Inese Vaidere par vīra aiziešanu un dzīvi pēc tās: “Līdz pašam pēdējam brīdim ticēju, ka Arturs būs atkal vesels…” 22
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Inese Vaidere ir viena no mūsu diviem deputātiem, kas Eiropas Parlamentā strādā jau kopš 2004. gada. Drīz apritēs divi gadu desmiti, kopš, darbojoties Tautas partijas frakcijā, parlamentāriete iestājas par Latvijas interesēm, kuras šobrīd kā vēl nekad sakrīt ar visas Eiropas centieniem – tuvināt Ukrainas uzvaru Krievijas Federācijas izraisītajā noziedzīgajā karā.
Kā teic Inese Vaidere, viņa nekad neesot ne pirkusi, ne īrējusi dzīvokli Briselē. Vienmēr uzturējusies viesnīcās, lai, paveicot darbu Briselē, jau ceturtdien vai piektdien varētu doties uz Latviju, bet pirmdienās – uz Eiropas Parlamentu. Savukārt nedēļas nogalēs ceļš nereti ved no Rīgas tālāk uz Kalteni, kur atgūt spēkus, ieelpot priežu un jūras gaisu.
Bet tajā sestdienas rītā esmu ciemos pie Ineses Vaideres viņas Rīgas centra dzīvoklī, jo vakarā viņa uzaicināta pasniegt “Trīs Zvaigžņu balvu” Gada sporta žurnālistam Ilmāram Stūriškam no “Latvijas Avīzes”. Tas, protams, nav nejauši, jo Ineses vīrs bija nu jau mūžībā aizgājušais leģendārais sporta žurnālists Arturs Vaiders. Viņam un sporta žurnālistikai Latvijā veltītā dokumentālā filma pāris dienas pirms mūsu tikšanās piedzīvoja pirmizrādi kinoteātrī “Splendid Palace” un filmu, ļoti iespējams, pavisam drīz rādīs Latvijas televīzijā.
Ar Inesi Vaideri esam pazīstamas vairāk nekā divdesmit gadu, esam “uz tu”, tādēļ arī šajā sarunā pieturamies pie šīs vienkāršās uzrunas formas.
Tavā pirms četriem gadiem iznākušajā grāmatā “Misija Latvijai” ir ievietota fotogrāfija ar tevi un Arturu Vaideru, zem kuras lasāms – ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi…
Tādas izjūtas man bija visu mūsu kopābūšanas laiku, bet, kad kļuva skaidrs, ka varu Arturu pazaudēt, šī dziesma sāka skanēt ausīs arvien smeldzīgāk… Arturs bija gan mans vīrs, gan “labākā draudzene”. Zināju, ja ko izstāstīšu tikai viņam, tas arī paliks tikai pie Artura. Un, ja vajadzēs padomu, vīra dotais būs labākais. Ja arī ir tādas lietas, kur otrs nevar palīdzēt, tad, jau tikai izstāstot vien, kļūst vieglāk, jo zini, ka otrs cilvēks vienmēr būs tavā pusē. Dažkārt, kad atbraucu no Briseles naktī, kad arī Arturs ir nostrādājies, viņš tomēr vienmēr man pavaicāja – nu kā tev gāja? Pat zinot, visticamāk, teikšu, ka labāk parunāsim rīt. Bet viņu tik ļoti interesēja viss, kas notika manā dzīvē… Kad kaut kas izdevās, arvien steidzos Arturam pastāstīt. Kad Latgali nesen piemeklēja postošie plūdi, iesaistījos naudas meklēšanā cietušajiem un Eiropas Parlamentā no Solidaritātes fonda panācu Latvijai 17 miljonus plūdu seku likvidācijai. Kā Arturs būtu juties lepns un priecājies! Protams, man ir divas brīnišķīgas meitas ar ģimenēm, ar viņām arī vienmēr var aprunāties, bet tas jau nav gluži tas.
Kā tu sadzīvo ar zaudējumu, kā tiki pāri?
