Napoleona trīs dēlu dažādie likteņi 7
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Par Napoleona neskaitāmajām mīlas dēkām, šķiet, zināms bez izņēmuma viss: kas bija šīs būtnes, no kurienes uzradušās, kādos apstākļos un kā tur viss galvenokārt noticis. Zināms arī tas, ka vēl bez likumīgās otrās sievas vismaz divas no viņām pēc šīm dēkām arī laidušas pasaulē pēcnācējus, kurus ar pilnām tiesībām var uzskatīt par Napoleona dēliem. Taču par šo pēcnācēju turpmāko likteni un dzīves gaitām tomēr zināms salīdzinoši maz. Arī neskatoties uz to, ka viņu liktenis ir visnotaļ savdabīgs un pat interesants.
Fiksais romāniņš ar daiļo Eleonoru
Pēc uzvaras kaujā pie Austerlicas 1806. gada sākumā Napoleons svinīgi atgriezās Parīzē, kur nekavējoties kļuva par upuri apburošajai jaunajai skaistulei Eleonorai Deniēlai de la Pleņai, viņa māsas Karolīnas vienai no kambarjumpravām. Viņa bija slaida brunete, lielām, melnām acīm, dzīvelīga un nevaldāmi koķeta. Jau agri bija skaidrs, ka ne viņas audzināšana, ne jau piedzīvotā neilgā pirmā laulība ne nieka nav spējusi ietekmēt viņas tikumisko pasaules uzskatu.
Ak, kā viņai patika tie vīrieši: viņu ir tik daudz, un visi tādi burvīgi! Tāpēc imperators, kurš, kā zināms, nekad lieki netērēja laiku visu iespējamo veidu prelūdijām, tikai pēc pavirša acu uzmetiena caur Karolīnu nodeva viņai savus priekšlikumus, un viņa bija neviltotā sajūsmā par šo iespēju nokļūt imperatora slepenajos apartamentos Tilerī, dodoties attiecīgajā dēkā ne tikai bez jebkādas šaubīšanās, bet vienkārši viskaismīgākajā labpatikā.
Jau drīz šīs mīlas nodarbes uzrādīja rezultātu, uz kuru, patiesību sakot, ļoti bija cerējusi Karolīna un vispār viss Bonapartu klans, kurā jau sen ikviens kvēloja nepacietībā maksimāli ātri panākt Napoleona šķiršanos no viņiem visiem netīkamās svešinieces Žozefīnes de Boarnē. Proti, Eleonora tapa grūta un pēc deviņiem mēnešiem laida pasaulē zēnu. Tas noticis 1806. gada 13. decembrī pulksten divos pēc pusnakts.
Mazliet simboliskā kārtā zēnam deva vārdu Leons, kas ir tieši puse no vārda Napoleons. Viņa dzimšanas apliecībā bija norādīts, ka bērnu dzemdējusi 19 gadus vecā Eleonora Deniēla de la Pleņa “no kāda nezināma tēva”…
Pats Napoleons tajā laikā atradās Polijā. Kad maršals Lefērs ziņoja imperatoram par notikušo, Napoleons laimīgā prieka uzplūdā esot iesaucies: “Beidzot man ir dēls!” Un tūlīt pat viņam ienākusi prātā faktiski neprātīgā doma adoptēt ārlaulībā dzimušo un padarīt viņu par savu oficiālo mantinieku, taču jau drīz viņš pats labi saprata to, cik tomēr neiespējams ir šāds plāns. Tostarp beidzot pilnībā nobrieda viņa lēmums par to, ka tomēr jāšķiras no Žozefīnes, kura izrādījusies nespējīga radīt pēcnācējus.
Mazo Leonu drīz nodeva Karolīnas dēla un maršala Mirata bijušās barotājas aprūpē, savukārt Napoleons piešķīra viņam pensiju 30 000, bet viņa mātei – 22 000 franku. Taču kopš tā mirkļa imperators vairs neko nevēlējās zināt par pašu Eleonoru.
