“Latvija ir valsts, kur daudz lieto alkoholu… Narkologiem dīkstāves nav nevienu brīdi,” tā narkologs Mārtiņš Ennītis 45
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Narkologs Mārtiņš Ennītis ir jaunās paaudzes ārsts, kurš strādā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Viņš ir viens no tiem, kurš īsteno Minesotas programmu slimniekiem ar alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarību. Līdztekus tam viņš ir arī privāti praktizējošs ārsts un par darba trūkumu nesūdzas, jo, kā zināms, Latvija ir valsts, kur stipri dzer…
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ir konstatējusi, ka Latvijā pēdējo gadu laikā ir pamatīgi pieaudzis alkohola patēriņš, pērn sasniedzot 12,7 litrus absolūtā alkohola uz vienu iedzīvotāju, kas esot augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Grūti tam noticēt, zinot, piemēram, to, cik lieli vīna dzērāji ir itāļi, franči, spāņi… Vai jūs esat pārliecināts, ka tas ir objektīvs rādītājs un nav pārspīlēts? Kas tiek uzskatīts par absolūto alkoholu?
M. Ennītis: Absolūtais alkohols ir tīrā etilspirta daudzums neatkarīgi no dzēriena atšķaidījuma. Latvija vienmēr ir bijusi alkohola patēriņa augšgalā Eiropas Savienībā. Agrāko gadu statistikā tuvāk konkurējošās valstis bijušas Čehija, Lietuva, Moldova un Centrāleiropas valstis. Piemēram, Čehijā populārākais alkohols ir alus, un, neskatoties uz nelielo alkohola koncentrāciju alū, kopējā absolūtā alkohola skaitļi Čehijā ir augsti lielā patēriņa dēļ
Kāpēc Latvijā tik daudz dzer?
Precīzu datu par to nav. Zinātniski vieglāk atrast saistības ar alkohola lietošanu, bet cēloņsakarību meklējumiem nepieciešami vairāku gadu ilgstoši pētījumi.
Es varu paust tikai savu subjektīvo viedokli, kas man radies darbā ar pacientiem. Svarīgi ir atcerēties to, ka atkarība ir biopsihosociāla saslimšana, kas nozīmē, ka slimības pamatā ir bioloģiska, tajā skaitā ģenētiska, izcelsme, kā arī tā ir saistīta ar vidi un audzināšanu.
Eiropiešiem raksturīga laba alkohola panesamība, jo tam ir piemērotāka vielmaiņa nekā, piemēram, Āzijas valstu iedzīvotājiem, rezultātā ir spēja pieciest lielāku alkohola daudzumu, kas iedarbosies uz smadzenēm.
Arī svētkos nereti tiek izdzerts vairāk nekā 60 grami absolūtā alkohola. Tas ir vairāk par trim alus kausiem, trim vīna glāzēm vai četrām stiprā alkohola glāzītēm. Ja kāds kompānijā atsakās lietot, tad parasti izskan minējumi, vai gadījumā neesi stāvoklī, vai esi slims un dzer antibiotikas?
Arī Padomju Savienības režīms atstājis pēdas uz cilvēku psihi. Neapmierinātība, dusmas, aizvainojums, bailes bija režīmam nevēlamas un bīstamas jūtas, kuras cilvēki centās apslāpēt vai izslēgt ar alkoholu.
Vai pārmērīgās alkohola lietošanas sekas jūs jūtat arī kā ārsts, jo palielinās pacientu skaits? Kāds ir tā cilvēka nosacītais portrets, kurš meklē narkologa palīdzību?
Narkologiem dīkstāves nav nevienu brīdi. Pie narkologa vēršas jebkura sabiedrības slāņa un statusa cilvēki. Ņemot vērā slimībai raksturīgo epidemioloģiju, biežāk pacienti ir vīrieši.
Patlaban pamanu, ka ierodas tādi pacienti, kuri apgalvo, kas sākuši pastiprināti lietot alkoholu tieši kovida laikā un vairs nespēj uzturēt to dzīves kvalitāti, kāda tā bijusi pirms pandēmijas.
Visbiežāk pacienti ierodas paši, daļu pavada radinieki. Arī piederīgajiem ir svarīga nozīme slimības kontekstā, jo atkarība būtībā ir ģimenes slimība. Piederīgo tieksmi rūpēties par atkarīgo un mazināt lietošanas sekas sauc par līdzatkarību jeb atkarību no attiecībām. Kad pacients atveseļojas, nereti ģimenei tas mēdz būt pārbaudījums, jo ar ģimenes locekli tagad ir jārēķinās. Pirms tam bija pierasts, ka šis cilvēks ir bijis izmantojams, pierasts, ka alkohola lietotājs kaut kādā mērā ir bijis izdevīgs.