Līdz pašam pēdējam brīdim ticēju, ka Arturs būs atkal vesels. Bet kad tas nenotika… Nu jau pēc Artura aiziešanas pagājuši sešarpus gadi. Lai ar to sadzīvotu, biju privileģētā situācijā, jo man ir intensīvs darbs, neatliek pārāk daudz laika citām domām. Protams, skumjas un apjausma – nekad, nekad, nekad vairs – ieradās bieži un ierodas arī tagad kā naža dūrieni, bet tad teicu sev kā pašsuģestējot: nedomā, nedomā, nedomā… Ļoti jau pietrūkst vīra viedokļa, atbalsta un mīlestības, kas bija gandrīz četrdesmit gadu garumā.
Vai uzskati sevi par stipru sievieti?
Kad neilgi pirms vīra aiziešanas kāds cilvēks sacīja – Arturs aiz tevis kā aiz stipras sienas, atteicu – nē, es aiz viņa visu laiku esmu jutusies kā aiz stipras sienas. Atbalsts bija nenovērtējams. Nezinu, vai esmu ļoti stipra, bet varu saņemties un dažkārt tikt pāri arī sarežģītām lietām.
Vai esi domājusi, no kurienes tas tevī nāk? No vecākiem, vecvecākiem, audzināšanas?
Protams, saknes izjūtu. Nāku no stipriem cilvēkiem, izdzīvotājiem. Mammas mamma, mana vecāmāte Eda, bija no Skrundas, kurzemniece ar ārkārtīgi skaistu balsi kā Ancei Krauzei, arī šerpu raksturu. Kad sākās Pirmais pasaules karš, krievi ģimeni aizdzina strādāt uz Sanktpēterburgu. Vecomāti tur nodarbināja farmaceitiskajā fabrikā.
Pēcāk viņa stāstīja, kā septiņpadsmitajā gadā gāja Leniņu – jā, tieši tā viņa teica – Leniņu –klausīties. Latvietes uzcirtušās sarkanās kleitās ar cepurēm, esot pievestas pie pašas tribīnes, jo bijušas tik skaistas, ka ļaudis pašķīrušies. Padomju laikos vecāmāte ļoti bieži teica – tas nu galīgi te nenotiek tā, kā Leniņš runāja. Pēc Oktobra revolūcijas ģimene no Sanktpēterburgas aizbrauca uz Sibīriju, jo bija dzirdēts, ka tur varot dzīvot labāk. Tur vecāmāte iepazinās ar zemgalieti Jāni Raģi, kurš, enerģisks cilvēks būdams, bija izveidojis savu tirdzniecības uzņēmumu. Vecāmāte pie viņa tika pieņemta darbā par “meitu”, līdz Jānis saprata, ka tā “meita” ir tik feina, ka jāprec nost! Kaut Sibīrijā klājās ļoti labi, 1921. gadā viņi nolēma braukt atpakaļ uz Latviju. Ceļā nomira gan māte, gan divgadīgā meitiņa Anniņa. Nepalīdzēja arī tas, ka Jānis par labāka ēdiena kumosu atdeva savu zelta pulksteni… Irkutskā, būtībā uz sliedēm, kā stāstīja vecāmāte, piedzima mana mamma. Atgriezušies Latvijā, Eda un Jānis atkal nodibināja savu uzņēmumu, iekārtoja skaistu dzīvokli Jelgavā, kļuva par vecākiem vēl diviem bērniem. Tad pienāca baigais 1940. gads ar brutālajiem padomju iekarotājiem. Kad nākamajā gadā ienāca vācieši, daudzi viņu pirmās vienības sagaidīja kā atbrīvotājus, ar ziediem sveikušas pat ebreju meitenes. To man vecāmāte stāstīja. Bet, protams, otrs okupants nebija labāks par pirmo, ebrejus ieslodzīja nožogotās nometnēs. Vecāmāte, riskējot ar dzīvību, katru nakti slepus meta pāri žogam sainīšus ar pārtiku, jo tur, viņā pusē, taču atradās kaimiņi, ar kuriem pirms kara bija dzīvots draudzīgi, tautības nešķirojot.
