Ņam, ņam – ēdamais pīlādzis. Kā tādu izaudzēt un kas ogās vērtīgs 0
Lai kā negribētos, vasara steidzas projām septiņjūdžu zābakiem, dodot vietu rudentiņam, bagātajam vīram, kas savu ierašanos piesaka ne tikai ar sēnēm mežā, āboliem dārzā un pamatīgām lietavām, bet arī ar košiem pīlādžu ķekariem ielu malās un daudzstāvu māju pagalmos. Tā vien gribētos pastiept roku un noplūkt kādu ķekaru, lai kāri notiesātu oranžās ogas, bet prātā iešaujas sīvums, kas piemīt pīlādžiem, un roka neceļas. Gluži citādāks ir stāsts par ēdamo pīlādzi, kura ogas rudeņos ir tikpat gards našķis kā āboli, bumbieri un plūmes.
Ēdamie pīlādži ir nelieli koki vai krūmi, kas sasniedz 3 līdz 15 metru augstumu. Maijā un jūnijā to zari rotājas ar baltiem, čemuros sakārtotiem sīkiem ziediņiem. Sarkanie augļi ir apaļīgi, diametrā 1-1,5 cm lieli, to mīkstums ir dzeltens un salds, taču iegādājamas ir arī dažādas ēdamo pīlādžu šķirnes – hibrīdi, kuru ogas dzirkstī dažnedažādās krāsās, turklāt atšķiras arī koku augstums un vainaga forma. Pīlādži, tajā skaitā ēdamie, pieder Rožu dzimtai, to latīniskais nosaukums ir Sorbus aucuparia. Šo augu dzimtene ir Eiropa un Anatolija Mazāzijā. Ēdamā pīlādža „sencis” – parastais pīlādzis – jau izsenis tika izmantots cilvēku vajadzībām: gan pārtikā, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi, gan kā dabas zāles. Ap 1810. gadu tika atklāts parastā pīlādža mutants – ēdamais pīlādzis, kura augļiem gandrīz nepiemita savvaļas pīlādžiem tik raksturīgais sīvums. Pēc 1900. gada to kā pirmo ēdamo pīlādžu formu pavairoja un tirgoja kokaudzētavās, taču mūsdienās dārzos, pateicoties selekcijai, aug jau citas šķirnes, kas priecē gan ar daudz lielākām pīlādžogām, gan neparastu ogu krāsojumu un tiešām patīkamu garšu!
Optimālai attīstībai un augšanai pīlādzim vajadzētu daudz saules gaismas un augstu gaisa mitrumu. Vislabāk šis koks jutīsies vidēji smagā, ar humusu bagātinātā mitrā augsnē, taču pīlādzis ir pieticīgs un augs arī parastā dārza augsnē, vienīgi tad nevarēs sagaidīt pārāk bagātīgu ogu ražu. Ja plānojat dārzā stādīt vairākus pīlādžus (pīlādzim apputeksnēšanai nepieciešams vēl viens eksemplārs), attālums starp stādiem jāizvēlas, ņemot vērā dēstāmo koku augumu – punduršķirnes dēsta trīs metru attālumā, bet lielāka auguma kokus vismaz piecu metru attālumā vienu no otra. Pirmajos gados, tāpat kā tas ir ar ābelēm un bumbierēm, jāpiestrādā pie spēcīga, bet gaismas caurlaidīga vainaga veidošanas, jo noēnoti zari ogas neražos. Regulāri jāizgriež atvases, kuru augšana ar gadiem mitēsies. Ziemā pīlādži gan jāsargā no zaķiem, kas apgrauž to mizu gluži kā jebkuram dārza augļkokam. Siltajos gadalaikos lielākie pīlādžogu kārumnieki ir putni, kas var pasteigties „nolasīt” ražu pirmie. No slimībām bīstamākā pīlādžu stādījumā ir parastā augļu puve, kas ražu var sabojāt, bet visbīstamākais kaitēklis – pīlādžu tīklkode.
Pīlādžu ogu ražas novākšana norit no augusta beigām līdz pat septembra beigām. Novācot ogas, tās uzmanīgi jānoplūc ar visu čemuru. Ražas vākšanu nedrīkst nokavēt, citādi mitrā laikā ogas saplaisā un pūst.
Dārzā pīlādži ļoti labi izskatās stādījumos kopā ar dažādiem lapu augiem vai skujeņiem. Tos ļoti labi var kombinēt kopā ar ziedošiem krūmiem.
Populārākās ēdamo pīlādžu šķirnes ir, piemēram, „Burka”, kas ir pīlādža un aronijas krustojums. Šīs šķirnes ogas ir divreiz lielākas nekā parastajam pīlādzim, brūni sarkanas, saldskābas ar vieglu rūgtumiņu. Koks izaug līdz divus metrus augsts, tam ir kompakts, skrajš vainags. Interesanta šķirne ir arī „Krasnaja krupnaja”. Koka vainaga forma ir liela, zari – nokareni, šai šķirnei ir augsta ražība un ziemcietība, augi ir ieapaļi, dzeltenīgi sarkani, lieli un sulīgi. Šķirnes „Nevežinskaja” koka vainaga forma ir liela, stāva, tai ir laba ražība un ziemcietība, augļi ir oranži, līdzīgi savvaļas pīlādžiem, bet bez rūgtuma. Ķiršiem līdzinās šķirne „Granatnaja” – pīlādža un vilkābeles krustojums, kas ir visizplatītākā ēdamo pīlādžu šķirne. Šīs šķirnes augļi ir tumši sarkani, teju ķiršu lielumā, spīdīgi, saldskābi, sulīgi un bez rūgtuma.
Vai jūs zinājāt, ka
• Kaltētas un miltos samaltas pīlādžogas ir dabīgs konservants. Lai ilgāk saglabātu svaigu rupjmaizi, zviedri un somi malumam pievieno maltas pīlādžogas – maizei tās piešķir arī specifisku garšu.
• Pīlādžogas satur A, P un C vitamīnus, rūgtvielas un ēteriskās eļļas, kā arī organiskās skābes – ābolskābi un citronskābi, tāpēc tās izmanto tautas medicīnā kā ārstniecības līdzekli.
• No pīlādžogām var gatavot želejas, džemus, vīnu, tējas.
Latvijas Stādu audzētāju biedrība
Plašāka informācija par pīlādzi un citiem augiem meklējama www.darznica.lv.
