Slavenais angļu ceļotājs Henrijs Hudzons savu tikšanos ar nāru aprakstījis kā visnotaļ ikdienišķu, parastu gadījumu. Viņa dienasgrāmatā 1625. gada 15. jūnijā ir šāds ieraksts: “Viens no komandas, palūkojies pāri bortam, ieraudzīja nāru. Uz augšu no nabas viņas mugura un krūtis bija kā sievietei… ļoti balta āda un gari, vaļēji krītoši melni mati. Kad tā ienira, visi ieraudzīja tās asti, kas bija līdzīga delfīna astei, ko izdaiļoja visa veida plankumi, gluži kā makrelei.” 1
Krievijā nāras parasti bija “liela auguma, bālas un skumjas”. Par tām īpaši daudz rakstīts Skotijas un Taizemes hronikās. Tajā pašā Skotijā 1658. gada maijā pie Dī upes grīvas novērotas vairākas nāras, savukārt izdevums “Aberdīnas almanahs” solīja ceļotājiem, ka viņi “katrā ziņā varēs novērot brīnišķīgu nāru pulciņu, kas ir ārkārtīgi daiļi radījumi”.
Nāras satiek arī mūsdienās
Protams, baumu par nārām kļuva aizvien vairāk, tāpēc, kā jau tādos gadījumos mēdz būt, radās ļoti daudz viltojumu. Parasti tādus izgatavoja, savienojot pērtiķa augšējo daļu ar lielas zivs asti. Viens no tādiem viltojumiem, kas izgatavots, iespējams, 17. gadsimtā, 1961. gadā demonstrēts Londonas Britu muzeja izstādē, kas speciāli veltīta visa veida viltojumiem. Lielākā daļa šādu nāru allaž atrastas ļoti izkropļotas, taču tas katrā ziņā uzturēja nepārejošu interesi.
Kādā 1717. gada izdevumā ir būtnes, kas, iespējams, ir nāra, attēlojums. To rotā paraksts: “Sirēnai līdzīgs briesmonis, kas noķerts Borneo piekrastē, Amboinas administratīvajā apgabalā. Tas ir 1,5 metrus garš, pēc ķermeņa uzbūves līdzīgs zutim. Uz sauszemes nodzīvojis četras dienas un septiņas stundas, uzturoties mucā ar ūdeni. Būtne periodiski izdvesa dažādas skaņas, kas atgādināja peles pīkstēšanu. Piedāvātos moluskus, krabjus un jūras vēžus neēda…”
Zināms, ka par nārām pilnā nopietnībā interesējās arī Krievijas valdnieks Pēteris I, kurš speciāli vērsās pie dāņu koloniālā garīdznieka Fransuā Valentīna, kurš savukārt bija rakstījis par šo tēmu. Tiesa, dānis nevarēja daudz piebilst 1717. gada izdevuma aprakstam, vien tikai aprakstīja vēl kādu Amboinas nāru, kas novērota vismaz 50 liecinieku klātbūtnē, kad tā draiskojusies kopā ar savām paziņām. Katrā ziņā garīdznieks bija pilnībā pārliecināts par to, ka stāsti par nārām ir patiesi. Viņš rakstīja: “Ja vispār pasaulē ir kādi stāsti, kas pelnījuši uzticību, tad tie ir tieši šie stāsti par nārām. Tas, ka daži šiem stāstiem netic, neko nenozīmē, jo vienmēr atradīsies cilvēki, kuri noliedz pat tādu pilsētu, piemēram, Konstantinopoles, Romas vai Kairas eksistenci tikai tāpēc, ka viņiem nav nācies skatīt tās pašiem savām acīm.”
Kaut arī valdīja uzskats, ka nāras ir cietsirdīgas un netiklas, jūrnieki bija pārliecināti, ka tās tomēr ir maigas un šķīstas. Tieksme notvert nāru un, iespējams, paturēt to sev dažāda veida izklaidēm bija tik neizmērojami liela, ka matrožiem visviet rādījās viņu erotisko sapņu varones. Kāds vārdā neminēts pagātnes autors teicis – tam, ka cilvēka fantāzija no okeāna dzīlēm izcēlusi šīs lieliskās, noslēpumainās un bīstamās jūras dievietes, katrā ziņā vajadzēja atbilst kaut kādām cilvēka pamata vajadzībām…