Arī tavu tēti liktenis nesaudzēja…
Kad mans papus 1943. gadā beidza Skolotāju institūtu, uzreiz saņēma pavēli mobilizācijai vācu armijā. Izvēle – uz fronti vai sargāt tiltus. Viņš izvēlējās pēdējo, un tas arī vēlāk kļuva par viņa vienīgo “noziegumu”. Padomju vara papu divreiz izsūtīja uz Sibīriju – pēc kara uz filtrācijas nometni un 1952. gadā, kad viņš jau bija precējies ar manu mammu, notiesājot uz divdesmit pieciem gadiem. Nekad neesmu atradusi, par ko.
Kad krievi ar automātiem 1944. gadā manas vecāsmātes ģimeni izmeta no Jelgavas dzīvokļa, viņiem nebija kur palikt. Mammai darbavieta – skola – iedeva vienu istabiņu nacionalizētā privātmājā. Spriežam, ka mājas bijusī īpašniece bija tā, kas papu denuncēja. Pēc Staļina nāves viņš, pavadījis lēģerī gandrīz četrus gadus, reabilitēts atgriezās. Un satika mani – savu mazo meitiņu, kuru vēl nekad nebija redzējis. Starp maniem vecākiem valdīja liela mīlestība, nekad netiku dzirdējusi strīdamies. Kaut esmu šerpāka rakstura, galu galā Pūķis pēc Austrumu horoskopa, mēs ar Arturu arī nopietnus strīdus nepazinām, mūsu uzskati par visu bija ļoti līdzīgi. Kā smejos, tā varbūt man pat pietrūkst politiskajās diskusijās, neesmu ģimenē norūdījusies…
Par ko tagad tev visvairāk jādiskutē Eiropas Parlamentā, aizstāvot Latvijas intereses?
Šobrīd vissvarīgākais ir miers Eiropā, un tas neiestāsies ātrāk, kamēr Krievijas armiju nepadzīs no Ukrainas zemes. Turpinu iestāties par stingrākām sankcijām pret agresijas īstenotājiem, par uzbrukuma ieroču un tehnikas ātrāku piegādi Ukrainai. Katra vilcināšanās diena nozīmē jaunus upurus. Kad Francijas prezidents Makrons sāka runāt par drošības garantijām Putinam, atbildīgajam par masu slepkavībām, nācās teikt –būtu dīvaini, ja Otrā pasaules kara laikā pretestības līderis ģenerālis Šarls de Golls būtu runājis par drošības garantijām Hitleram! Bet Makrons runā par drošības garantijām tādiem, kas noslepkavojuši jau tūkstošiem un desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku Ukrainā. Eiropas Parlamenta debatēs nupat apspriedām Krievijas kara noziedznieku kriminālvajāšanas iespējas un procedūru.
Bet vēl pagājušajā pavasarī mēs, entuziastu grupa, sākām veidot rezolūciju par to, ka Eiropai pilnībā jāatsakās no Krievijas resursiem – gāzes, naftas, akmeņoglēm. Tāpēc, ka, to visu pērkot, mēs finansējam Krieviju un tā var turpināt karu. Lai par rezolūciju nobalsotu, nācās ļoti daudz strādāt. Jo, piemēram, gāzes ziņā Vācija tajā laikā vēl bija pilnībā atkarīga no Krievijas. Skatījos Vācijas televīziju un redzēju – lai arī kara šausmas Ukrainā tika korekti parādītas, tomēr bažas – ko darīt, kad viss paliek dārgāks, bieži dominēja. Kad bijām parlamentā jau par rezolūciju vairākas stundas diskutējuši, ņēmu atkal vārdu un sacīju: ir saprotamas vāciešu bažas par cenu pieaugumu un ēku apkuri, bet tas nav salīdzināms ar to, ka Ukrainā ik dienu mirst cilvēki! Izdevās emocionāla un iedarbīga runa. Tieši pēc tās Vācijas delegācijas vadītāja sacīja – jā, es saprotu, ko Inese mums visiem gribēja teikt. Un arī vācu delegācija piekrita, ka par to rezolūcijas pantu, saskaņā ar kuru Eiropai pilnībā jāatsakās no Krievijas energoresursiem, Tautas partijas frakcijai būs nevis brīvais, bet obligātais balsojums.
