcelties, pierādīt kaut ko, būt pieaugušākam un pieredzējušākam par vienaudžiem. Pavisam nesen slimnīcā nogādāja 15 gadus vecu pusaudzi, kuru atrada uz ielas. Ķermenis jau bija atdzisis un viņa bija bez samaņas. Par laimi izdevās meiteni izglābt un pēc ārstēšanās slimnīcā viņa atgriezās mājās. Kad viņai pajautāja par iemesliem, viņa paskaidroja, ka esot gribējusi vienkārši pamēģināt, kā tas ir lietot stipro alkoholu. Jāsaka, ka reibuma pakāpe liecināja par nopietnu apņēmību. Jaunākais pacients, ar ko bijusi darīšana, bija tikai deviņus gadus vecs.
Kas liek jaunietim pievērsties pastāvīgai alkohola lietošanai?
Pirmā pieredze ar alkoholu, narkotikām vai toksiskajām vielām visbiežāk ir negatīva. Par spīti tam, ir jaunieši, kuri izvēlas lietot pastāvīgi. Protams, tā nav apzināta izvēle, bet apstākļu ietekme. Pie vainas var būt, kā mēdz teikt, nepareizā kompānija.
Liela nozīme ir vecāku attieksmei. Ja tēvs un māte nevelta savai atvasei laiku, neseko līdzi viņa gaitām un nodarbēm, rodas iespējas. Taču, visbiežāk, tas ir kaut kādas aizraušanās, pašizpausmes, iecienītās nodarbes trūkums. Ja ir pārāk daudz brīvā laika, tas ar kaut ko jāaizpilda. Ja alkohols ir pagaršots, pastāv liela varbūtība, ka pusaudzis, kuram nav hobija, kurš nenodarbojas ar sportu vai nevelta savu laiku citām ārpusskolas nodarbēm, sāks dzert pastāvīgi. Gribas izklaidēties un relaksēties, bet citu paņēmienu viņš nezina.
Cik ātri veidojas atkarība?
Pusaudzim atkarība no alkohola var izveidoties ļoti strauji. No pirmās lietošanas parādās pastāvīgi atkarības simptomi var paiet tikai trīs līdz seši mēneši.
Vai agrāk ir bijis savādāk?
Esmu ārsts jau kopš 1987.gada. Padomju laikos, tāpat kā tagad, jaunieši un bērni mēdza lietot dažādas vielas. Protams, alkohols tika pamēģināts. Bija arī toksiskas vielas. Līmes un benzīna ostīšana bija viens no apreibināšanās veidiem. Patlaban jaunieši pamēģina gan zālīti, gan citas smagākas narkotikas. Arī alkohols nekur nav pazudis. Ar visu to mēs saskaramies ikdienā. Arī datorspēles ir viena no atkarībām, kas izmaina jaunieša domāšanu un psihi.
Hobijs var glābt no atkarības?
Hobijs, lieta kas piepilda cilvēka dzīvi un ļauj īstenot talantus, ir nozīmīga kā pieaugušiem, tā arī bērniem un jauniešiem. Cilvēki, kuriem ir aizraušanās, daudz retāk cieš no atkarībām, viņiem pat nav nepieciešamības šādi piepildīt savu laiku vai izmainīt psihisko stāvokli.
Vai medības var būt kā aizraušanās, kas attur no dzeršanas un narkotikām?
Medībās neviens jaunietis vai bērns nekad nav redzēts pamēģinot alkoholu. Kāpēc? Jo tur ir daudz atbildības, daudz darba. Jaunākie medību kuba biedri vai palīgi tiek uztverti vienlīdzīgi ar pārējiem. Viņiem uztic tos pašus darbus, ko veic pieaugušie mednieki: tīrīt vārnu kājas – šaušanas stidziņas, celt torņus, jaukt bebru dambjus, piedalīties medniekmājas sakopšanā.
Dzinējmedību laikā, neatkarīgi no tā, snieg vai līst, bērni un jaunieši visu dienu iet pa dzinējiem. Kādreiz nākas arī izpeldēties kādā grāvī. Dienas noslēgumā viņi piedalās medījuma apstrādē un redz procesu no sākuma līdz beigām. Te vienkārši nav vietas nekādām atkarībām, jo darba ir tik daudz un motivācija padarīt to labi ir tik spēcīga. Medībās jauniešiem uztic pieaugušo pienākumus un tas viņiem liek just savu nozīmību, atbildību un gandarījumu par paveikto.
Vai medības ir piemērotas ikvienam?
Noteikti nē. Ir jābūt interesei par dabu, vēlmei piedalīties, strādāt, izturībai, galu galā. Ikviens jaunietis, kurš to vēlas, ir jāņem līdzi uz medībām. Taču medības nav izklaide, kā to mēģina pasniegt dabas aizstāvji. Biotehniskie darbi, pašas medības un tad vēl dienas beigās medījums no meža jāvelk ārā, piemēram , alnis, kas sver teju 300 kilogramus! Tas ir smags darbs un reti, kurš piekritīs to darīt, ja viņam nebūs iekšējā aicinājuma. Atbrauks vienu reizi un vairs nekad medībās nerādīsies.
