Foto: MATĪSS MARKOVSKIS/ stils: LOLITA GRAUDIŅA

Narkoloģe Lilita Petermana par personisko pieredzi, kad attiecībās iejaucas alkohols 0

“Spēks un enerģija nav īpaši jāmeklē, tepat vien blakus ir, tikai jāierauga, jāsajūt,” uzskata Lilita Petermana, kura ir Jelgavas slimnīcas Ģintermuiža narkoloģiskā dienesta vadītāja. Ārste, narkoloģe, atkarību speciāliste, psihodrāmas terapeite.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
Lasīt citas ziņas

Mūsu saruna rit gan par atkarības mehānismiem, ko daktere izzina jau gandrīz 30 gadu garumā, gan par viņu pašu un tiem labsajūtas avotiem, kas palīdz noturēties dzīves līdzsvarā.

“Studiju laikā gribēju būt psihiatre, taču, kursabiedra un vēlākā kolēģa Gundara Proļa mudināta, sāku strādāt par narkoloģi Ģintermuižā. Darbavietu joprojām neesmu mainījusi, lai gan narkoloģijā nonācu nejauši.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr jāatzīst – varbūt nemaz nebija tik nejauši… Mana pirmā mīlestība bija skaista, tā sākās 15 gadu vecumā, vēlāk gandrīz katru dienu sūtījām viens otram vēstules. Taču attiecībās iejaucās alkohols, esmu šim purvam bridusi cauri. Varbūt tāpēc māku atrast īstos vārdus, sarunājoties ar cilvēkiem mūsu klīnikā. Mamma gan laikam nekad nesapratīs, kāpēc ārstēju alkoholiķus, ja esmu beigusi vidusskolu ar zelta medaļu un augstskolu ar sarkano diplomu.

Minesotas programma apvieno medicīnu, psiholoģiju, psihoterapiju un 12 soļu programmu, kas radusies anonīmo alkoholiķu kustībā. Pašlaik Jelgavā caur Minesotu gadā vidēji iziet 130–200 cilvēku.

Neslēpšu, daudzi, kuri te ierodas, man uzdod provocējošu jautājumu: un jūs, dakter, vai tiešām nemaz, ne lāsīti? Agrāk sacīju: svētkos atbalstu tradīcijas, un glāzīte ir to sastāvdaļa. Bet nu jau daudzus gadus alkoholu nelietoju nemaz. Nevis tāpēc, ka man radās problēma un redzu, pie kā noved alkohola lietošana, vienkārši nesaskatu nepieciešamību iedzert.

Es zinu visu par šo narkozi, tā to nodēvēšu. Dzeršanu tēlaini salīdzina ar grimšanu purvā. Tajā brīdī, kad asinīs sāk cirkulēt alkohols, smadzeņu šūnas saņem mazāk skābekļa. Iznāk tāda lēna slīcināšanās, turklāt labprātīga. Tad sev jautāju: vai es to gribu, man to vajag? Atbilde ir – nē!”

Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C februāra numurā vai tā elektroniskajā versijā!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.