Strādājot Ekonomikas un Vides komitejās, daudz diskutējam par Zaļo kursu. Videi, neapšaubāmi, jākļūst tīrākai, cilvēki nedrīkst turpināt to piesārņot kā līdz šim. Galu galā tas ir mūsu veselības un pat dzīvības jautājums. Vienlaikus pa šo kursu jāvirzās pārdomāti, lai nodrošinātu arī ekonomikas attīstību, īpaši ievērojot mazāk nodrošināto intereses. Saules, vēja, ūdeņraža enerģijas attīstība Latvijai ir izdevīga, jo mazina atkarību no Krievijas resursiem, veicina enerģētisko neatkarību. Turklāt modernās tehnoloģijas prasa tieši to, ar ko Latvija ir bagāta, – gudru cilvēku prātu un izdomu. Daudz darba ieguldīts, lai samazinātu Eiropā ievedamo energoresursu cenas, un tas ir jau nesis rezultātu. Tā cenšamies samazināt visus pamatoti satraucošo inflāciju, cenu pieaugumu. Esmu krietni pastrādājusi arī, lai izstrādātu likumus, kuri pieprasa likvidēt pārmērīgu un videi nedraudzīgu iepakojumu. Nav taču normāli, ka, piemēram, maza krēma kārbiņa ievīstīta trijos iepakojumos un vēl kartonā. Turklāt pieprasām, lai arī minimālais iesaiņojums būtu pārstrādājams.
Bet kad visām sankcijām, kas vērstas pret Krieviju, būs reāli jūtams rezultāts?
Ar sankcijām nevar uzvarēt karā, bet var novājināt Krievijas ekonomiku un kara mašīnu. Tagad strādājam pie desmitās sankciju paketes, un arvien nāk jaunas sfēras klāt. Tas ir grūts darbs, jo katra sankcija, katrs ierobežojums skar arī pašu dalībvalstu ekonomiskās intereses. Tomēr uzreiz pēc traģiskā kara sākuma notika kaut kas pavisam negaidīts – visas Eiropas Savienības valstis vienojās Krievijas nosodījumā un iestājās par Ukrainu. Eiropai beidzot bija atvērušās acis. Otrkārt, visas valstis piekrita sankcijām. Bija prognozes, ka Krievijas ekonomika sabruks vēl straujāk, taču nu agresors visu savu ekonomiku pārkārto karam, ražojot bruņojumu, apģērbus karotājiem. Tomēr sankcijām ir neapšaubāmi jūtams rezultāts, reālā ekonomika krietni sarūk. Jāņem vērā, ka krievi vienmēr dzīvojuši slikti, jaunbagātnieku slānītis ir ļoti plāns. Tautas masas arvien pieradušas savilkt jostu, un ja vēl viņiem stāsta, ka Krieviju apdraud Ukrainas nacionālisti, Amerika un arī Eiropas Savienība…
Neizklausās rožaini.
Karš nav rožaina lieta. Tādā formā, ka ik pa brīdim Ukrainu apdraud un posta krievu raķetes, kas iznīcina infrastruktūru, mājas, rada baiļu sajūtu, karš var ieilgt. Tāpēc, lai ukraiņi varētu uzvarēt pēc iespējas ātrāk, vajag uzbrukuma tankus, smagos ieročus. Katra vilcināšanās, īpaši no ekonomiski spēcīgās Vācijas sociālistu puses, nozīmē neskaitāmus upurus Ukrainas pusē. Kaut vairākums vāciešu ir ļoti labvēlīgi noskaņoti Ukrainai un ir gatavi tās atbalstam.