Kad 1807. gadā viņa patvaļīgi ieradās Fontenblo, viņš atteicās pat pieņemt viņu, pavēstot, ka satiekas tikai ar tiem, ar kuriem grib satikties. Konkrētā būtne bija izpildījusi savu imperatoram tik ļoti nepieciešamo funkciju, tāpēc vairs nebija vajadzīga. Un vairs viņi tā arī nekad viens otru nesatika.
Izlaidīgais grāfs Leons
Taču pret Leonu imperatoram Napoleonam nebija tik vēsas jūtas. Viņš bieži lūdza dēlu atvest pie viņa uz Tilerī, rotaļājās ar viņu, pasniedza dārgas un ekskluzīvas dāvanas. No malas raugoties, radās priekšstats, ka Napoleons joprojām nespēj beigt priecāties par bērnu, kurš beidzot izklīdināja visas šaubas par viņa paša spējām radīt pēcnācējus.
Par Napoleona dēla aprūpētāju tagad nozīmēja imperatora privātsekretāra Menevāla sievas tēvu baronu Matjē de Muvjē. 1812. gadā Leons kopā ar de Muvjē bērniem apmeklēja mācību iestādi Parīzē, bet pēc tā, kad imperators atgriezās no Elbas, zēna audzināšanu uzticēja Napoleona mātei un tēvocim kardinālam Fešam.
Vēstīts, ka jau kopš agras bērnības Leons uzrādījis trakulīgu un nepakļāvīgu raksturu, proti, bija neapšaubāmi līdzīgs savam tēvam viņa bērnībā, un tieši tas ārkārtīgi priecēja vecmāmiņas Letīcijas sirdi.
1814. gada janvārī Napoleons palielināja Leona pensiju vēl par 12 000 franku, bet 1815. gada jūnijā uzdāvināja viņam 10 kāda uzņēmuma akcijas 100 000 franku vērtībā. Savā Svētās Helēnas salā sastādītajā testamentā Napoleons arī bija īpaši parūpējies par savu pirmo dēlu: viņam bija piešķirta pensija jau 300 000 franku apmērā.
Imperatora malā nostumtā Leona māte pārlieku ilgi nepārdzīvoja šo faktu un jau 1807. gadā atkal apprecējās, šoreiz ar Diženās armijas virsnieku, kurš gan vēlāk, atkāpjoties no Krievijas, gāja bojā.
Bet jau drīz Eleonora atkal viegli atrada sev nākamo vīru, par kuru kļuva Bavārijas majors grāfs fon Luksburgs. Viņi savas kāzas nosvinēja 1814. gada maijā, un kopš tā mirkļa Eleonora kļuva par visnotaļ nodrošinātu kundzīti. Luksburgu laulātais pāris nākamos 26 gadus nodzīvoja Vācijā, pēc kā pārcēlās uz Parīzi, kur grāfs Luksburgs bija iecelts par vēstnieku.
Savukārt jaunais grāfs Leons faktiski līdz ar pilngadības iestāšanos sāka piekopt izlaidīgu un izšķērdīgu dzīvesveidu. Turklāt ārēji viņš bija pārsteidzoši līdzīgs tēvam, taču raksturā padevies patoloģisks slaists un neglābjams azartspēlmanis, kā rezultātā aptuveni 10 gadu laikā no viņa itin nesliktā mantojuma praktiski vairs nekas nebija palicis pāri. Viņš bija pilnībā izputējis.
1832. gadā grāfs Leons izcēlās ar to, ka Vensenes mežā satikās divkaujā ar hercoga Vellingtona adjutantu Hesu un nogalināja viņu. 1834. gadā viņu iecēla par nacionālās gvardes bataljona komandieri Sendenī, taču drīz no turienes patrieca “par nevērīgu attieksmi pret dienesta pienākumiem”.
Leons esot uzskatījis – kā ievērojama cilvēka dēlam viņam gluži automātiski pienākas ievērojama loma sabiedrībā.
Uzaudzis greznībā un pārticībā, izlutināts un kopš bērnības allaž nepamatoti slavēts, viņš izauga par nelabojamu egoistu. Naudai viņa rokās praktiski nebija nekādas vērtības tik ilgi, kamēr viņš varēja ar to burtiski mētāties uz visām pusēm.
