Četrus gadus vēlāk, 1961. gadā, Menas salas tūrisma uzņēmums sarīkoja “zivju zvejas nedēļu”, apsolot piešķirt balvu tam, kurš noķers dzīvu nāru Īrijas jūrā. Acumirklī parādījās vairāki paziņojumi par rudmatainām nimfām, kas draiskojas jūras viļņos. Tomēr nomedīt kādu no tām tā arī neizdevās. Katrā ziņā īru nāras šajā gadsimtā izrādījās tikpat nenotveramas kā to māsas pagātnē. Vismaz tajā vienā nedēļā. 1
Protams, mūsdienās nav daudz cilvēku, kuri no visas sirds varētu atklāt, ka viņi tic nāru eksistencei. Neskatoties uz to, nāras iemantojušas savdabīgu pseidorealitāti. Leģendas par tām joprojām ir tik izplatītas un aizraujošas, ka nāras, tāpat kā citi cilvēka zemapziņas radījumi, piemēram, tie paši drakoni, jau pārvērtušās gluži konkrētā simbolā.
Lūk, un tieši tas pats noticis arī ar vienradzi.
Vienradzis
Šī materiāla ievadā pieteiktā būtne principā var būt jebkurš dzīvnieks, taču tam obligāti jābūt ar vienu garu ragu. Tāpat kā gadījumā ar drakoniem, arī vienradža uzvedība variējas atkarībā no apvidus, kurā tapusi attiecīgā leģenda. Dažkārt tas ir līdzīgs vairākiem dzīvniekiem vienlaikus vai arī var būt pilnīgi nenosakāms zvērs – zirgs, kaza vai pat čūska. Rietumos to apraksta kā mežonīgu dzīvnieku, kam visvairāk patīk vientulība. Ir uzskats, ka to nav iespējams piejaucēt. Savukārt Ķīnā tā ir piemīlīga un jauka būtne, kas mēdz atnest laimi.
Tāpat kā visi citi mītiskie dzīvnieki, arī vienradzis simbolizē lielu daudzumu parādību un jēdzienu. Vienīgais tā rags simbolizē vīrišķo pirmsākumu un valdnieka varu, bet atsevišķos gadījumos tas ir kārtības un tīrības simbols. Tā kā vienradzim ir rags un visnotaļ sievišķīgs ķermenis, tas sevī it kā apvieno abus dzimumus. No ķīniešu vārda “ki–liņ” tas tulkojams kā “vīriešu–sieviešu”. Objektīvi un dabiski atšķirīgo vīrišķā un sievišķā pirmsākuma apvienojums vienā būtnē norāda uz to, ka vienradzis ir samierināšanās un citu pretišķību simbols. Ideja par vienam pret otru pretstāvošu spēku harmoniju bija ļoti svarīga senatnes magu un alķīmiku pasaules uztveres daļa, tāpēc maģijas vēsturē vienradzim ierādīta svarīga loma.
Pirmo reizi Rietumos vienradzis minēts grieķu vēsturnieka Ktēsija grāmatā par Indiju, kas uzrakstīta 398. gadā pirms mūsu ēras. Tur, piemēram, vēstīts, ka Indijā sastopami savvaļas ēzeļi zirga lielumā un pat vēl lielāki, tiem ir balts ķermenis, acis tumši zilas, galva tumši ruda, bet pierē apmēram metru garš rags.
Iespējams, Ktēsijs balstījies minējumos un citu ceļojumu atstāstos. Jo šajā gadījumā vienradzis ir degunradzis, kaut kādas antilopes un savvaļas ēzeļa krustojums. Tāpat senajā grāmatā vēstīts, ka rags pašā galā ir smails un ass, pie pamatnes balts, vidū melns, bet nobeidzas jau purpura krāsā. Iespējams, Ktēsijs kaut kur redzējis kādu tādā veidā izkrāsotu un no raga izgatavotu trauku, jo zināms, ka indiešu valdnieki parasti dzēruši no tādiem ragiem. Vēl viņš rakstījis, ka šis rags esot lieliska pretinde un ikviens, kurš no tā dzer, ir pasargāts no krampjiem un saindēšanās. Jāpiebilst, ka līdz jauno laiku sākumam cilvēki patiešām ticēja šīm vienradža raga īpašībām. Valdītāji un bagātnieki labprāt maksāja bargu naudu par traukiem, kas izgatavoti it kā no vienradža raga.