Esi bijusi ANO un Eiropas Parlamenta novērotājos vēlēšanās Ukrainā, tev ir arī nozīme “Oranžās revolūcijas dalībnieks”, Ukrainas prezidenta ordenis “Par nopelniem”. Eiropa uztur pārliecību, ka Ukraina cīnās ne vien par savu zemi, bet arī demokrātiskām, eiropeiskām vērtībām. Kāpēc Ukraina, kura jau sen klauvē pie Eiropas Savienības durvīm un tagad noasiņo, joprojām ir tikai Eiropas Savienības kandidātvalsts?
Tas ir stāsts par lielo korupciju Ukrainā deviņdesmitajos un arī šī gadsimta sākumā, par Ukrainas oligarhu sadarbību un atkarību no Krievijas, kas veicināja šo korupciju. Kaut arī prezidenti, kas nāca pēc Janukoviča, bija visumā rietumnieciski orientēti, taču ar prezidentu vien ir par maz. Ukrainas oligarhiem sadarbībā ar Krieviju apgrozījās milzīgas naudas. Tas ļoti labi parādīts filmā “Tautas kalps”. Ukraina ir ārkārtīgi bagāta valsts, šajā zemē ir visa Mendeļejeva tabula. Ukraina – tā ir arī labība, pārtika. Donbass ir milzīgs izejvielu avots. Un šīs bagātības tika apsaimniekotas kopīgi ar Krievijas oligarhiem. Šīs toksiskās saites Ukraina diemžēl nesarāva tik ātri, kā to izdarījām mēs. Nebūsim naivi, Ukrainas iekarošanas mēģinājums nav tikai tāpēc, ka Krievija gribētu atbrīvot ukraiņus no kaut kādiem “fašistiem”. Prezidents Zelenskis izrādījās Krievijas interesēm pārāk bīstams. Un vēl, ja Eiropas Savienībā uzreiz uzņemtu tik milzīgu valsti kā Ukraina ar četrdesmit miljoniem iedzīvotāju, neatrisinātām korupcijas problēmām un arī citu veidu noziedzību… Kāda pēc tam izskatītos Eiropas Savienība? Visām kandidātvalstīm, arī Ukrainai, jāiziet nopietns sagatavošanās process.
Runājot par korupciju, nupat pārsteidza ziņas par korupcijas skandālu Eiropas Parlamentā, lielāko arī starp citām Eiropas institūcijām pēdējos gadu desmitos.
Patlaban lietu pēta Beļģijas tiesībsargājošās institūcijas. Aizdomās par korupciju aizturēta Grieķijas deputāte, sociāliste Eva Kaili. Vairākiem ar viņu saistītiem cilvēkiem mājās atrasti milzīgi skaidras naudas daudzumi, līdz pat miljonam eiro. Iespējams, tas saistīts ar Kataras interešu lobēšanu un kukuļiem šīs valsts, bet ne Eiropas interesēs. Tas ir ārkārtas gadījums un noteikti neraksturo Eiropas Parlamentu kopumā.
Kukuļi no tās pašas Arābu Emirātu valsts, kur nupat notika slavenais futbola čempionāts…
Jā, un nupat uzzinājām, ka aizdomas krīt uz vēl dažiem sociālistu deputātiem. Eiropas Parlaments nekavējoties izteica savu nosodījumu un atcēla iesaistītos no visiem ieņemamajiem amatiem. Tagad vēlreiz rūpīgi pārskatām, vai visi likumi, noteikumi Eiropas Parlamentā ir tādi, kas izslēdz koruptīvas darbības. Noteikumi Eiroparlamenta deputātiem jau tā ir pietiekami stingri, bet noziedzīgie prāti tomēr mēģina riskēt.