Kādā kaismīgā naktī viņš esot vienā paņēmienā notriecis 45 000 franku, jau nākamajā – atkal 16 000. Un viņam nekad nepietika naudas viņa greznajai dzīvei, kas galvenokārt aizritēja teātru aizkulisēs un ne gluži tikumīgāko kundzīšu buduāros. Visbeidzot, 1838. gadā par parādiem Leons nonāca cietumā, kur pavadīja divus gadus.
Bet, arī iznācis no cietuma, grāfs Leons ne par mata tiesu nebija kļuvis saprātīgāks. Vispirms viņš dīvainā kārtā apmetās pie kādas Lezjē kundzes, dzīvojot tur trijatā, kopā ar… viņas vīru. Taču viņam joprojām nācās atbildēt par dažādiem nodarījumiem, tāpēc, cenšoties izvairīties no policijas vajāšanas, viņš pārcēlās uz Angliju.
Londonā viņš taisnā ceļā ieradās pie Žozefīnes de Boarnē mazdēla un nākamā imperatora Napoleona III, kurš tolaik vēl bija tikai princis Šarls Luijs Napoleons, mēģinot no radinieka izspiest maksimāli daudz naudas. Pasākums bija nervozs un noslēdzās teju vai ar kārtējo divkauju, kas jau bija nozīmēta Vimbldonā: prinča sekundanti ieradās ar divām špagām, bet Leona sekundanti – ar divām pistolēm. Taču, par laimi, iejaucās policija, tādējādi nepieļaujot asins izliešanu jebkādā formā.
Tam sekoja Leona izsūtīšana atpakaļ uz Franciju, kur viņš nekavējoties ierosināja tiesu darbus pret savu māti grāfieni fon Luksburgu, rezultātā 1846. gadā spējot no viņas iztiesāt sev vismaz 4000 franku lielu pensiju.
Un vēl viņš atklāja, ka viņam padodas naidīgi un žultaini memuāri, kas arī spēja ienest itin nesliktu naudiņu. Tiesa, to visu viņš joprojām nešaubīgi noplītēja vai arī izšķērdēja azartspēlēs.
Kad Francijā varu ieguva Napoleons III, grāfs Leons nemitīgi pamanījās izmantot savu tuvo radniecību, izmangojot dažādas subsīdijas savu lielo parādu nomaksāšanai. No cilvēka, kuru pirms 12 gadiem viņš bija gatavs bez šaubīšanās nogalināt divkaujā, Leons labprāt pieņēma 6000 franku lielu pensiju un 225 000 kapitāla.
Tostarp Leona uzvedība pamatā bija tik jocīga un nereti pat absurda, ka radās aizdomas par viņa psihisko veselību. Piemēram, viņš visviet ne tikai dēvēja sevi par imperatora Napoleona mantinieku, bet arī par kādas pasaules biedrības direktoru un tamlīdzīgi…
Pēc Otrās impērijas krišanas Leons atkal aizmuka uz Angliju, kur 1854. gadā sāka dzīvot kopā ar kādu šuvēju, kura bija 25 gadus jaunāka par viņu un ātri vien dzemdēja viņam sešus bērnus. Pēc ceturtā bērna piedzimšanas 1862. gadā viņi oficiāli apprecējās, taču, kā vēstīts avotos, vispār šī laulība pat ne tuvu nebija uzskatāma par laimīgu.
Pēc mātes nāves grāfu Leonu visbiežāk varēja sastapt tomēr Francijā. Viņš bija apmeties vispirms Tulūzā, tad Bordo un Tūrā un visviet dzīvoja galējā trūkumā. Zināms, ka pirmais Napoleona dēls grāfs Leons 74 gadu vecumā vientuļi un visu neievērots nomira Pontuāzā 1881. gada 14. aprīlī.
Šķiršanās no Žozefīnes
Napoleons ar Žozefīni iepazinās 1795. gada novembrī, un jau 1796. gada 9. martā viņi apprecējās. Taču 1809. gadā viņas likteni lēma Napoleona tādā kā ģimenes padomē, kur viņai pavēstīja kolektīvo lēmumu – jāšķiras.