Daudz ir dzirdēts par alkoholisma iedzimtību. Vai tas nozīmē, ka bērns piedzimstot jau ir nācis pasaulē ar risku kļūt par alkoholiķi, jo kāds no viņa senčiem ir bijis atkarīgais? Laikam būs grūti atrast tādu ģimeni, kur paaudžu paaudzēs nav neviena dzērāja. Vai nav tā, ka gandrīz mēs visi esam pakļauti alkoholisma riskam?
Tiesa, lielākajai daļai cilvēku ir pieredze ar kādu alkohola atkarīgu radinieku. Tas bieži asociējas ar ļoti nepatīkamām situācijām un ciešanām, tāpēc nereti šīs slimības noliegums ir arī to cilvēku vidū, kuri alkoholu nelieto.
Tā kā alkohola atkarība ir biopsihosociāla saslimšana, tad, vienkāršoti sakot, viens slimības puzles gabals ir gēni, viens – vide, viens – audzināšana. Gēni vieni paši nav noteicošais faktors slimības attīstībai.
Vai tas, kurš ticis vaļā no dzeršanas ārstējoties, tik un tā tiek uzskatīts par alkoholiķi uz mūžu?
Svarīgi ir saprast, ko nozīmē izārstējies. Tautā ir iegājies, ka izārstējies ir tas, kurš vairs nedzer. Ja par atveseļošanos uzskatītu alkohola lietošanas pārtraukšanu, tad narkologiem nebūtu darba. Ciešanas turpinās, arī nelietojot alkoholu. Bieži atkarīgajiem ir kāda psihiska blakus saslimšana vai arī personības traucējumi.
Atveseļošanās nozīmē – alkohola nelietošana un spēja būt cilvēcīgās attiecībās ar citiem, sava rakstura defektu izprašana, kā arī sapratne par to, kā darbojas tieksme pēc alkohola, proti, ka tieksmes simptomi ir niansētāki par vienkāršu vēlmi iedzert.
Alkohola atkarība ir hroniska progresējoša slimība, ko nevar izārstēt pilnībā. Bet tas, ko medicīna var izdarīt, ir palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti. Tieksme būs visu mūžu, bet tas nenozīmē, ka plinte ir jāmet krūmos.
Alkohola toksiskā ietekme uz smadzenēm veicina domāšanas un uztveres traucējumus, kas traucē redzēt lietošanas sekas un veicina noliegumu. Pārtraucot lietot alkoholu, smadzeņu procesi un orgānu sistēmas var atjaunoties, tieksme pēc alkohola kaut kādā mērā mazinās. Tomēr slimības hroniskums izpaužas tā, ka smadzeņu šūnām ir atmiņa pielāgoties alkohola iedarbībai, tādējādi pat pēc vairākiem nelietošanas gadiem, atsākot veco ieradumu, atjaunojas iepriekšējā tolerance un lietošanas paradumi.
Kā jūs ārstējat savus pacientus? Kādas metodes lietojat?
Latvijā alkohola atkarības ārstēšanai ir trīs nozares. Akūtos stāvokļus – alkohola abstinenci ar sarežģījumiem – ārstē stacionārā, kur veic detoksikāciju. Tā nav atkarības ārstēšana, bet akūtā stāvokļa novēršana un ir svarīgs pirmais solis atveseļošanās procesā. Tālāk seko ambulatorā ārstēšana ar pacientu konsultēšanu, izglītošanu un pamatā medikamentozo terapiju.
Piemēram, ar medikamentiem, kas mazina tieksmi pēc alkohola vai izmaina cilvēka metabolismu tā, ka viņam ir ļoti slikti no alkohola. Tajā skaitā ir arī simptomātiskā terapija alkoholisma radīto blakus problēmu ārstēšanai, piemēram, bezmiega, trauksmes, depresijas novēršanai.
Medikamenti ārstē slimības bioloģisko daļu, bet ārkārtīgi svarīga ārstēšanas procesā ir psihoterapija. No narkoloģiskajiem pakalpojumiem pieejama Minesotas programma jeb psihoterapeitiskā ārstēšana stacionārā, kuras mērķis ir izglītot pacientu par slimības izpausmēm un norisi, izprast rakstura defektus, kā arī veicināt cieņpilnas attiecības pacientu grupā un ar speciālistiem. Diemžēl rindas uz valsts apmaksātu psihoterapiju Minesotas programmā ir aptuveni divi mēneši.
