Naktssardzes piedzīvojumi . Mazliet spocīgs stāsts ar realitātes devu 1
Latviešu folklora pret zagļiem parasti izturas diezgan mīlīgi, kā piemēram, teicienā: zaglis atstāj paksi, bet uguns paņem visu. Vārdu sakot, zaglis nav tas lielākais ļaunums. Vai tāda būtu arī šā stāsta morāle – spriediet paši!
Hronoloģiski tas notika tikai pirms pusgadsimta, faktiski – pavisam citā ērā, padomju kolhozu uzplaukuma laikā. Stāsta vide – neliels kolhoziņš ar amizantu tālaika nosaukumu “Centība”. Netālu no kolhoza centra, atdalīta ar plašu pļavu, bija uzcelta govju ferma. Govīm – tajos laikos audzēja tikai Latvijas brūnās – uz sāniem bija uzkrāsoti lieli melni numuri. Tās baroja ar kolhozā audzēto barību un pēc iespējas ilgāk ganīja zaļajās pļavās. Ganīšanas sezonas sākumā uz pļavu traktorists nogādāja milzīgu sarūsējušu dzelzs vannu dzeramajam ūdenim. Ja paveicās, viņš uzaicināja bērnus pavizināties vannā – brauciens pāri pļavai izkratīja un iztrīcināja visus kauliņus, tā ka zobs uz zoba neturējās!
Kolhoza bērni pilnībā pārzināja piena ražošanas procesu, viss taču notika viņu acu priekšā: govis ēd zāli, tās dzen uz fermu un slauc, tad pienu caur marli salej metāla kannās, bet vēlāk ved piena mašīnās uz piena kombinātu. Bērni varēja brīvi lodāt pa balti izbalsināto fermu, kur govs pļeku smaka jaucās ar piena smaržu, bet gotiņu omulīgos māvienus pārspēja slaucēju skaļās klaigas un spaiņu šķindoņa…
Kolhozam tajos laikos nereti trūka skaidras naudas, tāpēc gadījās, ka darba algu izmaksāja cukurā. Tad mammas mēdza to mest kopējā katlā – Dzintras tante, kura strādāja par slaucēju, atnesa piena spaini, bet Modras tante – cukuru. Pēc ilgas vārīšanas, kad smaržoja jau visa māja, gotiņas bija gatavas! Saldo masu kleksēja ar karotēm no visa katla, piedzēra pienu un piekoda baltmaizi. Mmm, kas varēja būt labāks!
Liels notikums bija teļu dzimšana – tad vienmēr vajadzēja skriet jaundzimušo apraudzīt. Patiesībā ar teļu arī sākas īstais stāsts.
***
Visas fermas slaucējas sauca divējādi – jaunākās vārdā, bet vecākās uzvārdā, turklāt pārveidojot ar izskaņu -iene. Tas bija iegājies pēc leišu modes, jo kolhozs atradās pie Lietuvas robežas. Dzintras tante bija viena no jaukākajām slaucējām, laipna un jautra. Deķiene toties – pati dusmīgākā, viņai nekas nepatika, un tā vienmēr trieca bērnus ārā no fermas.
Tieši par Deķieni ir šis stāsts. To atcerējās pat vecās Deķienes bērēs – ne jau oficiālā galda runā, protams. Kaut gan atgadījumam ar Deķieni ir arī oficiālā puse – viņa saņēma Goda rakstu. Neoficiālo pusi zina tikai kolhoznieki, un tā ceļojusi no mutes mutē paaudžu paaudzēs. Žēl gan, ka neviens nerakstīja šā kolhoza sadzīves hroniku – notikumi un kuriozi tur bija raibu raibie!
