Pārdomas par filmu “Pansiju pilī”: “Ļoti sen nebiju latviešu kino redzējusi prieku. Viss ir lielisks!” 24
Līga Grīna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzsēriju filma, kas vispirms skatāma pa daļām uz lielajiem ekrāniem, Latvijas skatītājam nav nekas jauns. Arī iepriekšējo filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene” (2021) producējošā kompānija “Mistrus Media” veidoja līdzīgi, vispirms izrādot to kinoteātros un noslēdzot ar dokumentālo sēriju par filmas veidošanu. “Pansijai pilī” pirmās trīs sērijas režisējis Andis Mizišs, 4., 5. un 6. – Marta Elīna Martinsone, septīto – Dāvis Sīmanis, bet astoto, dokumentālo, veidojis Gints Grūbe.
Gadījumā ar “Pansiju pilī” šāds piegājiens pilnīgi attaisnojas, jo gan operatora Andreja Rudzāta krāšņi gleznieciskie kadri, gan kostīmu mākslinieču, grimētāju un citu ieguldītais milzīgais darbs Kristīnes Jurjānes vadībā ir tā vērts, lai varētu to baudīt pilnībā, kā to piedāvā lielais kinoekrāns.
Lieliska aktieru plejāde
Bet arī tie, kam nebūs iespējas noskatīties filmu uz lielā ekrāna, nebūs vīlušies. Filmas veidotāji necenšas apzināti padarīt vizuālo tēlu par galveno, tas ne mirkli nav pašmērķis, darbs pie katras detaļas, gaismas stara, ēnas tikai veido atmosfēru, kas ļauj iejusties filmas galvenā tēla – muižas – atklājumu pilnajā pasaulē.
Uzreiz jāatzīst, ka preses pārstāvjiem bija iespēja noskatīties tikai filmas pirmās četras sērijas un to, kas un kāpēc notiek tālāk, es vēl nezinu. Nezinu arī daudzu noslēpumu atrisinājumus un – kā un vai tie atrisināsies jeb atstās daudz vietas skatītāja iztēlei.
Pirms pievērsties pašas filmas darbībai, aprakstam, dažādiem vērtējumiem, gribu tikai piebilst, ka sen, ļoti sen, nebiju latviešu kino redzējusi prieku (varbūt – Jāņa Streiča brieduma gadu filmās “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Cilvēka bērnā” un Vara Braslas “Emīla nedarbos”). Tieši prieku, jo mēģinājumi veidot gan humoristiskas filmas, gan seriālus ir bijuši, bet te nu ir tas prieks. Gan humoristiskās epizodes, gan diezgan smeldzīgas izraisa gaišas emocijas un nav grūti smieties, jo neviens netiek apsmiets un pazemots.
Arī – temps. Tas patiešām ir it kā latviski (vai skandināviski?) lēns, tomēr šeit man tas šķiet veidotāju mērķis: cilvēki – gan īpašnieki, gan viesi – brauc izjust mieru, lai varētu brīvi radīt, atpūsties… Bet kas tev deva? Es šīs ekspresīvās epizodes jutu kā tos akmeņus, kas rodas īpašnieku sadzīvē. Nu nav nekāda Arkādija! 20. gadsimta divdesmitajos gados Latvijā tiek uzsākta agrārā reforma, muižas vācu baroniem tiek atsavinātas, zeme sadalīta zemniekiem.
1926. gadā Anšlavs Eglītis, ekranizētās grāmatas “Pansija pilī” autors (lomā – Rihards Zelezņevs), kopā ar tēvu rakstnieku Viktoru Eglīti (Gundars Āboliņš) un pusaudzi brāli Vidvudu (Kristians Teterovskis) ierodas Inciema muižā, ko tēvam kā īpašu apbalvojumu pateicībā par ieguldījumu Latvijas attīstībā piešķīrusi valsts. Tēvs šo vietu iedomājies kā idillisku patvērumu, kur atspirgt miesai un garam, kā arī netraucēti radīt, bet realitāte ir mazliet cita – muiža ir pussagruvusi, izlaupīta un tajā uzturēties šķiet visai nedroši. Un vēl muiža piedāvā dažādus negaidītus pārsteigumus… Tomēr Eglīši ir optimisma pilni un sākas cīņa par iedzīvošanos.
Anšlavs Eglītis vienmēr ir bijis krāšņi precīzs raksturotājs. Un to, ja ne arī burtiski, ir pārņēmuši filmas veidotāji. Tā ir gandrīz kabarē tēlu galerija.
Vispirms viņus sagaida muižas nomnieks Liepiņš (Vilis Daudziņš), kurš muižas daļā izveidojis bodi, un viņa apsviedīgā sieva (Guna Zariņa), kuri uz to vien cer, ka “inteliģenti” nobīsies un aizbrauks, lai te visu nolīdzinātu ar zemi, izveidojot paraugsaimniecību un audzētu sparģeļus, kas esot traki veselīgi un labi kotējoties.