Interesanti, kā deputāte no Grieķijas var nonākt attiecībās un saskarsmē ar arābu valsts politiķiem?
Svarīga EP deputātu darba daļa ir delegācijās un draudzības grupās, lai Eiropas interesēs veicinātu sadarbību ar valstīm ārpus Eiropas. Taču, ja tas, kā šajā gadījumā, netiek darīts Eiropas interesēs, bet kādās citās, par ko saņemti kukuļi, – tā nav pieņemama rīcība.
Kā tu vērtē algas pieaugumu valsts augstākajām amatpersonām Latvijā?
Kad jautāji par to, par ko es cīnos Eiropas Parlamentā, sāku ar karu Ukrainā un mieru Eiropā, bet tikpat svarīga lieta ir arī inflācija Eiropā un it sevišķi Baltijas valstīs. Lai tās sekas pārvarētu, cilvēki sagaida algas pieaugumu. Kā zināms, šogad ievērojami tika paaugstināta minimālā alga, arī lielāka atalgojuma saņēmēji pieprasa algu pieaugumu, taču lielākoties tie ir desmit piecpadsmit procenti. Kaut arī algu pielikumi Saeimas deputātiem un augstākajām amatpersonām budžetu būtiski neietekmē, jo šo cilvēku loks nav liels, tomēr jautājums ir par samērīgu pieaugumu. Tā kā pieaugums iznācis pārāk liels, cilvēki ir sarūgtināti.
Lielākas algas prasa ārsti, skolotāji, tiesneši, bet arvien ir sabiedrības daļa, kas izkrīt cauri algu palielinājuma sietam un grimst arvien dziļākā nabadzībā.
Jā, sociālā nevienlīdzība ir pats galvenais pārmetums Latvijai gan no Eiropas, gan pasaules institūcijām. Turklāt, ja paaugstinām algas, pieaug pieprasījums un, ja pieaug pieprasījums pēc precēm, aug cenas. Tā, paaugstinot algas, automātiski palielinām inflāciju un veidojas inflācijas spirāle, no kuras tikt ārā ārkārtīgi grūti. Un, protams, ka no tā visvairāk cieš nabadzīgākie iedzīvotāji, jo viņiem gandrīz viss jātērē pārtikai, komunālajiem maksājumiem. Pārtikas cenām šobrīd ir milzīgs – un nepamatots! – pieaugums, jo veikali ļoti veikli pamanās pieaugušās enerģijas izmaksas uzlikt uz patērētāju pleciem, būtiski nesamazinot savu peļņu. Pārāk maz darām, lai pret to vērstos.
Esi bijusi Vairas Vīķes-Freibergas padomniece. Šovasar Latvijas Saeimai jālemj par nākamo Valsts prezidentu. Cik, tavuprāt, lielas Egila Levita izredzes tikt ievēlētam uz otru termiņu?
Man grūti spriest par Levita izredzēm, bet es augstu vērtēju mūsu valsts prezidentu. Salīdzinot ar iepriekšējiem, iekšpolitiski viņš ir izdarījis visvairāk. Iesaistījies latviešu valodas stiprināšanā kā neviens, iestājies par izglītības sistēmas uzlabošanu. Parasti slavējam Vairu Vīķi-Freibergu. Jā, viņa ļoti labi parādīja Latviju ārzemēs, ļoti labi parādīja sevi. Levitam ar to nav tik labi veicies. Taču pēc viņa vizītes Bundestāgā Vācijā man nāca klāt vācu kolēģi: Levita uzstāšanās viņos izraisījusi sajūsmu! Vācieši teica – kuru katru uz Bundestāgu neaicina un reti kādas valsts prezidents tā uzņemts kā Egils Levits. Vai Latvijas presē par to daudz uzzinājām? Gandrīz neko. Un otrs moments. Ar savu patriotiskumu, cīņu par latviešu valodu, neiecietību pret tiem, kas strādā pret Latvijas valsti, viņš jau savā darbības sākumā parādījās kā Krievijai bīstams prezidents. Nav ko slēpt, Latvijā darbojas pietiekami daudz Krievijas ietekmes aģentu, kas pa dažādiem ceļiem – gan sociālajos tīklos, gan citos veidos – mēģina diskreditēt prezidentu. Prezidentam ir arī labs melnais humors. Anglijā tas tā arī tiktu uztverts, bet Latvijā tas ne visiem saprotams.
