Aptiekāri bieži stāstīja, ka viņu ārstniecisko līdzekļu arsenālā ir arī vienradža rags. Dažkārt tam piedēvēja pat spēju atdzīvināt mirušos. Vēl pat 17. un 18. gadsimtā no vienradža raga izgatavotais pulverītis, ko dēvēja par alikornu, bija iekļauts oficiālajā to ārstniecības līdekļu sarakstā, ko publicēja Anglijas karaliskā fizikas biedrība. Šā preparāta neprātīgi augstā cena kļuvusi par pamatu daudzām parunām. Aptiekāri šo ārkārtīgi augsto cenu skaidroja ar to, ka vienradži, raugi, dzīvojot Indijā un pulverīša atvešana no turienes esot visnotaļ dārgs pasākums… 1
1641. gadā kāds franču marķīzs rakstīja, ka ceļojumā uz Londonu viņš kādā izstādē Tauerā redzējis vienradža ragu. Tas bijis karalienes Elizabetes I personiskais īpašums, kas tajā laikā maksājis vismaz 40 000 sterliņu mārciņu. Patiešām – ārkārtīgi liela nauda tiem laikiem! Marķīzs vēlējies pārbudīt, vai rags patiešām ir īsts. Šim nolūkam bija nepieciešams ietīt to zīdā un ielikt ugunī. Marķīzs apgalvoja: ja rags ir īsts, tad zīds nesadegs. Taču klātesošie sardzes vīri neļāva viņam īstenot iecerēto eksperimentu.
Vienradža raga attīrošās īpašības aprakstītas kādā viduslaikos tapušā leģendā. Daudzi dzīvnieki mijkrēslī sapulcējas pie dīķa. Taču ūdens ir saindēts, un to nav iespējams dzert. Tad ierodas vienradzis, iegremdē savu ragu ūdenī, un inde acumirklī izzūd. Kristiešu interpretācijā, kuru tiešā uzraudzībā tapusi šī leģenda, vienradža rags simbolizējot… krustu (?), bet ūdens – pasaules grēkus.
Kāda cita tā paša laika leģenda vēsta par to, kā notiek vienradža medības. Tur vienradzis ir mežonīga būtne aptuveni kazas lielumā. Bet tas ir ļoti manīgs un veikls, tāpēc medniekiem nedodas rokā. To var noķert tikai jaunava, kura vientuļi sēž mežā zem koka. Viņas īpašā aromāta pievilināts, vienradzis pietuvojas un noliek savu galvu viņai uz ceļiem. Jaunava tad liegi glāsta tā ragu, kamēr vienradzis aizmieg. Tad viņa nozāģē ragu un pasauc medniekus ar suņiem. Šā stāsta seksuālā simbolika ir acīmredzama, un to pietiekami bieži apspēlē erotiskajā kultūrā. Tomēr arī šis stāsts nav izsprucis cauri tajā laikā virāk nekā modro kristiešu cenzūrai, un tā attiecīgo situāciju skaidroja šādi: jaunava – tā, protams, ir Jaunava Marija, vienradzis – tas, protams, ir pats galvenais Kristus, savukārt rags simbolizējot Tēva un Dēla vienotību. Un šajā gadījumā, kā to laikam jau nav grūti iedomāties, Kristus esot upuris visas grēcīgās pasaules pestīšanai…
Ir virkne dabaszinātnieku, kuri uzskatīja, ka vienradzi ir iespējams radīt mākslīgi. Un 1933. gada martā tā arī notika! Amerikāņu biologs Franklins Dovs Menas pavalsts universitātē operēja vienu diennakti vecu teļu. Viņš “pacientam” transplantēja pieres frontālajā daļā abu telēna ragu aizmetņus vienu virs otra, paužot pārliecību, ka augšanas procesā tie apvienosies vienā ragā, gluži kā mītiskajam vienradzim. Jāatzīst – eksperiments uzskatāms par visnotaļ veiksmīgu, jo rezultātā tapa bullis vienradzis. Tas nebija līdzīgs viduslaikos aprakstītajiem vienradžiem, kuri ar galma literātu palīdzību iemantoja smalkumu un teicamu drasētāju eleganci. Taču tā uzvedība katrā ziņā atšķīrās no parasto bullēnu uzvedības.
Un, kas zina, varbūt agrāk arī kādi Franklinam Dovam līdzīgi ļaudis tamlīdzīgā veidā selekcionējuši radījumu, kam piemīt īpašības, kuras ir atšķirīgas no citiem sugas brāļiem. Un, iespējams, tieši šīs būtnes kalpoja par pamatu pašu pirmo leģendu tapšanai.
Bet varbūt arī viss bijis krietni vien prozaiskāk, proti, par vienradža prototipu leģendās kļuvis visparastākais degunradzis, vienalga – Āfrikas vai Indijas. Bet, iespējams, vienradzis ir tikai un vienīgi cilvēkam raksturīgās iztēles auglis. Starp citu – tieši tāpat kā nāra.