Deķiene bija kolorīta personība kolhozā – kādreiz bijusi slaucēja, bet tad veselības problēmu dēļ (citi gan domāja, ka tās ir pietēlotas) mutīgā sieva pielika savu roku komunisma celšanā, strādājot par naktssardzi fermā (citi gan mēļoja, ka viņai bija savtīgāki nolūki – fermā varēja tikt pie kāda lieka kombikorma maisa, pārdesmit bietēm u. c.). Redz, nevienam nebija noslēpums, ka Deķienei vienmēr paticis vilkt deķīti uz savu pusi…
Bet nu dūša viņai arī bija! Tajā fermā tak’ spokojās! Iepriekšējais sargs Antononkulis, večuks, kaut arī vīrietis būdams, tomēr aizgāja no darba. Kādu nakti, kad ārā gaudoja rudens vētra, viņš ieraudzījis fermas otrā galā stāvam sievieti pelēkā mētelī ar pelēku lakatu galvā – bet bez sejas. Viņš sākumā nevienam neko neteica, lai nedomā, ka viņam jau rādās. (Bet dzeršanu gan atmeta.) Pēc kāda laiciņa kāda slaucēja vakarā sacēla lielu brēku – spiedza, ka redzējusi pelēkā ģērbtu sievieti bez sejas. Tieši tajā pašā vietā, kur viņš to redzējis. Antononkulis tad saprata: ja viņam dzīvība un saprāts dārgs, jālaižas prom no šīs apsēstās vietas! (Dzeršanu gan atsāka, teica: “Tas vēl ir mazākais ļaunums uz zemes.”)
Visi pēc tam sprieda, ka spoks nāk no tuvējiem kapiem – tie bija pa ceļam uz fermu. Un Deķienei taču katru nakti uz darbu bija jāiet tiem garām! Jā, starp citu, mūsu laikos fermu nojauca un tad atklājās, ka tas fermas gals, kur rādījās sieviete, uzcelts tieši virs veciem kapiem.
***
Deķiene spoku stāstus nosauca par māžiem, kad kolhoza partijas sekretārs gādīgi apvaicājās, vai biedrenei Deķei nebūs bail pa naktīm vienai palikt fermā? Viņš tad uzslavēja Deķieni par to, ka tā ir brīva no pagātnes paliekām. “Jums visām vajadzētu tā domāt, jo šī ir sociālistiskā ferma, te nevar būt buržuāzisko spoku!” viņš teica. Slaucējām tā nāca smiekli, ka bija jāslēpjas aiz govīm.
Nu tā, kārtējais vakars, kad Deķiene dežurē. Kārtējais kombikorma maiss jau aizceļojis uz mājām. Fermā viss mierīgi. Deķiene sariktē savas cisas dežūrtelpā, lai pasnaustu. Pēkšņi viņa izdzird tādu kā īdēšanu vai stenēšanu. Gods kam gods, viņai spoks ne prātā – ies raudzīties, kas tur noticis. Izrādās, viena gotiņa negaidot atnesusies – pirms laika, bet viss norit viegli. Tā kā Deķiene savā mūžā ne mazums govju dzemdību pieredzējusi, nospriež, ka tiks galā. Bet te – pārsteigums! Viens teļš jau piedzimis, kad vēl otrs taisās atskriet šajā pasaulē!
Pēc pirmā prieka uzplūda Deķienei rodas šai situācijai ļoti atbilstoša ideja: “Viens teļš būs valstij, otrs man.” Bet jārīkojas aši. Daudz nedomājusi, Deķiene uzmet telēnu plecos un stieps mājās. Taču, izgājusi ārā, viņa attop, ka īsā vasaras nakts jau gandrīz galā – pamalē var manīt gaismiņu svīstam. Ko nu? Ja nu kādam uzskrien? Ņemot vērā Deķienes imunitāti pret “buržuāziskajiem spokiem”, viņa labāko ceļu redz uz kapiem – sākumā paslēps teļu tur, pēc tam jau izdomās, kā to nogādāt mājās. Ar teļu plecos Deķiene taisnā ceļā aši kāto uz veco, neizmantoto kapliču – labu labo slēptuvi savam jaunieguvumam.