Toties tie retie viens vai divi jaunieši katrā kolektīvā, kuriem medības ir tuvas, brauks un darīs dienu no dienas, neatkarīgi no gadalaika. Ja, pateicoties medībām, no simt jauniešiem kaut vienu izdodas atraut no datorspēlēm, tā jau ir liela uzvara.
Kāds ir jūsu viedoklis par medību iespējamo negatīvo ietekmi uz jauniešiem?
Es nesaredzu neko sliktu, jo medībās bērns vai jaunietis nekad neiet viens. Viņš ir kopā ar pieaugušajiem, kuri paskaidro viņam, kas un kāpēc notiek, māca saprast dabas procesus, atšķirt dzīvnieku pēdas, novērtēt medījumu. Medības nebūt nav tik rezultatīvas, kā domā vairums. Mednieks ieiet mežā un nomedī dzīvnieku… Tāds ir stereotips, taču tā nebūt nav. Vajag daudz laika un pūļu, lai vismaz ieraudzītu dzīvnieku. Procesā jaunietis ir dabā, svaigā gaisā, kopā ar tēvu, citu radinieku vai draugu, iemācās izprast dabu, vēro procesus. Kas tur var būt slikts?
Ierocis jaunieša rokās. Tas ir slikti, bīstami?
Aplams ir sabiedrības uzskats, ka tagad ikviens un ikkatrs jaunietis varēs paķert šaujamo un skraidīs apkārt, apdraudot visu dzīvo. Lai tiktu līdz šāviena momentam, jaunietim jāiziet mācības. Ne jau šādas tādas. Mednieku kursos ir jāizprot ieroču aprites nosacījumi, medību un citu likumu prasības, jāiemācās droša apiešanās ar ieroci un teju vai jāzina no galvas Medību noteikumi, dzīvnieku bioloģija un jāapgūst citas zinības. Pēc tam jākārto pārbaudījums teorijā un praktiskajā šaušanā. Tad vēl jāsaņem vecāku atļauja.
Galu galā, tas cilvēks, kurš dosies medīt kopā ar jaunieti uzņemsies vislielāko atbildību kā ieroča īpašnieks, būs tiesīgs izlemt, vai un kurā brīdi jaunietis drīkstēs izdarīt šāvienu.
Būtībā, sākumā šim jaunietim būs vēl jāpierāda, ka viņam var uzticēties, jāpiedalās ikdienas darbos, jāiet par dzinēju, iekams viņam atļaus paņemt rokās ieroci.
Ko medības māca jaunietim?
Galvenokārt, atbildību. Piemēram, sēžot tornī ar savu vecāko kolēģi vai tēvu, vērojot dzīvniekus, jaunietim ir iespēja iemācīties novērtēt konkrēto indivīdu. Mednieks paskaidros, vai šis dzīvnieks ir medījams vai nē un kāpēc, ko nozīmē selektīvās medības, ko tas dod populācijai.
Piedaloties medību procesā no sākuma līdz galam, jaunietis labāk apzināsies jebkādas rīcības sekas un dzīvības cenu. Pretstatā tam, kas notiek ar datorspēļu cienītājiem, kuri aizrautīgi spēlē visas tās šaušanas spēlītes. Tur tak dzīvībai nav nekādas vērtības! Nošauj, piecelies un skrien tālāk. Medībās atbildības līmenis ir pavisam savādāks. Galvenais, ko māca mednieki saviem bērniem, ne katrs šāviens ir jāizdara un dažreiz daudz vērtīgāk ir ieraudzīt, novērtēt un novērot dzīvnieku, nekā nomedīt to.
Kāda ir jūsu pieredze medībās?
Oficiāli esmu mednieks vairākus gadu desmitus, bet neoficiāli, cik sevi atceros. Maziņš būdams, visu laiku pavadīju pie dabas un vienmēr zināju, kurā dīķī pīles sēžas atpūsties, kurā vietā zaķi dzīvo. Biju tāds kā izlūks un konsultants medniekiem. Mans brālis bija mednieks. Kamēr biju mazs, gāju ar viņu medībās tajās reizēs, kad viņš pārbrauca mājās. Gaidīju to kā īpašus svētkus. Reiz, jau mācījos universitātē, pa brīvdienām atgriezos mājās. Tieši bija plānotas pīļu medības. Man kabatā bija tikai viens rublis, bet taksim no Rēzeknes autoostas līdz mājām vajadzēja četrus. Es nepaliku pie radiniekiem, bet četrās stundās nogāju tos 25 kilometrus, lai nonāktu mājās, jo zināju, svētdien no rīta mans brālis un citi vīri ies medībās. Un es gribēju piedalīties!
Izziņa
Jāzeps Korsaks, no 1994.līdz 2017.gadam bija Rēzeknes slimnīcas galvenais ārsts, tagad ir dežurējošais narkologs Daugavpils slimnīcā un vada privātpraksi, konsultējot visu vecumu cilvēkus un bērnu vecākus. Ir aizrautīgs mednieks un ceļotājs. Viņam pieder medību suņi – somu špici, agrāk dēvēti par Karēlijas laikām, ar kuriem medī ikdienā un uzskata, ka bez suņa medības nav ko darīt.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
