“Namejs 2022” Ukrainas kara ēnā – daudziem izšķirošs solis, lai iesaistītos valsts aizsardzībā 10
Aivars Madris, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada militārās mācības “Namejs”, bez šaubām, aizritēja izteiktā Ukrainas kara ēnā, un to noteikti izjuta katrs mācībās iesaistītais karavīrs un zemessargs. Tas gan nenozīmē, ka tikai nepilnu tūkstoš kilometru attālumā notiekošās šausmas būtu radījušas grūtsirdības vai nolemtības sajūtu mūsu cīnītājos.
Mani personīgie novērojumi liecina par gluži pretējo – daudziem tas ir kalpojis kā pamudinājums beidzot spert izšķirošo soli un personīgi iesaistīties valsts aizsardzībā, bet citiem, kas Zemessardzes rindās nav pirmo gadu, tas atkal ir apliecinājis viņu kādreizējās izvēles pareizību.
Un arī mācību rīkotājiem Rīgas brigādes līmenī tas ir bijis skaidrs signāls, ka atkāpšanās ceļa nav – zemessargi arī šogad izgāja pilsētas ielās, atradās uz autoceļiem un, protams, pacietīgi sēdēja meža biezoknī – vārdu sakot, turpināja apgūt tās teritorijas, kurās reāla iebrukuma gadījumā būtu jāsaskaras ar potenciālo pretinieku.
Šajā rudenī Rīgas brigādes Studentu kājnieku bataljonam mācības “Namejs” aizritēja vairākos posmos – gatavošanās bija nopietna. Ņemot vērā, ka jau kopš Krievijas noziedzīgā iebrukuma februāra beigās sāka strauji augt jauno zemessargu skaits, šogad lieli bataljona resursi tika veltīti tieši jauno “durkļu” apmācībai – un arī dalība “Namejā” bija pielāgota šim procesam.
Tā kā “Namejs” noritēja vēlāk, nekā ierasts citus gadus, septembra vidū tika organizētas papildu apmācības, lai visi – gan jaunie, gan pieredzējušie zemessargi – varētu atsvaidzināt individuālās prasmes un pamatus darbam nodaļas līmenī. Bet pašās septembra beigās notika “Nameja” pirmais, ja tā var teikt, “neoficiālais” posms, Studentu bataljona zemessargiem piedaloties kaujā par Skrundas militāro pilsētiņu, lai pilnvērtīgi sagatavotos kaujām apdzīvotā vietā ar pretinieka fizisko un tehnisko pārspēku.
Pēc ilgāka laika man tika dota iespēja atgriezties ložmetējnieka amatā – visu gadu nebiju pat ložmetēju rokās turējis, bet te vada komandieris paziņoja, ka būšu vadības grupā – tātad operēšu ar leģendāro “Browning M2” jeb vienkārši “50.cal”.
Tiesa, atšķirībā no ierastās trīs cilvēku komandas šoreiz bija plānots, ka strādāsim divatā, bet ložmetēju uzstādīs uz sešriteņu kravas kastes, lai smagais ierocis būtu ātrs un mobils atbalsta sniegšanai kājnieku nodaļām.
Tā kā mācībās iesaistīto dalībnieku bija daudz, uz Skrundu ceļojām ar komfortu – starppilsētu autobusos, kuros bija iespēja garajā ceļā eleganti nosnausties, kas pēc negulētās nakts un steigā pielāpītajiem darbiem lieti noderēja.
Regulāri “Nameja” dalībnieki zina ābeces patiesību – jo lielākas mācības, jo garākas pauzes. Piektdiena aizritēja sagatavošanas darbos, kas bija sadalīti uz visu bataljona personālu – attiecīgi, kāds pasvīda vairāk, kāds mazāk, bet gulēt pilnīgā bezdarbībā nevienam noteikti nenācās. Mēs ar pārinieku – sešriteņa vadītāju – cīnījāmies ar sava stobra uzstādīšanu un sagatavošanu.
Šī bija pirmā reize, kad izmēģinājām speciāli izgatavoto “50.cal” stiprinājumu sešritenim. Izaicinājumus radīja arī salūtstobra uzstādīšana un citas tehniskas ķibeles, tomēr ar pieredzējušo biedru palīdzību izdevās panākt, ka ierocis ne tikai stabili turas pie sešriteņa, bet pat šauj. Un šauj itin skaisti.
“Skrundas operācija” bija iecerēta divos posmos – pirmajā dienā aizsargāsimies, bet nākamajā dosimies tīrīt ienaidnieka ieņemto pilsētiņu. Pretinieks šoreiz bija nopietns – poļu kontingenta mehanizētā vienība ar 12 kājnieku kaujas mašīnām “Rosomak”.
