Nozodz nārai kroni 1
Roņus to gludo ķermeņu un atsevišķu uzvedības iezīmju dēļ, kas visnotaļ līdzīgas cilvēka uzvedībai, ilgu laiku saistīja ar nārām. Mūsdienās daudzi pētnieki uzskata, ka stāsti par nārām balstīti iespaidos par nejaušiem un negaidītiem sastapšanās mirkļiem ar roņiem. Tostarp leģendās par nārām roņi parasti figurē kā pastāvīgi to pavadoņi. Piemēram, ir stāsts par to, kā reiz zvejnieks apdullināja un nodīrāja roni, pēc tam to vēl dzīvu iesvieda atpakaļ jūrā. Nāra apžēlojusies par nabaga dzīvnieku un devusies meklēt tā ādu. Taču to savukārt noķēris tā zvejnieka, kurš tik nežēlīgi izrīkojās ar roni, draugs, un nāra no pārāk ilgas uzturēšanās gaisā nomirusi. Taču roņi to atcerējušies un kopš tā laika pateicībā par tās drošsirdību allaž bijuši nāru pavadoņi.
Šiem diviem radījumiem – nārām un jūras nimfām – ir vesela gūzma kopīgu iezīmju, tāpēc daudzās leģendās nav iespējams saprast, par ko ir runa. Gan vienām, gan otrām patīk dziedāt un dancot, kā arī piemīt pareģošanas spējas. Ir virkne stāstu par to, kā jūras nimfas un nāras, iemīlējušās cilvēkā, ilgus gadus dzīvojušas krastā.
Cilvēki uzskatīja, ka katrai nārai ir pašai savs kronis, bez kura tā nevar atgriezties jūrā, un, ja vīrietim izdodas to nozagt un noslēpt, tad viņš var ar nāru apprecēties. Taču tajā gadījumā, ja nāra kaut kad vēlāk tomēr atradīs savu kroni, acumirklī tā kopā ar atrasto pazudīs jūras viļņos. Tieši tāpat vīrietis par sievu var apņemt jūras nimfu, taču šim nolūkam viņam jānozog un jānoslēpj nāras otra jeb “roņa” āda.
Arī saistībā ar to ir daudz leģendu. Piemēram, kāds sens skotu kalniešu vēstījums pauž par vīrieti, kurš kaislīgi iemīlējās jūras nimfā, nozaga tās otro ādu un rūpīgi noslēpa. Drīz viņi apprecējās, pasaulē nāca viņu bērni, un kopumā viņi dzīvojuši laimīgi. Taču reiz viens no dēliem nejauši atrada noslēpto ādu un parādīja to mātei. Nevilcinoties ne mirkli, viņa to uzvilkusi mugurā un strauji metusies jūrā, uz visiem laikiem pametot gan vīru, gan bērnus.
Taču vispopulārākie stāsti par nārām allaž bijuši tieši jūrniekiem. Iepriekš visnotaļ skeptiski noskaņotais Kristofors Kolumbs sava pirmā ceļojuma laikā pierakstījis, ka redzējis jūrā draiskojamies trīs nāras netālu no Gviānas piekrastes. Ir uzskats, ka, ilgus mēnešus ceļojot okeānā, jūrnieki cietuši no garlaicības un ilgstošas seksuālās atturēšanās, tāpēc biežāk par citiem redzējuši tieši nāras. Iespējams, pateicoties tieši viņu fantāzijām, daudzi jūras dzīvnieki, piemēram, graciozie roņi vai pat tūļīgie jūras lauvas viņiem sākuši šķist kā itin glītas pussievietes.