Vasarā notiks kārtējie Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Dziesmu svētku kopiena cīnās, lai svētku laikā dalībniekiem tiktu apmaksāts atvaļinājums, neskarot kārtējo, kā tas bija tālajos padomju laikos.
Tā būtu ārkārtīgi skaista valsts dāvana Dziesmu svētkiem to 150. jubilejā! Ar šo žestu valsts ekonomika neko nezaudētu, bet Latvija iegūtu no apziņas cilvēkos, ka valsts par viņiem domā, rūpējas, ciena.
Svētkos vilksi mugurā tautastērpu?
Nu kā tu, cilvēks, citādi iesi uz tādiem godiem? Pirms divdesmit gadiem Arturs man uzdāvināja ideju un tautastērpa iemaksu. Izveidoju skaistu un pilnīgu Zemgales tautastērpu – esmu dzimusi Jelgavā.
Un nu par tavu Kalteni, kur atgūsti spēkus…
Jau pusaudzes gados ar ģimeni atvaļinājumus pavadīju Apšuciemā, papus darbavietas telšu pilsētiņā pie jūras. No tā laika mans sapnis bija par māju pie jūras. Divtūkstošo gadu sākumā manas vecākās meitas arhitektes Brigitas dzīvesdraugs nejauši, pēc sludinājuma, atrada vietu Kaltenē, kur mums izdevās iegūt nelielu zemes gabalu par demokrātisku cenu. Pašā jūras krastā. Kā ieraudzīju mazās zvejnieku mājiņas, šķūnīšus, tā sapratu – šī ir mana sapņu vieta! Tas bija mūsu ar vīru pirmais kopīgais īpašums. Projektēšanu, būvdarbu uzraudzību uzticējām meitai un esam ļoti priecīgi, ka projekts lieliski izdevies. Kaltene – tās ir pirmās sniegpulkstenītes un vizbulītes pavasarī, saullēkti, pastaigas, skrējieni un peldes jūrā, kamēr tā neaizsalst. Āliņģi es gan necērtu… Meditējoša nodarbe ir ravēšana, kas man ļoti patīk, – sakārto domas un padara visu tīrāku. Tas viss uztur optimismu, dzīves tonusu.
Tev ir divas meitas, divi mazdēli un mazmeitiņa. Ko atvases dzīvē dara?
Vecākā meita Brigita ir atzīta arhitekte, saņēmusi starptautiskas žūrijas augstāko novērtējumu, iegūstot Latvijas arhitektūras Lielo gada balvu un pirms tam arī Gada balvu, kā arī nomināciju prestižajai Mīsa van der Roes balvai. Jaunākā meita Līga, pēc izglītības fiziķe, pievērsusies audiovizuālajai sfērai. Abas meitas ir patstāvīgas uzņēmējas, viņām pieder savi nelieli uzņēmumi. Ar viņu starpniecību uzzinu, cik grūti patiesībā ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kad katrs eiro pašam jānopelna, bet noteikumu veidotāju un kontrolētāju vesels pūlis. Līgas dēlam Haraldam nupat palika septiņi gadi, viņš ir pieprasīts modelis bērnu modes skatēs. Līgas meitiņai Katei maijā būs četri gadiņi, savukārt Brigitas Valteram jau septiņpadsmit. Ļoti talantīgs sērferis, četrkārtējs Latvijas junioru čempions vindsērfingā. Tagad aizrāvies ar viļņu sērfingu, U20 grupā pasaules čempionātā pārliecinoši iekļuva pirmajā astoņniekā. Var mierīgi ar visu dēli un buru apmest salto, tādus trikus taisa, ka man vai sirds apstājas…
…to visu skatot pa logu Kaltenē…
Nē, nē, Kaltenē tādus trikus nevar, jo pie mums ir akmeņaina jūrmala un arī viļņi nav īstie. Tā kā Valteram ļoti veicas, viņa tētis šo sportošanu atbalsta un ziemas mēnešos abi pārceļas uz Tenerifi, lai puisis, attālināti mācoties Rīgas komercskolā, varētu arī trenēties. Valters ir arī ļoti aizrautīgs ornitologs. Jau mazs būdams, pēc balss un izskata varēja atpazīt simtiem putnu gan Latvijā, tagad arī Tenerifē. Trīspadsmit gadu vecumā reiz Papē pārsteidza pieredzējušu ornitologu, pavēstot, ka tas, kurš redzams tālumā, ir lielais ķīris, tikai ziemas apspalvojumā.
