Lielupē reidā pieķerti maluzvejnieki, kas radījuši kaitējumu 12 tūkstošu eiro apmērā 0
Ir divas lietas, kuras cilvēces pastāvēšanas vēsturē ļaudis vienmēr pievilkušas kā magnēts. Viena no tām ir vara, otra – nauda. Un kā nu ne – liela vara dod iespējas tikt pie lielas naudas, bet par lielu naudu var nopirkt daudz ko un diemžēl arī varu.
Mūsu sabiedrība nav izņēmums, un nauda tiek pelnīta gan legāli, gan nelegāli, bieži vien balansējot uz likumu robežas, jo doma “ja paveiksies, būšu bagāts” galvā sēž ne vienam vien. Melnais velniņš rausta aiz bārdas un kūda: “Nu kāpēc lai tev nepaveiktos, tu taču esi gudrāks par citiem, citus noķēra, bet tevi taču nenoķers.”
Tā domāja arī trīs maluzvejnieki 3. novembra vakarā, dodoties uz Lielupi likt tīklus. Vieta tika izvēlēta laba un ar apdomu – starp dzelzceļa un auto tiltu. Nu kas tad te meklēs! Pa upi pārvietojas laši un vimbu bari, loms gaidāms pamatīgs.
Zivju resursu sargātāji – Lielrīgas reģionālās pārvaldes inspektori – gan domāja citādi. Pārkāpēji tika nofiksēti, palīgā pieaicināti Valsts policijas Jūrmalas iecirkņa darbinieki, ierīkots slēpnis, un jau deviņos vakarā visi trīs maliķi iekrita kā circeņi pelnos. Loms tiešām bija iespaidīgs (šoreiz gan par nelaimi tīklu licējiem) – četros tīklos bija iepinušās 78 vimbas, 1 lasis, 1 vēdzele, kā arī 15 kilogrami raudu un brekšu. Dabai nodarītais kaitējums tika aprēķināts 12 080 eiro apmērā. Pret maluzvejniekiem par šo pārkāpumu Jūrmalas policijā sākts kriminālprocess.
Pāris dienu vēlāk kopā ar Valsts vides dienesta inspektoru Andri Zebaueru un biedrības “Mēs – zivīm” vīriem Ivaru Dubru un Māri Eglīti devāmies paraudzīties, kas tad Lielupē notiek vakara un nakts stundās. Netālu no tiltiem silti saģērbjamies, nolaižam ūdenī laivu un laižamies reidā. No bieziem, pelēkiem mākoņiem laiku pa laikam vaigu pabāž pilnmēness, bet drīz vien mākoņi kļūst arvien biezāki, un mēs esam neredzami. Ar maziem motora apgriezieniem pukšķinām uz leju un kaķojam (pārbaudām upes gultni ar speciālu, auklā iesietu lielu āķi, kas uztver jebkuru tīklu laivas ceļā). Pāris reižu nogājuši upes lejas posmu pa abiem krastiem, izbraucam caur tiltiem, un Māris uztausta tīklu. Nofiksējam tā atrašanās vietu un lēnām dodamies uz augšu, paturot tīkla vietu acīs. Paiet krietnas stundas, bet malinieku nesagaidām. Dodamies pie tīkla, Ivars to ieceļ laivā, un upē ir par vienu zivju nāves rīku mazāk.
Nolemjam iebraukt Babītes ezerā un palūkoties, kas notiek tur. Lielupes krastā pāris vietās gluži kā jāņtārpiņi spīd makšķernieku lukturīši. Babītes ezera kanāls pilns ar copmaņiem, noejam tiem garām, bet, kad pēc stundas esam atceļā, kanāla krastā vairs nav neviena, pat nesen degušais ugunskurs apdzēsts. Nezinu, no kā sabijās makšķernieki. Ja bija makšķerēšanas kartes, viņi mierīgi varēja turpināt copi. Varbūt gluži tīra viņu sirdsapziņa tomēr nebija?
Atgriežamies Lielupē un pretējā krastā pamanām laivu ar diviem stāviem. Ivars man pasniedz slēdzi no laivas starmeša un nosaka:
– Kad došu komandu, slēdz iekšā!
Mūsu laiva gandrīz bez skaņas tuvojas tumšajiem stāviem. Vēl pārdesmit metru, un būsim jau pavisam tuvu.
– Dod iekšā! – nokomandē Ivars, un es ieslēdzu starmeti. Mūsu skatam paveras pussapuvusi laipa ar platformiņu, uz kuras stāv divi bluķīši. Izsmejamies no sirds, neko darīt – naktī visi kaķi pelēki. Ivars liek laivu uz glisi, esmu pārsteigts par laivas lieliskajām gaitas īpašībām. Laivā esam četri centnerīgi vīri, bet piecdesmit kumeļu Merkurs laivu triec pa upi ar trīsdesmit (ap piecdesmit kilometri) jūdžu ātrumu. No šāda monstra pārkāpējiem izbēgt būtu grūti.
Atgriežamies krastā, ar braucienu esam apmierināti, jo inspektora lielākais gandarījums ir tad, ja nav pārkāpumu.