Pamatojot tādu nepieciešamību, pats Napoleons esot teicis to slaveno frāzi, ka politiķim nav sirds, bet ir tikai galva. Un piebildis, ka tikai pats dieviņš varot zināt to, cik smags viņam esot šāds lēmums, taču laikam jau neviens upuris viņam nevarot būt par lielu, ja viņam ir pārliecība, ka tas nāks Francijai par labu. Izklausās ticami, jo aptuveni tādā eksaltācijas līmenī Napoleons patiešām esot pratis izteikties neskaitāmās divdomīgās situācijās.
Tostarp par to pašu labumu Francijai esot bijusi spiesta paust arī asarās izplūdusī Žozefīne, apliecinot savu piekrišanu piedāvājumam par šķiršanos.
Un tajā pašā dienā praktiski visu impērijas augstāko amatpersonu un imperatora ģimenes locekļu (padomes!) klātbūtnē notika svinīga šķiršanās protokola parakstīšana. Bet jau nākamajā dienā Žozefīne aizbrauca uz tieši viņai speciāli iegādātu un aprīkotu pili Malmezonā.
Protams, ir jautājums: kas bija tā šķietami neatrisināmā problēma, kuru nevarēja pārvarēt nekādā citā veidā? Tajā momentā Žozefīnei bija apritējusi jau 46. gadskārta, viņai bija divi bērni no iepriekšējās laulības, savukārt ar Napoleonu kopīgu pēcnācēju sekmīgai dinastijas turpināšanai kā nebija, tā nebija. Un šajā faktā arī Napoleons bija sācis par vainīgo uzskatīt pats sevi. Turpinot to darīt līdz mirklim, kad pasaulē nāca ārlaulības dēls Leons…
Polijas romāniņš un jaunā dzīvesbiedre
Tikko paspējis īstenot šķiršanās no Žozefīnes “operāciju”, Napoleons nākamajā acumirklī uzsāka jaunas dzīvesbiedres meklējumus, jau iepriekš nosakot, ka viņas galvenais uzdevums būs tieša imperatora troņa mantotāja laišana pasaulē. 1810. gada janvārī par tādu izraudzījās Austrijas erchercogieni Mariju Luīzi, imperatora Franča meitu, un jau 1810. gada februārī bija pilnībā sastādīts laulību līgums un kāzas oficiāli nosvinēja 2. aprīlī.
Bet jau pēc mēneša pasaulē nāca Aleksandrs Vaļevskis, kuru dzemdēja Napoleona poļu mīļākā grāfiene Marija Vaļevska. Un kopš tā mirkļa imperators jau jutās pilnībā pārliecināts par savu varēšanu, jo tagad bija skaidrs – oficiālā troņa mantinieka šajā pasaulē pagaidām nav absolūti ne viņa vainas dēļ!
Kad piedzima Aleksandrs, Napoleons aprobežojās tikai ar 10 000 franku ikmēneša pensijas piešķiršanu viņam un visus Marijas centienus kaut kādā veidā turpināt viņu romantisko sakaru kategoriski noraidīja. Vēstīts, ka grāfiene jutusies pamatīgi apvainota, taču paklausīgi atgriezusies dzimtajā Varšavā, un Napoleons par to viņai bija ļoti pateicīgs.
Kad gāzto Napoleonu nosūtīja trimdā uz Elbas salu un daudzi bijušie līdzgaitnieki un draugi paspēja pilnībā novērsties no viņa, Marija kopā ar tobrīd četrus gadus veco Aleksandru slepus apciemoja viņu. Taču arī šajā situācijā gāztais imperators viņu pieņēma visnotaļ atturīgi, arī neskatoties uz to, ka viņa izteica gatavību būt ar viņu kopā trimdā.
Un tikai pēc tā dēvētās Otrās restaurācijas Marija pati uzskatīja, ka ir pilnībā brīva no jebkādiem pienākumiem bijušā imperatora priekšā. 1816. gada septembrī viņa Briselē apprecējās ar bijušo Napoleona gvardes pulkvedi Filipu Antuānu d’Ornano, kurš tagad bija kļuvis par emigrējušu ģenerāli. Taču jau 1817. gada 11. decembrī tikai 31 gada vecumā Marija nomira…
Napoleona otrais dēls
Pēc mātes nāves otro Napoleona dēlu Aleksandru aizveda uz Poliju. Kādu laiku viņš mācījās skolā Varšavā, taču tur viņu kaut kā nomācoši intensīvi uzraudzīja cariskās Krievijas policija, kā rezultātā 1827. gadā viņš slepus nelegāli pārcēlās uz Franciju, kur drīz saņēma šīs valsts pavalstniecību.