***
Deķiene žigli lavierē pa kapsētas malu uz kapličas pusi. Valda klusums, tikai viegls rīta vējiņš čabina koku lapas. Kapos Deķiene jūtas droši – nav nekāda riska, ka te varētu saskrieties ar kādu tik agrā rīta stundā. Tikko viņa paspējusi tā nodomāt, kad pēkšņi sastingst no pārsteiguma: pie kapsētas piebrauc un apstājas kāda mašīna! Dieviņ, tētiņ, kur nu lai paslēpjas?! Deķiene pēkšņi ierauga priekšā svaigi izraktu kapavietu. Nav ko daudz domāt – līdīs bedrē iekšā, kamēr nav vēl pamanīta.
Uz brīdi viss paliek klusu. Deķiene tup kapā un ausās. Tad viņa saklausa tādu kā stenēšanu un vilkšanu pa zemi. Ka tik kāds nav kaut ko nospēris un netaisās paslēpt kapos, tāpat kā viņa? Deķienei nav laika aptvert situācijas komisko pusi, kad virs viņas galvas parādās vīrieša stāvs. Uz rokām viņš tur – nevar būt! – sievietes līķi, kuru iesviež kapā. Deķienei sametas tumšs gar acīm, viss līķa smagums uzkrīt šai pāri un teļam virsū, kura pacietības mēram tas ir pēdējais piliens. Teļš neiztur un protestē ar skaļu māvienu: mūūū….
Aizsardzības instinkts liek Deķienei sarosīties – šī nu, cik spēka, raušas laukā no bedres un uzskrien svešiniekam taisni virsū. Pat trūcīgajā rītausmas gaismā var saskatīt, ka viņa seja maina krāsu uz līķa bālu, vēl vairāk – šis krīt gar zemi kā beigts. Bet Deķiene, bez šaubām, vispirms glābj savu bezpalīdzīgo teļu – izvelk to no kapa un teciņiem jož uz savām mājām. Ieriktējusi teļu kūtī, viņa naski atgriežas fermā, no kurienes zvana milicijai: esot naktī manījusi svešu, aizdomīgu mašīnu pie vecajiem kapiem.
***
Milicija paspēja laikā, lai savāktu apdullušo svešinieku, kā arī sāktu noskaidrot kapā iemestā līķa lietu. Viss kolhozs par to vien runāja, Deķieni pratināja gan miliči, gan kolhoza priekšsēdētājs, gan katrs ceļā sastaptais kolhoznieks. Šī nu jutās varen liela un svarīga; par teļu, protams, turēja muti.
Lieta noskaidrojās ātri – izrādās, Deķiene bija uzrādījusi tā laika bīstamāko sieviešu mocītāju, kas bija ieklīdis kolhozā no kādas kaimiņu republikas. Biedrene Dzidra Deķe tika apbalvota ar Goda rakstu par augstu darba efektivitāti un kvalitāti – diez, vai vēl kāds naktssargs bija izpelnījies tik atzinīgu novērtējumu! Goda rakstu pasniedza svinīgā sanāksmē, kam sekoja bērnu koncerts un pēc tam balle kolhoza pirtī. Ballē Deķieni gan aizēnoja cits leģendārs notikums – grāmatvedis Liepiņš uzlēca uz klātā galda un dejoja kazačoku, demonstrējot iemaņas, ko bija apguvis padomju armijā. Daži biedri pēc tam apgalvoja, ka viņš neesot saplēsis nevienu šķīvi vai glāzi.
Deķiene gan to nepieminēja vispār, kad sniedza interviju rajona avīzei. Par to kolhoza valde viņai piešķīra krietnu prēmiju un ceļazīmi uz sanatoriju.
Ak tā. Par to teļu viņa pati nejauši izpļurkstējās pēc kāda laiciņa. Bet tad jau visi gali bija ūdenī, un neies taču blamēt savu sociālistiskā darba varoni!