Vai valsts palīdzība tiem cilvēkiem, kuri nogājuši no ceļa un vēlas atgriezties normālā dzīvē, ir pietiekama?
Runājot par speciālistu pieejamību, narkologs ir tiešās pieejamības speciālists, kas nozīmē, ka narkologa vizītei nav vajadzīgs ģimenes ārsta nosūtījums. Par narkologa vizīti valsts sektorā nav jāmaksā, bet medikamentozā terapija gan nav valsts kompensēta.
Minesotas programma ir valsts apmaksāta. Tā ir pacientu grupu terapija 28 dienas. Bet šajā gadījumā par ārstēšanu tomēr ir jāmaksā standarta pacienta iemaksa septiņi eiro jeb 198 eiro par ārstēšanas kursu. Ir pieejama viena ilgstošas rehabilitācijas programma slimnīcā “Ģintermuiža” Jelgavā.
Diemžēl psihoterapeitiskās ārstēšanas pieejamība ir ļoti minimāla. Kaut vai salīdzinot ar Lietuvu, kur ir līdzīgs iedzīvotāju skaits, kā arī alkohola patēriņš un tradīciju mantojums, ir piecas valsts apmaksātas psihoterapeitiskās stacionāra programmas. Mums ir tikai pusotra valsts finansēta programma Jelgavas slimnīcā “Ģintermuiža” un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā.
Rīgā Minesotas programma tiek īstenota pagaidu telpās ar daļēju spēju nodrošināt pacientu plūsmu. Privātajā ārstniecības iestādē “Akrona 12” arī tiek realizēta Minesotas programma par valsts naudu, bet tā ir paredzēta bezdarbniekiem.
Ambulatorajā aprūpē katastrofāli trūkst narkologu reģionos. Valsts atbalsts narkoloģijai ir nepietiekams, un to var redzēt arī ārstu demogrāfijā. Latvijā ļoti maz ir speciālistu vecumā ap 40 gadiem, kas, visticamāk, saistīts ar viņu izvēli strādāt ārzemēs. Šo speciālistu trūkumu es interpretēju kā bezcerības sajūtu sistēmas priekšā, ar grūtībām realizēt jaunas ieceres.
Vai jūs ticat, ka valdības pieņemtie grozījumi Alkohola aprites likumā palīdzēs ierobežot alkoholisko dzērienu patēriņu? Runa ir par alkohola kaitīgās ietekmes norādēm uz pudelēm, aizliegumu azartspēļu zālēs piedāvāt alkoholu par brīvu, televīzijā un radio plānots aizliegt vīna un alus atlaižu reklāmas, paredzēts aizliegt tirgot stipros dzērienus mazajās PET pudelēs…
Tas noteikti par ļaunu nenāks. Tie brīdinājumi, kuri ir redzami cilvēkam acu priekšā, kaut kādā mērā tomēr nostrādā. Varbūt bērns izlasa un vaicā vecākiem: kāpēc te rakstīts, ka alkohols izraisa aknu cirozi un smadzeņu bojājumus un kāpēc jūs to dzerat? Čehija iepriekš bija pirmajā vietā alkohola patēriņā, bet tagad ir pakāpusies zemāk, jo kaut kas ir pamainījies iekšējā struktūrā, finansējumā, atbalstā. Arī Skandināvijā valsts iesaiste alkohola patēriņa samazināšanā ir acīmredzama. Tas ir politiskās gribas jautājums.
Mēs taču redzam, kādi šausmīgi attēli ir uz cigarešu paciņām, un tie tomēr iedarbojas, jo pēdējos piecpadsmit gados smēķēšana vairs nav stilīgs process. Cilvēks jūtas neērti, smēķējot citu klātbūtnē.
Kā jūs komentētu apzīmējumu “vīna dzeršanas kultūra”?
Pasaules Veselības organizācijā (PVO) ir pamainījies viedoklis par vīna lietošanu. Agrāk PVO uzskatīja, ka viena glāze sarkanvīna ir veselīga sirdij sirds un asinsvadu slimniekiem, tagad PVO vairs nav šādas nostādnes. Patlaban ir aprēķināts, ka ikdienišķa vīna glāze diennaktī var saīsināt dzīvildzi par 0,8 gadiem, tātad gandrīz gadu. Vīna dzeršanas kultūra vairs netiek uzskatīta par veselīgu dzīves sastāvdaļu, kā tas bija agrāk.
