Copmaņi jau velk pirmās rudens vēdzeles 0
Kādā vējainā, mākoņainā un nedaudz lietainā novembra dienā saņēmu zvanu no sava labā drauga Roberta. “Vai tu zini, ka copmaņi jau velk pirmās rudens vēdzeles?” viņš pajautāja. “Varbūt aizskrienam uz Ventu izlūkot, kas notiek?” Domāts – darīts, un jau pēc pāris stundām sitam pa federi Roberta autiņam un laižam uz upi. Pa ceļam iestūrējam pie mūsu drauga Ulda, kuram pagalma stūrī komposta kaudzē mitinās treknas jo treknas sliekas. Pāris minūšu laikā kārbiņa pilna, un varam doties tālāk. Citas ēsmas mums nav, bet liekam cerības uz to, ka vēdzele iekāros krietnu slieku pušķi.
Mencu sugas zivs vēdzele kļūst aktīva laikā, kad ūdens temperatūra nokrīt zem divpadsmit grādiem. Vasaras karstumu tā pārlaiž bedrēs, zem lieliem akmeņiem, ūdens-augu biezokņos vai pakrastes alās. Šī zivs necieš sauli, gandrīz nekad neuzpeld ūdens virspusē un savas medību gaitas sāk krēslā. Gūstot laupījumu, vēdzele izmanto visus savus maņu orgānus: dzirdi, sānu līniju un ožas receptorus. Izvēlētajam upurim vēdzele lēnām piezogas ļoti tuvu un tad ar strauju kustību metas tam virsū. Daba iekārtojusi tā, ka laikā, kad vēdzeles ir visaktīvākās, daudzi ūdens iemītnieki kļuvuši neaktīvi, un plēsoņai ir samērā viegli tikt pie barības – kukaiņiem, tārpiem, vardītēm, mazām zivtiņām un ikriem. Latvijā mītošo vēdzeļu dzīves ilgums lēšams ap septiņiem gadiem, lielums – līdz pieciem kilogramiem.
Ritinādami atmiņu kamolīti par piedzīvojumiem vēdzeļu copē, esam pieveikuši teju vai simt kilometru. Ieripinām automobili pazīstamu saimnieku pagalmā un, saņēmuši vēlīgu atļauju caur lopu aplokiem nobraukt pie upes, jau pēc dažām minūtēm ridājam kātus. Jau pēc neilga brīža mūsu četras gruntenes ir upē, aprīkojam tās ar zvaniņiem un sākam gatavot vietu ugunskuram. Ir jau arī pēdējais brīdis, tumsa nāk virsū ar joni.
Sīki iešķindas zvaniņš, Roberts dodas pārbaudīt makšķeres. Sliekas no āķiem notīrītas, uz diviem uzķērušies trekni ķīši, protams, ka tie tiek uzkabināti uz āķiem. Baidāmies, ka šādas sīkzivju aktivitātes laikā mums ātri vien var pietrūkt slieku, bet mierinām sevi ar domu, ka līdz ar tumsas iestāšanos sīkuļu aktivitāte noplaks, un tā arī notiek. Vēroju tumstošo skaistules Ventas pretējo krastu un domāju par tām milzu bagātībām, kas rodamas šajā upē. Pavasaros copmaņus priecē vimbu armādas, sportiskie taimiņi un laši, vasara piedāvā brekšus kā portfeļus, treknuļus līņus, manīgos sapalus, mežavimbas un ducīgas karpu mammas. Rudens savukārt slavens ar vēdzelēm un liellīdakām, bet ziema dāvā zemledus makšķerniekiem kaujinieciskos asarus kārtīga dūraiņa lielumā un, protams, visur esošās raudas.
Laiku pa laikam pārmetam gruntenes, bet copes nav. Ugunskura oglēs izčurkstinām desiņas – nu, kas var būt labāks par šo! Pārpīpējam un dodamies atkal pārbaudīt āķus. Brīdī, kad spraužu uz āķa kārtējo slieku pušķi, līdzās esošās gruntenes spice noraustās un spalgi ietrinkšķas zvaniņš. Zinot, ka vēdzele ēsmu ierij dziļi un pamatīgi, pabeidzu spraust sliekas, iemetu ēsmu upē un tikai tad sāku tīt otras makšķeres spoli.
Jau ar pirmajiem apgriezieniem jūtu raustīšanos. Pasaucu draugu, Roberts tver rokās zivju uztveramo tīkliņu – sačoku – un ar enkurniekiem brien upē. Pēc pārdesmit sekundēm pieres lukturīša stars no piķa melnās upes dzelmes izrauj dzeltenzaļu, brūniem lāsumiem klātu slaiku ķermeni ar plakanu galvu. Vēl mirklis – un Roberts profesionāli ieslidina nakts mednieci tīkliņā. Pastiepju draugam roku, un viņš kopā ar guvumu jau ir krastā. Nu laiks fotosesijai. Tumsa slāpē zibspuldzi, bet kaut kas jau sanāk. Svariņi diemžēl aizmirsušies mājās, uz aci lēšam, ka zivs ir apmēram pusotru kilogramu smaga. “Man gandrīz vai balta skaudība, šāda kustoņa dēļ bija vērts braukt,” rezumē Robčiks. Nobeidzu zivi, izgriežu āķi, kas ieķēries dziļi jo dziļi, aprīkoju āķus ar svaigu ēsmu un raidu tos atpakaļ upē. Malkojam aveņu tēju, kas patīkami silda punci, un gaidām, bet zvaniņi klusē, ap desmitiem metam mieru un dodamies mājup.
Ja arī tu, makšķerniek, vēlies izbaudīt tumsas burvību pie upes, tikties ar nakts mednieci, lai tavu prieku nesagandētu lieki starpgadījumi, atceries – līdzi jāņem makšķernieka karte, iekšējos ūdeņos drīkst lietot ne vairāk par diviem kātiem ar trim āķiem katram un lomā atļauts paturēt piecas vēdzeles, kas garākas par trīsdesmit centimetriem. Ģērbieties silti, laika apstākļiem atbilstoši, komforta līmeņa latiņu uz augšu cels līdzi ņemts malkas klēpis. Kā smejas Roberts: “Vēdzele uz ugunskura gaismu nāk.”