Tās mūsu spēkiem bija maksimāli jāaizkavē ar slēpņu un šķēršļu palīdzību uz ceļiem ārpus pilsētiņas, bet noslēgumā – jāatkāpjas uz aizstāvības pozīcijām pilsētiņā. Kā vienīgais vada motorizētais transportlīdzeklis mūsu sešritenis, protams, tika izmantots visu veidu palīgdarbos – lielākā daļa nakts aizritēja, pārvadājot koncentrinas un dzeloņdrātis uz izvēlētajām slēpņu vietām, kamēr nodaļas vaiga sviedros cīnījās ar to uzstādīšanu.
Pēc aukstas un negulētas nakts mūsu “50.cal” komanda devās atbalstīt mīnmetēju grupu, kas uzturējās meža aizsegā tālāk no pretinieka izmantotā ceļa. Kad mīnmetēji bija nostrādājuši, arī mēs atkāpāmies uz nākamo posmu, lai satiktu savas nodaļas un uzņemtu kritušos, taču turpmākais kārtējo reizi pierādīja, ka karš – pat mācībās – ir pilnībā neprognozējams.
Proti, kad sasniedzām kontrolpunktu, tur mūs jau gaidīja trīs poļu “vilknadži” un kājnieku patruļa. “Bēgam!” instinktīvi uzkliedzu pāriniekam, un gluži kā filmā ar pilnu gāzi atrāvāmies no bruņutransportieriem līdz nākamajam sānceļam, pa kuru atgriezāmies pilsētiņā. Šajā brīdī kļuva skaidrs, ka situācija ir bēdīga – mūsu nodaļas izmisīgi lavierēja pa mežu, bet viņām sekojošais vada komandieris bija “kritis” no poļu kājnieku rokām.
Kauja turpinājās jau Skrundas militārajā pilsētiņā, kurā ieņēmām iepriekš noskatītās pozīcijas kādā no mājām – attiecīgi mūsu aptuveni 60 kg smago 50. kalibra “draugu” tagad nācās pārvietot pašu spēkiem.
Poļu uzbrukums spilgti apliecināja, ka kājniekiem bez mobilitātes ir grūti sacensties ar bruņutransportieriem, tomēr mūsu vada nodaļām ar burtiski līkločiem cauri biezokņiem izdevās atkāpties uz pilsētiņu mums palīgā. Cīnījāmies dūšīgi, un arī “50.cal” tika staipīts te uz augšu, te uz leju, kā arī grozīts 180 grādu sektorā, lai šautu gan pa pilsētiņā iebrūkošajiem kājniekiem, gan tālumā vīdošo kaujas mašīnu komandieriem.
Protams, visam skaistajam reiz pienāk gals. Kad biju lepni “nocēlis” vienu šādu “vilknadža” komandieri, kura galva burtiski nobrauca garām stobram, telpā iesteidzās poļu novērotājs, kurš gan uzslavēja par kaujassparu, taču pasludināja mūs ar pārinieku par mirušiem no bruņumašīnu raidītās 30. kalibra lielgabala uguns.
Otrā operācijas diena sākās jau pirmās dienas naktī – ar izvirzīšanos uz uzbrukuma pozīcijām. Šoreiz ar pārinieku dabūjām pilnā mērā izbaudīt, ko nozīmē pārvietošanās ar lielkalibra ložmetēju bez transporta atbalsta, tostarp arī līšanu cauri kārtīgiem brikšņiem ar stobru uz pleca.
Kā zināms, kauja apdzīvotā vietā ir viena no bīstamākajām militārajām darbībām, kas prasa lielus cilvēku upurus. Arī šīs mācības tam bija spilgts apliecinājums, jo pilsētiņas ieņemšanas laikā “krita” daudzi mūsu bataljona kareivji – cīņa ar Skrundu ieņēmušajām poļu vienībām izvērtās spraiga, un sviedri lija aumaļām. Laimīgā kārtā asinis bija tikai jāiztēlojas.
Mūsu “50.cal” divnieks šoreiz “izdzīvoja”, taču pasvīst dabūjām – gari pārskrējieni un rāpšanās pa logu ar pilnu ložmetēja komplektu (ierocis, lafete, kājas) plus munīciju un triecienšautenēm no malas noteikti izskatījās komiski, taču pašiem smiekli nenāca. Un “lielais” “Namejs” taču vēl bija tikai priekšā.
Šogad “Namejs” izvērtās īpašs ne tikai Studentu bataljonam, bet arī man personīgi, praksē apliecinot, cik svarīgas ir visas atšķirīgās lomas militārajā struktūrā. Skrundā bija lieliska izdevība kārtīgi izkaroties un uzsist adrenalīnu – nu gluži, kā rāda spraigi samontētajās rekrutēšanas reklāmās, bet mācību otrā, oficiālā, daļa no 5. līdz 9. oktobrim aizritēja diametrāli pretējā lomā.
