Viss liecina, ka leģendu par nārām saknes stiepjas līdz pat Babilonijas dievībām, kas saistītas ar Sauli un Mēnesi. Saules dievam bija cilvēka ķermenis, un tā vainags bija izgatavots no zivs galvas, bet mantija no zivju zvīņām. Šo dievu pakāpeniski izstūma dievs Ea, kas jau bija puszivs–puscilvēks, un ir iespējams pieņemt, ka mītu par tritoniem rašanās cēlonis saistīts tieši ar šo dievu. 1
Savukārt mēness dieviete Atarhartisa, puszivs–pussieviete, bija nāru priekštece. Babilonieši ticēja, ka tad, kad Saule un Mēness beidz savu ikdienas ceļojumu debesjumā, tie abi iegrimst jūrā. Babiloniešiem šķita gluži dabiski tas, ka Saules un Mēness dieviem jābūt nepieciešamiem ķermeņiem, kas piemēroti dzīvošanai gan zem ūdens, gan ārpus tā. Šo dievu neparastie ķermeņi ir cilvēka un zivs savienojums, un to spēja iegremdēties neaptveramos okeāna dziļumos piešķīra tiem absolūtu noslēpumainību.
Nāras katrā ziņā ir mantojušas šīs īpašības. Iespējams, spogulis, ar kuru rokā tās ļoti bieži tiek atveidotas, simbolizē mēnesi, kas ietekmē paisumus, tādējādi palielinot nāru varu. Visdrīzāk, saistība ar šiem dieviem, kas jau krietnā senatnē apveltīti ar ārkārtīgu varenību, palielināja cilvēku ticību visa veida leģendām par nārām.
Citi tiešie nāru priekšteči ir grieķu mitoloģijas tritoni, kas bija spējīgi izraisīt gan vētru, gan absolūtu bezvēju, un to ķermeņi, gluži tāpat kā nārām, sastāvēja no divām daļām – viena daļa piederēja cilvēkam, otra – zivij. Lai gan sirēnas grieķu mitoloģijā bija pussievietes–pusputni, tās, līdzīgi nārām, ar savu brīnišķīgo dziedāšanu pievilināja cilvēkus. Kad leģendārais sengrieķu varonis Odisejs veica mēģinājumu apiet sirēnu salu, viņš vispirms lika aizbāzt ausis visiem jūrniekiem, bet pats sevi piesēja pie kuģa masta, lai tādējādi spētu nepakļauties sirēnu dziedāšanas valdzinājumam.
Arī seno indiešu upju nimfām bija cilvēcisks veidols, taču tām bija ļoti daudz kopīga ar nārām: tās prasmīgi spēlēja lautu un, protams, bija neaprakstāmi skaistas un valdzinošas, un kā nepastāvīgas un allaž jaunas uzvaras alkstošas būtnes tās nekad neatriebās vīriešiem, kuri viņas bija pievīluši, un centās nest tikai prieku.
Līdz ar kristietības invāziju noteiktā daļā pasaules leģendās par nārām uzradās jauna tēma: tās sāka aprakstīt kā būtnes, kuras alkaini tiecas iemantot dvēseli. Agrīnie kristieši savā apmātības pilnajā māņticībā uzskatīja, ka nāra patiešām var iegūt šo dvēseli, tikai tai jāapsola pamest jūra un jāatsakās no sapņa tajā jelkad atgriezties, uz visiem laikiem apmetoties uz sauszemes. Nezin kāpēc kristiešiem ļoti patika, ka tas nārām izraisīja nežēlīgu iekšējo konfliktu, jo būtnei, kas tikai pa pusei ir cilvēks, tāda dzīve praktiski nav iespējama.
Zināms kāds aizkustinošs un skumjš stāsts no 6. gadsimta, kas vēsta par nāru, kura katru dienu apmeklējusi svētā Jonas brālības mūku uz nelielas saliņas jūrā netālu no Skotijas krastiem. Un viņa tad sirsnīgi lūgusies par dvēseles iemantošanu. Kopā ar to savu dievību ar lūgsnām centies pielabināt arī mūks, vienlaikus iedrošinot nāru un vairojot tās spēkus jūras pamešanai uz visiem laikiem. Un, kaut arī nāra kaismīgi iemīlējusi mūku un ļoti vēlējusies iemantot dvēseli, tā tomēr nav spējusi rast sevī spēkus, lai nodotu savu dzimto jūru. Un, visbeidzot, lejot rūgtas asaras, tā uz visiem laikiem pametusi salu. Ļaudis runāja, ka nāras izlietās asaras pārvērtušās oļos, un salas piekrastē vēl joprojām atrodamos pelēkzaļas krāsas akmentiņus dēvē par “nāras asarām”.
