Seksuāla, saldkaisla un nepieejama valdzinātāja, kas vienlaikus ir arī it kā absolūti auksta un vispār netverama. Tās mūžīgā jaunība un skaistums, burvestīgā balss un pavedināšanas māksla allaž ievilina lamatās bezpalīdzīgos jūrniekus. Mūsdienu psihologu interpretācijā nāra ir seksuālās tieksmes un nāves apvienots simbols, vēstījums par vīrieša vēlmi pilnībā aizmirsties, pat tajā gadījumā, ja iepriekš labi zināms, ka tas nozīmē pašiznīcību. Leģendas par nārām slēpj veselu virkni romantisku sapņu un tiekšanos uz ideālu – uz nepieejamo sievieti, uz tādu, kura nelīdzinās vienkāršajiem mirstīgajiem. 1
Tajā pašā vietā, kur ar Monro atgadījās šis “pārsteidzošais stāsts”, arī agrāk bija noticis kaut kas līdzīgs, turklāt pat krietni vien neticamāks. Vietējās leģendas vēsta, ka reiz tāda nāra uzdāvinājusi kādam jauneklim zeltu, sudrabu un dimantus, kurus salasījusi uz nogrimuša kuģa. Viņš pieņēmis dāvanas, taču drīz vienu daļu no tām atdevis savai iemīļotajai meitenei. Taču daudzkārt ļaunāk bijis tas, ka viņš nav pildījis solījumu satikties ar nāru norunāto skaitu reižu, tādēļ izpelnījies tās greizsirdību un ienaidu.
Reiz tā piepeldējusi pie jaunekļa laivas un novirzījusi to uz tuvāko alu, sakot, ka tur atrodas visi šajā līcī jebkad pazudušie dārgumi. Tajā mirklī jaunekli pārņēmis nepārvarams miegs un viņš aizmidzis. Pamostoties viņš konstatējis, ka ar zelta ķēdēm piekalts pie akmens, turklāt tā, ka spēj pats aiziet tikai līdz dimantu kaudzei pie pašas ieejas alā. Un, kaut arī tagad viņam piederēja gan pasakainas bagātības un arī daiļā nāra, kura allaž gatava izpildīt jebkuru viņa vēlmi, viņš tomēr uz visiem laikiem palika gūsteknis. Morāle, protams, ir tāda, ka jauneklis savas alkatības dēļ bija iekritis lamatās.
Pēdas ved uz Babilonijas dievībām
Tas jau ir leģendārs fakts, ka nāras ir ļoti nežēlīgi atriebīgas, ja kāds tās piemāna vai vispār kaut kādā veidā aizskar. Par šo ar nārām saistīto iespaidu avotu, iespējams, kalpo vīriešiem raksturīgās seksuālās fantāzijas par nepakļāvīgu radījumu, kas vārda vistiešākajā nozīmē pilnībā nojūdzies tikai uz savu personīgo vēlmju piepildīšanu. Atbilstoši dažām leģendām nāra ir tā dēvētais kritušais eņģelis, kura barība ir dzīva miesa. Ar dziedāšanu un brīnumainu mūziku tā jūrniekus ievilina savā tīklā (šajā aspektā šis tēls saplūst ar sirēnu). Taču tajā gadījumā, un tādi mēdzot būt ļoti reti, ja tāds pievilināšanas paņēmiens nenostrādā, nāra paļaujas un sava ķermeņa unikālo aromātu, un tam neesot spējīgs turēties pretim neviens vīrietis. Noķērusi un aizmidzinājusi savu upuri, nāra viņu tad ar saviem smalkajiem, asajiem un zaļajiem zobiem sadala mazos gabaliņos.