Nē, es netēloju pretinieku – tas šoreiz bija dāņu mehanizētā vienība, taču mani norīkoja palīgā bataljona CIMIC jeb civilmilitārās sadarbības speciālistam. Tā bija unikāla iespēja aplūkot šāda līmeņa militārās mācības, tā teikt, no malas. Manos pienākumos ietilpa gan CIMIC speciālistam ierastā fotografēšana, gan mācību vietu uzraudzīšana, lai nepieciešamības gadījumā komunicētu ar civiliedzīvotājiem un novērstu vai fiksētu bojājumus, ja tādi nejauši rastos mācību gaitā.
Mani un kolēģu novērojumi liecina, ka daudzi zemessargi īsti neizprot un vienkārši nezina parCIMIC speciālistu nozīmi gan mācību organizēšanā, gan ikdienā. Daudziem ir priekšstats, ka CIMIC ir cilvēks, kas fotografē mācības un pēc tam veido skaistus ierakstus sociālajos tīklos. Protams, CIMIC speciālista pienākumos ietilpst arī šīs lietas, tomēr tā ir tikai aisberga redzamā daļa.
Atkarībā no dienesta vietas un specifikas pienākumu klāsts var būt ļoti plašs, sākot no iesaistes informācijas operāciju plānošanā un realizēšanā, sava atbildības rajona pieejamo resursu (teiksim, mācību vai kara gadījumā izmantojamas civilās tehnikas vai degvielas uzpildes staciju) apzināšana, vienošanās par mācībām paredzēto teritoriju izmantošanu, komunikācija ar presi un civiliedzīvotājiem un vispārēja dažādu problēmu risināšana.
Tikai CIMIC darbs bieži vien paliek neredzams – un tas patiesībā liecina par to, ka šis darbs ir izdarīts labi, ja mācības ir noritējušas bez lieliem starpgadījumiem.
Atšķirībā no pagājušā gada mūsu bataljona spēki šoreiz darbojās tā sauktajā zeļonkā – uzdevums bija aizkavēt pretinieka virzību pa zemes ceļu Baldones tuvumā, atkal veidojot slēpņus, uzstādot šķēršļus un kontrolposteņus. Kauja noritēja vairākos posmos divu dienu garumā, dāņu bruņutransportieriem virzoties no viena slēpņa līdz nākamajam, kamēr mūsu vienības strādāja nemitīgi, jo atsevišķās vietās uz koplietošanas ceļiem šķēršļus drīkstēja uzstādīt tikai iepriekš norunātos laika posmos.
Pretinieks demonstrēja izcilu profesionalitāti, un tam palīdzēja arī augstākās klases tehnoloģijas, radot mūsu zemessargiem daudz izaicinājumu un, protams, arī vērtīgas atziņas taktikas uzlabojumiem nākotnē. Neraugoties uz dāņu neapšaubāmo tehnisko pārākumu, mūsējie guva cienījamus panākumus, ne reizi vien izsitot dāņu “piraņas” no ierindas.
Kā jau “Namejā” ierasts, neiztika arī bez episkas un vārda burtiskā nozīmē skaistas fināla kaujas, kas norisinājās rīta miglas klātā laukā neilgi pēc saullēkta – gluži vai Purvīša ainava, kurā negaidīti iebrāžas četri bruņutransportieri, pa kuriem tiek atklāta uguns no slēpņos uzstādītiem 50. kalibra ložmetējiem un pat 40 mm pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, ar kuriem šoreiz izlīdzēja biedri no 17. bataljona.
Kā “Zemessargam” rakstīju jau pagājušogad, tad “Namejs” ir arī svētki – visiem iesaistītajiem zemessargiem un karavīriem. Un šogad Rīgas brigāde svētkus svinēja Lucavsalā, kur pēc mācību noslēguma ieradās visi brigādes bataljoni uz tradicionālo komandiera uzrunu, kam sekoja labāko apbalvošana un kopīgā fotografēšanās.
Šoreiz pasākumā bija īpaši aicinātas piedalīties arī zemessargu ģimenes un draugi, kuriem bija izdevība ne tikai satikt savus kaujas nogurdinātos varoņus, bet arī uzņemt pašbildes pie sabraukušajām dāņu “piraņām”. Bet man šīgada “Namejs” viennozīmīgi paliks atmiņā ar negaidīti uzticēto bataljona karoga nešanu – tas noteikti nav fiziski grūtākais no karavīra uzdevumiem, taču tik lielu atbildību uz saviem pleciem nebiju izjutis visus piecus dienestā pavadītos gadus.