1830. gada decembrī Francijas ārlietu ministrs grāfs de Sebastjani uzticēja Aleksandram veikt slepenu misiju Polijā, kā rezultātā Napoleona dēls atkal nonāca savu tautiešu sabiedrībā 1830.–1831. gada Polijas sacelšanās laikā. Piemēram, 1831. gada 13. februārī viņš kā komandiera adjutants kapteiņa pakāpē piedalījās leģendārajā kaujā pie Grohovas, kur satikās kņaza Radzivila vadītā poļu armija un ģenerālfeldmaršala I. Dibiča vadītā krievu armija.
Zināms, ka šajā kaujā krievi zaudēja aptuveni 10 000, bet poļi – vismaz 12 000 karavīru, taču pēc tā krievu spēki vairs tā arī neuzdrošinājās uzbrukt Polijas galvaspilsētai un atkāpās.
Par piedalīšanos šajā kaujā Aleksandrs apbalvojumā saņēma Kara krustu, bet jau drīz kā Polijas valdības pārstāvis aizceļoja uz pārrunām Londonā. Pēc poļu sacelšanās sagrāves viņš atgriezās Parīzē, kur, pateicoties tobrīd uzplaukušajam Napoleona kultam, izbaudīja ļoti siltu sagaidīšanu, kā arī uzņemšanu franču armijā tajā pašā kapteiņa pakāpē.
Pēc dienesta iziešanas Alžīrijā 1841. gadā Aleksandrs atvaļinājās no armijas, pievēršoties diplomātiskajam darbam un sākot pildīt dažādus Gīzo un Tjēra sastādīto valdību pārstāvju uzdevumus. Viņš kļuva par tuvu Tjēra draugu un, pateicoties tam, saņēma norīkojumu pildīt Francijas vēstnieka pienākumus Florencē.
1848. gada februāra revolūciju Aleksandrs sagaidīja Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, no kurienes nekavējoties devās uz Parīzi, lai acumirklī pieslietos topošā imperatora Napoleona III spēkiem. Un Luijs iecēla Aleksandru par Francijas vēstnieku vispirms Dānijā, tad atkal Florencē, kamēr visbeidzot viņš apmetās Londonā, kur ieradās 1851. gadā, acumirklī sākot kārtot visas diplomātiskās lietas tik veikli un efektīvi, ka beidzot reāli sekmēja divu allaž savstarpēji naidīgu valstu ciešu satuvināšanos.
Tieši viņš sarīkoja Napoleona III vizīti Anglijā, kā arī karalienes Elizabetes ciemošanos Francijā. 1855. gadā Aleksandrs kļuva par Francijas ārlietu ministru, kā dēļ viņam piekrita kļūt par priekšsēdētāju 1856. gada Parīzes kongresā, kurā fiksēja Krimas kara beigšanos. Par visu šo savu darbošanos viņš saņēma Francijas augstāko apbalvojumu – Goda Leģiona ordeni.
Bet arī tas vēl nav viss. 1855. gadā Aleksandrs kļuva par senatoru, taču pēc 10 gadiem atteicās no šā titula un 1868. gadā kļuva par Likumdošanas korpusa prezidentu. Tajā pašā gadā viņu ievēlēja Mākslas akadēmijā kā atbildīgo par kultūras jautājumiem.
Nav iemesla nepiekrist – kopumā tā vērtējama par visnotaļ spožu karjeru, kas pelnījusi pietiekami lielu cieņu.
Diemžēl mazliet pāragri Aleksandru aizvien biežāk sāka pievilt veselība. Jau tā paša 1868. gada vidū viņš bija spiests doties ārstēties uz Vāciju, bet atceļā viņu skāra sirdstrieka, un viņš negaidot nomira Strasburgas viesnīcā. Tas notika 1868. gada 27. septembrī.
