Māris Zanders: Narcisu vasara 8
Politiķiem nereti pārmet atrautību no reālās dzīves. Šo tēzi komentēt atturēšos, jo neesmu pārliecināts, cik pilnvērtīgi ir paša priekšstati par šo “reālo dzīvi”. Tomēr, domās pārcilājot aizvadīto vasaru Latvijas politikā, jāsecina, ka kaut kādi apkārtējās pasaules uztveres izkropļojumi politiskajās aprindās ir. Es neņemos tos dēvēt par augstprātību, tie vairāk ir kaut kāda pārņemtība pašiem ar sevi.
Visas vasaras garumā no publiskās telpas darba kārtības nepazudusī plosīšanās ap personālijām “Vienotībā” galu galā sāka nogurdināt. Varēja likties, ka runa ir nevis par partiju, kas balansē uz neiekļūšanas nākamajā Saeimā asmens, bet partiju ar vismaz 15 – 20% atbalstu. Un nevar teikt, ka šādu neadekvātu uzmanību radīja notikumu trūkumā aptrakuši mediji. Nedaudz zinot situāciju “no iekšpuses”, atļaušos apgalvot, ka savu iluzoro svarīgumu izgaršoja arī paši politiķi. Tas sāka atgādināt Bizantijas vai Ķīnas impērijas to norieta posmā, kad ar tituliem apveltītie turpināja uzskatīt sevi par kaut ko citai pasaulei nozīmīgu, paģērēt cieņas izrādīšanu, lai gan reālā ietekme bija sarukusi līdz galmu un harēmu robežām.
Tāpat politisko ziņu vietu “aprindās” pilnīgi nejēdzīgi ieņēma minējumi, kurš pie kura “ies”. Kurš pie Bordāna un Strīķes, kurš pie Viņķeles un Pavļuta, kurš varbūt pie Jaunupa un Pūces. Šo bezgala aizraujošo spekulāciju pamatā acīmredzot ir pārliecība, ka primāri svarīgi ir uzvārdi, t. s. atpazīstamība, nevis saturs. Pieņemu, ka ir vērts apspriest, kādas “zvaigznes” filmēsies TV seriāla jaunajā sezonā, savukārt tik lielu uzmanību veltīt nereti pašizdomātu “sabiedrībā pazīstamu cilvēku” spietošanai ap un starp politiskiem projektiem ir dīvaini. Mani neinteresē, kurš pie kura “aizies”, mani interesē politiskais produkts. Mani neinteresē, kas “notiks” ar Bondaru vai Smiltēnu, svarīgi ir tas, vai viņiem ir idejas un spējas.
Par pasaules uztveres izkropļojumiem liecina arī infantilā pārņemtība ar “ārējiem spēkiem”. Ja kāds no kādas partijas aiziet, ja kāds veido jaunu partiju, prognozējami pirmajā vietā nostājas dziļdomīga vervelēšana – “kam tas ir izdevīgi?”, kurai tikpat prognozējami seko secinājums, ka ”ārējiem spēkiem”. Varētu pasmīnēt par šo pārliecību, ka Maskavā vai Vašingtonā ietekmīgu ļaužu diena sākas ar “cik tālu mēs esam ar varas pārdali Latvijā?”, tomēr principā šī stigšana sazvērestības teorijās liecina par pašmāju spēlētāju nevēlēšanos un acīmredzot nespēju uzņemties pašiem atbildību. Tas, starp citu, nav pretrunā ar iepriekšējo tēzi par politisko narcisismu – narcisi ir pārāk nodarbināti ar sevi, lai, nevis atsauktos uz konspiroloģiju, bet kaut ko darītu.
Šis politiskās vides provinciālisms patiesībā nav mazliet kaitinoša, bet kopumā nevainīga, atvainojos, ņemšanās, jo rezultātā tiek zaudēts fokuss. Ņemot talkā kaut meklētājsistēmas, var viegli pārliecināties, kāda ir proporcija starp Āboltiņas un nākamajā mēnesī Vācijā gaidāmo vēlēšanu apspriešanu, un, protams, Sudraba ir daudz svarīgāka par Lielbritānijas izstāšanās no ES sarunām.
Savulaik Ķīlis privātā sarunā pauda, ka politika viņam ir interesanta kā sociālantropologam. Iespējams, bet sāk likties, ka ne mazāk saistoša tā varētu būt arī ļaudīm, kuri nodarbojas ar evolucionāro bioloģiju. Redziet, patiesībā dzīvas būtnes piemērojas mainīgiem apstākļiem straujāk, nekā varētu likties. Šovasar lasīju publikāciju par kādu ķirzaku sugu Brazīlijā. Negaidītas barības vides nomaiņas rezultātā daļai ķirzaku pat galvas izmēri pamainījās desmit gadu laikā, savukārt tās, kuras nemainījās, nomira badā. Abinieki dažreiz ir elastīgāki par cilvēkiem, kuri ir tik pārliecināti par savu nezūdošo vietu, ka turpina čalot, sastājušies lokā, lai gan apkārtējā vide mainās. Diezgan vieglprātīga attieksme. Ir bezjēdzīgi strīdēties, kurš šo narcisismu vairāk kultivē, bet neticu, ka mediji kaut kā kategoriski atteiktos atspoguļot politiķu teikto, kas nebūtu kārtējo reizi veltīts personāliju komentēšanai.
