“Naktī ar visiem saviem nosūtījumiem viņš aizgāja no šīs pasaules…” Siguldas pusē vīrs ar manāmām veselības problēmām no ģimenes ārsta saņēmis vien recepti antibiotikām 455
Kāda sieviete “Facebook” publicējusi stāstu, kas ļoti liek aizdomāties par to, cik svarīgi ir nepalikt vienaldzīgiem un interesēties par savu līdzcilvēku veselību un labsajūtu.
Diemžēl sievietes stāsta beigas nav pozitīvas… Turpinājumā stāsts!
“Sen neesam tikušās ar manu tanti, kura dzīvo Siguldā. Darbā sakārtoju brīvu dienu un braucu viņu apciemot. Ceļš uz Siguldu puteņa apvīts. Esmu priecīga par tikšanos, vedu vecos albumus, lai varam pie tējas parunāties par citiem, senajiem un mīļajiem laikiem.
Esmu atbraukusi, zvanu tantei un ziņoju ka esmu klāt. Viņa dzīvo krietnu gabalu no Siguldas centra. Es vēl pie sevis padomāju – hmm.. bez auto – kā te cilvēki pārvietojas? Bet nu gan jau kāds autobuss izripina cauri. Tante sparīgi man saka: “Gaidi lejā, viens kungs būs jaaizved uz Siguldu pie daktera!” Nu kāda runa, aizvedīsim!
Pēc laika nāk liela auguma vīrs. Knapi iet, bāli dzeltens. Redzu, ka viņa seja sāpēs savilkta. Es izkāpju no auto, eju pretim. Aiz viņa tuntulē mana tante. Vīrs apstājas un spļauj asinis. Saprotu, ka te lieta nopietna. Viņš ir pie veselā saprāta un saka man: “Stipri sāp visa labā puse.”
Palīdzu viņam tikt auto, piedāvāju tomēr vest viņu uz slimnīcu, nevis doktorātu (piebildīšu – viņš brauc pie ģimenes ārsta). Viņš sāk klusi dot norādes, kur jābrauc, esot sens šoferis, sakarīgi runā. Viņš stāsta: vakar esot bijuši “ātrie”, asinsspiediens 200 (man acis ieplešas), esot ieteikuši šodien braukt pie ģimenes ārsta. Es domāju: “Nopietni?!!!”
Mēģinu viņu pierunāt uz slimnīcu, viņš ir paklausīgs pilsonis un lūdz viņu vest pie ģimenes ārsta. Palīdzam viņam ieiet doktorātā. Pabrīdinu meiteni aiz lodziņa, ka kungs ir pie ļoti sliktas veselības un saku, iespējams, vajadzēs ātro palīdzību izsaukt uz doktorātu. Meitene ar tukšo skatienu uz mani paskatās, tad ar diezgan saltu skatienu novērtē vīru, kurš protams nav apģērbies skaisti, kurš nesmaržo pēc smaržam un ir pavisam bedīgā stāvoklī. Viņa saka: “Sēdiet, gaidiet dakteri!”
Atstājam kungu, iespiežam rokās telefonu un sakām, lai uzzvana, kad ved uz slimnīcu. Tante jau rēķina, ka jaaizbrauc atpakaļ un no kunga mājām jāpaņem dažas pirmās nepieciešamības lietas. Saku, neraizējies, visu izdarīsim! Pēc 20 minūtēm zvans no kunga ar lūgumu atbraukt pakaļ, jābraucot uz mājām. Esot iedoti nosūtījumi uz rentgenu un izrakstītas antibiotikas. Atbraucam. Saku viņiem, ka tas ir neprāts!!! Kādas mājas! Kapēc antibiotikas? Ko teica?
Kungs paklausīgi nosaka, ka dakteri taču zina. Jāpadzer šitās zāles. Braucam. Man prāts nemierīgs, saprotu, ka šitais gan nekur neder, bet mēs esam paklausīga nācija un darām, kā saka (man neizdodas kungu pierunāt uz slimnīcu). Tas viss notiek trešdienas pusdienā.
Naktī uz piektdienu kungs pacietīgi un paklausīgi ar saviem nosūtījumiem aiziet no šīs pasaules…. Raksta man tante, ka esot miris. Kāds neprāts! Esmu cilvēks, kas nav cieši saistīts ar medicīnu (bet šo to saprotu un zinu), es skaidri redzēju, ka te ir nopietni… Vai tiešām?!! Ak jā – kungam 64 gadi…”