Var piebilst, ka Aleksandram bija septiņi bērni, no kuriem pirmie divi laulībā ar grāfa Sendviča meitu Ketrīnu Kerolainu Montegjū nomira pavisam mazi, otrajā laulībā ar grāfa de Riči meitu un Napoleona III favorīti Mariju Annu Riči pasaulē nāca četri bērni. Vēl viņam bija ārlaulības dēls Aleksandrs.
Vēl arī trešais dēls jeb likumīgais impērijas mantinieks
Napoleona otrā likumīgā sieva Marija Luīze, kā jau bija plānots, 1811. gada 20. martā dāvāja Napoleonam likumīgo troņa mantinieku, kuru nodēvēja par Napoleonu Fransuā Žozefu. Tūlīt pēc piedzimšanas šo mazuli pasludināja par Romas karali un impērijas mantinieku. Taču jau pēc dažiem gadiem – 1814. gadā – Napoleonu piespieda atteikties no troņa, pēc kā viņu nekavējoties nosūtīja uz Elbas salu, savukārt Marija Luīze ar dēlu aizbrauca uz Vīni.
Napoleona uzveicēji savstarpēji viegli vienojās par to, kā vajadzētu izrīkoties ar bijušo imperatori un mantinieku. Pirmkārt, viņi vienprātīgi lēma, ka nav pieļaujami pat mēģinājumi viņiem apvienoties ar gāzto imperatoru. Otrkārt, “Eiropas miera” vārdā viņi uzskatīja par nepieciešamu jauno Napoleonu nošķirt no mātes un turēt visstingrākajā uzraudzībā. Var piebilst, ka Marija Luīze kopš tā laika vairs nekad nav satikusies ar Napoleonu.
Zināms, ka Napoleons nomira 1821. gada 5. maijā. Tostarp Fransuā Žozefs tajā laikā mitinājās Vīnē, vēl ilgu laiku kalpojot kā visu pasaules bonapartistu cerība. Un šā iemesla dēļ viņu apsargāja tik rūpīgi, kā praktiski nekad neapsargā pat visbīstamākos noziedzniekus.
Vienlaikus viņu piespieda faktiski aizmirst savu dzimto valodu un runāt tikai un vienīgi vācu valodā, kā arī vispār dēvēja “austriešu manierē” tikai par Franci.
1818. gadā Napoleona trešajam dēlam piešķīra Reihštades hercoga titulu. Vēstīts, ka, dzīvojot vectēva galmā, jauneklis, neskatoties ne uz ko, tomēr lieliski atcerējās savu tēvu un bija kvēls viņa pielūdzējs, tāpēc viņam patlabanējie dzīves apstākļi bija gluži kā nepanesams jūgs. Tostarp nelaimīgā kārtā viņa mūžs sanāca ļoti īss – viņš 1832. gada 22. jūlijā 21 gada vecumā nomira no tuberkulozes.
Mūsdienu pētnieki pauduši, ka šis Napoleona dēls vēsturē saglabājies ar dinastisko Napoleona Otrā vārdu, ko viņam bija piešķīruši bonapartisti. Taču realitātē viņš praktiski nav sēdējis valdītāja tronī, lai gan kopš 1815. gada 22. jūnija pēc Napoleona otrreizējas atteikšanās no imperatora titula Parīzē vairākas nedēļas tieši viņu atzina par jauno imperatoru.
Viņš apglabāts Vīnē līdzās citiem Hābsburgiem. Taču viņš tomēr bija Napoleona dēls, un viss, kas saistīts ar šo vēsturiskajā aspektā neviennozīmīgi vērtējamo asiņaino iekarotāju, Francijā joprojām skaitās svēts.
Rezultātā 1940. gada decembrī atbilstoši paša Ādolfa Hitlera pavēlei, vēloties uzsvērt lojalitāti pret frančiem, Napoleona Otrā pīšļus no Vīnes, kas tolaik atradās Trešā reiha sastāvā, pārcēla uz okupēto Franciju un pārapbedīja Invalīdu namā līdzās tēva kapenēm. Pētnieki pamanījuši, ka tas esot noticis precīzi 100 gadus pēc tam, kad uz Invalīdu namu pārvietoti izsūtījumā tālajā Svētās Helēnas salā mirušā paša Napoleona Bonaparta pīšļi.
