Viduslaikos faktiski visās vietās Eiropā dievnamus izdaiļoja ar nārām, kas izgatavotas no koka vai akmens. Taču, sākot ar 19. gadsimta vidu, ticība nārām pamazām apsīka. Tāpat kā gadījumos ar citiem tā dēvētajiem jūras briesmoņiem, tiklīdz pasaules jūrās buriniekus nomainīja tvaikoņi un lielākā daļa jūras ceļojumu kļuva īsāki, jūrnieki pakāpeniski aizvien mazāk stāstīja par to, ka viņus atkal būtu centušās savaldzināt, pavedināt vai kaitināt sirēnas. 1
Tiesa, pilnībā nāras tomēr neaizmirsa. 1900. gadā Skotijas ziemeļos zemes īpašnieks Aleksandrs Hanns sastapa kārtējo nāru. Kopā ar savu uzticamo suni cenšoties izglābt piekrastes klinšu spraugā iestrēgušu aitu, viņš vienā brīdī pacēlis skatienu un uz blakus klinstbluķa pamanījis sēdošu nāru. Tai bijuši gari, viļņaini, zeltaini rudi mati, zaļas acis un lokā izliektas uzacis. Vārdu sakot, viņa bijusi vienkārši lieliska! Tiesa, esot bijis ļoti grūti pateikt, kas juties vairāk pārsteigts – fermeris, nāra vai suns. Pirmais vaļu savām emocijām devis tieši suns – smilkstot un ieraujot asti, tas aizmeties fermerim aiz muguras. Hanns redzējis, ka arī nāra jūtas izbiedēta, lai gan pārsvaru tomēr ņēmušas dusmas. Vēlāk viņš savam draugam no sirds apliecināja – viņš patiešām savām acīm redzējis nāru…
Bet 50 gadus vēlāk, pastaigājoties tajā pašā vietā, divas meitenes arī sastapušas nāru, kas nelaimīgā kārtā palikusi uz sauszemes pēc bēguma. Tās apraksts pilnībā atbilda tam, ko savulaik bija sniedzis fermeris Hanns.
Jau drīz pēc aprakstiem par satikšanos ar nārām 20. gadsimtā pievienojās vēl viens pilnīgi citā pasaules malā. Tas notika 1957. gada 3. janvārī, kad ceļotājs Eriks de Bišops kuģoja no Taiti uz Čīli savā rekonstruētajā seno polinēziešu plosta modelī. Pēc diviem gadiem publicētajā grāmatā “Taiti–Nui” viņš stāstīja, ka sardzes vīrs vienā mirklī sācis uzvesties ļoti dīvaini. Proti, matrozis pēkšņi visiem mēģinājis alkaini pierādīt, ka tikko redzējis nesaprotamu būtni, kas no ūdens uzlēkusi uz klāja. Mēģinot noturēt līdzsvaru uz astes, šī būtne ar matiem, kas līdzīgi smalkām ūdenszālēm, apstājusies tieši viņam priekšā. Pieskāries nelūgtajai viešņai, matrozis pretim saņēmis tādu triecienu, ka acumirklī bijis garšļaukus uz klāja. Būtne gan arī acumirklī pazudusi atpakaļ jūras viļņos. Tā kā matroža rokas klāja mirguļojošas zivs zvīņas, Bišops nešaubījās par šā stāsta patiesumu, viņš bija pārliecināts – tā patiešām bijusi sastapšanās ar nāru.