Viena lieta ir vīns kā kaut kāds gurmānisks elements, bet realitātē Latvijā tā dzeršana nebeidzas ar vīnu. Draugu saietos, svētkos, bērēs, dzimšanas dienās, kāzās alkohola patēriņš ir lielāks par 60 gramiem absolūtā alkohola, un tā nav sociāla tuvināšanās. Tā ir dzeršana.
Cik ilgā laikā atjaunojas normāla smadzeņu un orgānu darbība tiem, kuri ārstē savu atkarību?
Atbildot uz šo jautājumu, ir daudz datu, kas jāņem vērā. Optimālais ilgums ir aptuveni pusgads, kad izlīdzinās smadzeņu receptoru profils, normalizējas miega cikls, garastāvoklis, spēja koncentrēties… Taču jāņem vērā, ka pieminētais pusgads nav akmenī iecirsts.
Orgānu bojājumu atjaunošanās ir diezgan slidens jautājums, jo var noritēt dažādā laika nogrieznī. Piemēram, aknas atjaunojas ļoti labi, bet, ja attīstījusies fibroze vai ciroze, tad šī atjaunošanās spēja vairs nepastāv. Salīdzinājumam minēšu, ka, pārtraucot smēķēšanu, pēc desmit gadiem paredzētā dzīvildze praktiski atgriežas tādā stadijā, it kā cilvēks nebūtu smēķējis.
Kā jūs skaidrojat to cilvēku psiholoģiju, kuri labi zina, ka par braukšanu lielā reibumā tagad atņem automašīnu, var pat nokļūt cietumā? Par to ziņo mediji vairāk nekā trīs mēnešus, taču cilvēki turpina sēsties pie stūres alkohola reibumā un braukt.
Viens no faktoriem ir alkohola darbība uz smadzenēm – alkohols rada impulsu kontroles traucējumus. Alkohols pats par sevi ir depresants, kas nomāc smadzeņu darbību – gan smadzeņu refleksu ātrumu, gan domāšanas procesus, tajā skaitā arī spēju sevi nobremzēt.
Tie cilvēki, kuri sēžas pie stūres reibumā, ir dažādi. Ceļu policija reidos noķer šoferus ar lielu un nelielu alkohola koncentrāciju asinīs. Jebkurā gadījumā tā ir nekritiska alkohola lietošanas uztvere, izpratne, noliegums… Es domāju, ka liela daļa no autobraucējiem, kuriem tiek konstatētas lielas promiles, pirms lietošanas neplāno, ka viņi reibumā sēdīsies pie stūres. Bet viņi zaudē šo impulsu kontroli alkohola lietošanas laikā. Daudzi no šiem dzērājšoferiem ir bez autovadītāja apliecības, jo tā viņiem ir atņemta. Tas liek secināt par diezgan lielu vienaldzību pret iespējamo kriminālatbildību.
Pati sēšanās pie stūres alkohola reibumā jau ir indikators slimības attīstībai, pēc starptautiskās slimību klasifikācijas šāds cilvēks automātiski tiek pieskaitīts pie kaitējoši pārmērīga alkohola lietotāja.
Kāds ir jūsu kā narkologa lielākais gandarījums?
Gandarījums ir tā dinamika, kā mainās pacients ārstēšanās procesā. Sākumā ir ļoti izteikti aizsardzības mehānismi, pretestība, dusmas un aizvainojums. Pēc kāda laika viņš spēj pastāstīt par savām grūtībām, jūtām, nevis tās ignorēt un nospiest. Tiesa, ar to ārstēšana nebeidzas. Tā ir nepieciešama arī piederīgajiem, kuriem vēlama psihoterapija atbalsta grupās.
Kādu palīdzību no valsts jūs gaidāt kā narkologs?
Ļoti svarīgs būtu atbalsts tieši šīm Minesotas programmām, sabiedrības izglītošanai par psihoterapijas nozīmi dažādu slimību ārstēšanā. Svarīgi arī saprast, ka šādas grupu terapijas ārstēšanas programmas salīdzinājumā ar individuālajām psihoterapijas programmu izmaksām valstij ir finansiāli izdevīgas. Protams, ārkārtīgi nepieciešami jauni speciālisti narkoloģijā, lai arī perifērijā būtu pieejami visu veidu pakalpojumi.
