Naktī tuksnesī rakties smiltīs: pēc 10 gadu pārtraukuma Dakārā atgriežas arī mūsu braucējs 2
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dakaras rallijreids autosporta pasaulē ir ar īpašu auru apvīts, plecu pie pleca cīņā ar tuksneša smiltīm dodoties pirmā lieluma sporta zvaigznēm un autosporta entuziastiem. Pēc desmit gadu pārtraukuma dalībnieku vidū bija arī latvietis – 51 gadu vecais Didzis Zariņš, kurš prestižajās sacensībās startēja sesto reizi.
Didzi uzrunāja pieredzējušais lietuviešu pilots Antans Juknevičs, kurš piedalījās savā 13. Dakaras rallijreidā. “Kreda” komandas pārstāvji ar “Toyota Hilux” mašīnu kopējā vērtējumā ieņēma 49. vietu, bet savā klasē bija 23. pozīcijā.
Piekrita, daudz nedomājot
Zariņš Dakarā debitēja šī gadsimta sākuma pusē, labāko rezultātu sasniedzot ar leģendāro Andri Dambi, kad abi ierindojās 26. vietā. Pēdējos gados no rallijreidu aprites Didzis bija pagājis malā, taču, saņemot Jukneviča uzaicinājumu, uzreiz piekritis.
“Antana līdzšinējais stūrmanis bija devies ekspedīcijā uz Antarktīdu, tāpēc viņš meklēja aizstājēju. Juknevičs vēlējās atrast stūrmani ar Dakaras pieredzi. Lietuvā ir daudz labu jauno stūrmaņu, kuri brauc klasiskajā rallijā, bet Antans uzskatīja, ka Dakaras pieredze ir daudz svarīgāka. Būtiskas ir navigācijas iemaņas, jo, novirzoties no kursa, ātri jāsaprot, kas jādara, lai tiktu atpakaļ. Piedāvājumam piekritu uzreiz,” “Latvijas Avīzei” stāsta Zariņš. Ar Jukneviču bijuši pazīstami kā konkurenti citās sacensībās. Didzim šī bija pirmā reize Saūda Arābijas smiltīs, jo pirmās piecas Dakaras sacīkstes bija klasika – Āfrikā.
“Atšķirības ar Āfriku? Rallijreids pats par sevi ir kļuvis ļoti ātrs. Ja skatās rezultātus, var redzēt, ka desmit mašīnas var finišēt desmit minūšu intervālā. Bija pat dienas, kad desmit minūtēs finišē 20 ekipāžas. Rezultātu blīvums ir daudz lielāks nekā savulaik. Āfrikā, ja zaudēji kādam stundu, tad divās veiksmīgās dienās varēji deficītu atgūt, bet te, lai atspēlētu stundu, jārēķinās ar astoņām līdz desmit dienām,” Zariņš norāda, ka šo gadu laikā rallijreids ļoti mainījies.
“Kreda” komandas ekipāžai ne pārāk veiksmīgas izvērtās sacensību pirmās dienas. “Kad tikām galā ar tehniskajām problēmām, mūsu sniegums bija ļoti labs. Ķibeles bija sākumā, jo salūza priekšējais reduktors. Palikām tikai ar aizmugures tilta piedziņu, bet ar tādu mašīnu braukt ir ļoti grūti. Bija divas lielas kāpas, viena ar akmeņiem, kur mūs uzvilka smagā mašīna. Paši vairākkārt mēģinājām, bet augšā netikām.
Reduktors nobeidzās vēl vienu reizi, tad dabūjām pa kāpām braukt tumsā un pirmo reizi mūžā naktī dabūju rakties ārā no smiltīm. Vai bija ekstrēmi? Pie mums, ja ir tumsa, tomēr kaut nedaudz redzi, bet tur naktī ir melna tumsa. Tikai mašīnas gaismas, bet tās jau spīd tikai uz priekšu. Rakties ārā no smiltīm sanāca gandrīz ar tausti, taču diezgan ātri tikām galā. Tumsā braucām vairākas reizes, grūtākā reize bija tieši kāpās,” pieredzēto atminas stūrmanis, piebilstot, ka austrumos tumsa iestājas ļoti strauji – 15 minūšu laikā.
Pats savā “hiltonā”
Sadzīves apstākļi, salīdzinot ar Āfrikas laikiem, arī krietni uzlabojušies, kļuvuši daudz komfortablāki. “Pārsvarā visām komandām ir savi guļamvagoni. Savulaik Āfrikā mēs ar savu guļammaisu gājām gulēt uz kopējo lielo telti, kur vajadzēja sameklēt sev vietiņu. Tagad visi guļ normālās gultās. Man bija telts uz smagās mašīnas jumta. Smējos, ka tas ir mans mazais “hiltons”, jutos ļoti labi,” smejot stāsta Didzis.
Tagad visi vienā teltī nevar gulēt arī kovida dēļ. Nometnē jeb bivokā vajadzējis pārvietoties maskās. Kādreiz neatņemama Dakaras sastāvdaļa bijusi iešana ciemos pie citiem braucējiem, lai parunātos, paskatītos, kā konkurentiem klājas. “Tagad tas notiek tikai galējas nepieciešamības dēļ, piemēram, lai aizlienētu kādu detaļu. Bez vajadzības neviens riņķī nevazājas,” piebilst Zariņš, kurš ikdienā celtniecības firmā atbild par traktoru un smagās tehniskas stāvokli un servisu.
“Sen nebiju braucis, taču, lai nepazaudētu savu meistarību, piedalījos veloorientēšanās sacensībās. Līdztekus autosportam patīk arī distanču slēpošana un kalnu riteņbraukšana. Man ir divi suņi – rotveileri, kas paņem daudz laika. Aktivitāte ar viņiem ir garantēta,” par savu ikdienu stāsta autosportists, kurš ir arī divu pieaugušu bērnu tētis.
Lietuvas fenomens
Zariņš nebija vienīgais Latvijas pārstāvis Dakaras rallijreidā. Augsto desmito vietu izcīnīja Vladimirs Vasiļjevs un Oļegs Uperenko, kurš startē ar Latvijas licenci. “Oļegs ir no Krievijas, bet jau desmit gadus dzīvo Latvijā. Viņš runā latviski, pats saka, ka slikti, bet uzskatu, ka gana labi. Kopumā mēs bijām seši Latvijas pārstāvji – divi braucēji, Artūrs Priednieks, kurš darbojās kā “South Racing Technologies” tehniskais darbinieks, kā arī trīs mehāniķi. Kā mēdz teikt, aizbrauc vienalga kur, bet satiksi kādu latvieti,” smej Zariņš.
Krietni daudzskaitlīgāka bijusi Lietuvas komūna, kur dalība Dakarā sasniegusi pamatīgu popularitātes vilni. “Lietuvieši lēnu garu šo ideju ir attīstījuši. Paši smej, ka Dakara šobrīd Lietuvā konkurē ar basketbolu. Viņi bija pārstāvēti pilnīgi visās klasēs – vieglās mašīnas, motocikli, kvadricikli, vieglie bagiji, smagās mašīnas un viena ekipāža startēja arī vēsturisko automobiļu klasē.
Smējās, ja dalībnieku skaitu izdala uz valsts iedzīvotājiem, tad Lietuva ir otrajā vietā aiz Nīderlandes,” noteic Didzis, kurš cer, ka šī nebūs bijusi pēdējā reize kā Dakaras rallijreida dalībniekam. “Pieredze un gribēšana man ir. Ar Antanu par sadarbības turpināšanu runāsim vēlāk, tagad lai nosēžas emocijas.”