Kopā ar muižu jaunie saimnieki saņem arī “inventāru” – it kā muižas bijušos kalpotājus, kas agrārās reformas laikos tādu vai citādu iemeslu dēļ zemi saņemt nav vēlējušies un vada savas dienas pussagruvušajā muižā – citur viņiem nav kur iet, atliek vienīgi nabagmāja. Un Eglīši viņiem apsola pajumti apmaiņā pret palīdzību muižas sakopšanā. Tā nu ir viena krāšņa kompānija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – šo muižas ļaužu lomās ir spožākais latviešu aktieru zieds, kuri katrs savā tēlā ir brīnišķīga vērtība pati par sevi un, ģērbti kostīmu mākslinieču Kristīnes Jurjānes un Rūtas Kuplās kostīmos, ir tik kolorīti un interesanti, ka liekas, tikpat kožu saēsts un putekļu tīklos tinies, no kāda stūra iznāks pats baronlieltēvs. Pavisam neierastos tēlos redzēsiet pierasto intelektuāli Kasparu Znotiņu (garajā apakšveļā ģērbušos it kā muižas bijušo dārznieku Arnīti, kura dzīvi pazudinājušas sievietes un nu var glābt tikai alkohols. Tikai strādāt viņam nu nepavisam nepatīk, bet izrādās, ka organizēt un ar naudu un kārtīm rīkoties viņš māk labāk par Rīgas kungiem…). Viņa māmiņa (Dace Everss), kura vienkārši ir Arnīša māmiņa, “kura viņam to mīļo vārdu iedeva”, pie kuras vajadzētu pamācīties mūsdienu smalko narkotiku izgatavotājiem… Sulainis Mārtiņš (Juris Strenga), kurš tā arī nav pamanījis, ka dzimtbūšana beigusies. Kučieris Peltmans Jāņa Jarāna brīnišķīgā izpildījumā. Viņam zem mētelīša (vasaras vidū) ir garīdznieka sutana. Nez ko viņš darījis visus šos gadus? Un istabene virtuvene Priedene (Lāsma Kugrēna), kurai mēdz uznākt “melnie”. Visai šai kompānijai prātā ir viens virsuzdevums – uzvesties un pakalpot tā, lai Eglīši viņus neizmestu no muižas, jo tad… Jā, tad nabagmāja.
Es tik gari un plaši aprakstīju pils “inventāru”, jo zinu latviešu skatītāju lielo mīlestību pret mūsu aktieriem. Viena vai otra pieminēšana vien jau ir iemesls filmu noskatīties. Un ir arī. Viņi ir lieliski!
Un būs arī Viktora Eglīša draugi ballē, jaunās pansijas viesi, krāšņu tipāžu plejāde!
Jauns, talantīgs, izskatīgs aktieris – Rihards Zelezņevs
Tādu, lūk, raibu mantojumu saņem muižas jaunie saimnieki, kurus līdz šim esmu atstājusi novārtā. Gundara Āboliņa atveidotais rakstnieks Viktors Eglītis ir caur un cauri inteliģents. Dzīves praktiskās puses neskarts un saņēmis lielu honorāru no izdevniecības par darba publicēšanu, viņš iedegas idejā pārveidot jauniegūto muižu par pansiju klusumu un dabu alkstošiem Rīgas inteliģentiem, nosaucot to par “Pansiju pilī”. Kā iztaisīt remontu, apkalpot, izmitināt un pabarot viesus, viņu sevišķi neinteresē. Viņš vieglu roku ieceļ dēlu Anšlavu par izpilddirektoru (viņš tikko ir divus gadus pavadījis pansijā Šveicē, lai ārstētu tuberkulozi, un taču visu zina par pansijām) un nododas literāri daiļu ielūgumu un sludinājumu izveidei! Gundars Āboliņš, viena no mūsu spožākajām zvaigznēm, kā vienmēr, ir brīnišķīgs – tik apgarots, tik ļoti mākslinieks! Un kas tad atliek Anšlavam? Darīt to, ko nekad nav darījis un kam īsti nav gatavs. Vidvuds ir vēl tikai pusaudzis un vairāk traucē, nekā palīdz. Neskatoties uz visdažādākajām ķezām, “Pansijas pilī” atklāšana tomēr notiek, to apmeklē viss Rīgas mākslinieku un literātu zieds, svētki ir izdevušies, pansija sāk darbu…
Šeit beidzot būtu laiks pievērsties literārā darba autoram un daudzsēriju filmas “Pansija pilī” galvenajam varonim – Anšlavam Eglītim. Mūsu filmu nozarē atkal nopietni sevi pieteicis jauns, talantīgs, izskatīgs aktieris Rihards Zelezņevs. Tā kā viņš ir tas, kurš filmas sākuma epizodē proponē sevi kā autoru, attiecīgi viņam ir arī ierādīta loma – stāstnieks no malas. Taču viņš nebūt nepaliek malā, ir aktīvs visu notikumu dalībnieks, bet neatstāj sajūta, ka viņš stāsta par tiem – dīvaiņiem (ieskaitot savu ģimeni un ģimenes draugus). Tā kā romāns pirmo reizi ir publicēts 1962. gadā, tad šķiet – kā gan viņam ir gribējies būt vienam no tiem tā tālā laika dīvaiņiem. “Esmu arī pārliecināts, ka ikviens vēsturisks stāsts reflektē ne vien pagātni, bet arī tagadni, jo mēs to ieraugām ar mūslaiku acīm un domām,” tik precīzi ir teicis arī filmas septītās sērijas režisors Dāvis Sīmanis.
* Dzejnieks Egīls Dambi
Uzziņa
Daudzsēriju filmas “Pansija pilī” demonstrēšana kinoteātros: vairākas filmas vienā seansā
1., 2. sērija – no 22. janvāra.
3., 4. sērija – no 8. februāra.
5., 6., 7. sērija – no 22. februāra.
8. – dokumentālā sērija speciālos seansos pēc 22. februāra.