Kopā ar savējiem esam bijuši ārzemju izbraukumos, mums patīk arī sapulcēties Kaltenē, Pāvilostā vai Artura dzimtajās mājās Dubnas krastā Latgalē, par kurām tagad nedēļu nogalēs un vasarā rūpējas Līga.
Kas ir lietas, vērtības, ko esi vēlējusies ieaudzināt savās meitās?
Pēc horoskopa esmu Jaunava, tāpat kā Arturs. Un Jaunavas raksturo kā strādīgus un apzinīgus cilvēkus. To esmu mēģinājusi ieaudzināt, kā arī būt godīgām. Lai gan man pašai tas, ka godīgi pasaku to, ko domāju, dzīvē radījis ne vienu vien sarežģījumu, īpaši, ja ar to gadījies kādam uzkāpt uz varžacīm. Dzīvē jādara tas, kas sniedz gandarījumu, taču svarīgi arī savu ģimeni nodrošināt un, ja vajag, jābūt gataviem darīt arī ļoti vienkāršus darbus. Bet es nespēju viegli un bez apdomas izdot naudu.
Joprojām?
Protams. Pērku tikai to, kas man ļoti vajadzīgs, vai arī dažkārt to, kas ļoti patīk. Tas man no papus. Viņš bija taupīgs, bet vajadzības gadījumā vienmēr cilvēkiem palīdzēja. Es neprotu naudu tā vienkārši notrallināt, bet daudz esmu ziedojusi gan Ukrainai, gan ugunsgrēkos cietušajiem, tiem, kurus piemeklējušas veselības problēmas. Tad man naudas nav žēl.
Pēc pusotra gada kārtējās Eiroparlamenta vēlēšanas. Ja nākamajam piecu gadu darba cēlienam tauta tevi neizvēlētos…
Ar to katram deputātam jārēķinās pirms katrām vēlēšanām. Dzīves situācijas dažkārt ir negaidīti mainīgas. Tomēr kā parasti esmu noskaņota ražīgam darbam un ceru, ka cilvēki to pamanīs un nākamgad novērtēs.
Inese Vaidere
Eiroparlamenta deputāte jau ceturtajā sasaukumā – kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.
Apbalvota ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas Lielo Eiropas balvu; saņēmusi Gruzijas valsts apbalvojumu – Svētās karalienes Tamāras ordeni, kā arī Ukrainas prezidenta ordeni “Par nopelniem”.
Ekonomikas doktore. Bijusi pasniedzēja, profesore Latvijas Universitātē,
Latvijas Republikas vides ministre, LR Saeimas deputāte un Ārlietu komisijas priekšsēdētāja, Vācijas tautsaimniecības pārstāvniecības Latvijā vadītāja, Valsts prezidentes un Ministru prezidenta padomniece, Baltijas jūras Vides aizsardzības komisijas (HELCOM) prezidente, Rīgas domes deputāte, priekšsēdētāja vietniece.
Dzimšanas dienu svin 3. septembrī.
Ir divas meitas un trīs mazbērni.
