Pieredzes stāsts: Kā mēs nakšņojām modernā automobilī 0
Te izcili neparasta auto testu epizode, par kuru nevaru nepastāstīt. Ar „Gada auto” gan tieša sakara nav. Mūsu šīs nakts gulta konkursā nepiedalās. Bet ir, kā saka, tipisks latviešu mīlēts liels dīzeļauto, ar kuru mēs divi dīvainīši braucām Kurzemē vētru skatīties.
Laika tips – 4. Izcili nelabvēlīgs. Bet citas brīvdienas mums nav. Sēņu drīz vairs nebūs nemaz. Un zivis no mīļās laipiņas aizbēgs uz ziemas guļas dzelmēm. Braucam!
Nenožēlojam. Gluži otrādi. Beciņu nebija daudz. Toties kraukšķīgi svaigas. Bez mazākajām tārpojuma pazīmēm. Brekšu nebija nemaz. Toties uz piebarotajām mailītēm saskrēja asari. Dažus izvilkām. Maktenus, ap puskilo…
Varavīksnes bija kādas septiņas. Viena no tām tāda, kurai līdzīgu pusgadsimtā nebiju redzējis. Loks augsts, bet lejasgals tepat Viskūžu salas priedēs. Dzidrs, dzirkstošs, gluži nereāls. Tad blarkšķis no zilām debesīm. Minūti ilga krusa. Tad uz ezera ūdens melna mākoņa un lietusgāzes robeža tikai dažu simtu metru attālumā. Garām paiet…
Esam beidzot no šīs bagātības noguruši un ejam gulēt. Draugs atvēlējis savas pirtiņas parasti omulīgos bēniņus. Sieva kāpj pirmā. Un spiegdama nesas lejā! Tur lapsenes iemitinājušās.
Nekas! Guļam mašīnā! Te sākas stāsts par paviršu attieksmi pret šo gluži pieņemamo mobilo komfortu. Sēdekļi ir ērti un izmēri pietiekami. Bet – ir jāielien maisā vai vismaz krietni segās jāietinas!!!
To ir apjēgusi viņa un saldi šņāc. Bet man šķietami siltajā jaciņā jau drīz metas salti. Un modernais diždīzelis silst dikti lēni. Bet urkšķ pretīgi skaļi.
Viņu pamodina. Man zvaigžņotās debesis baudīt traucē. Beidzot atsilis, iemiegu. Bet viņa tieši tad saka – slēdz ārā! Izslēdzu. Pamostos nosalis. Ieslēgt vēlreiz?
Un tā garas astoņas stundas. Vēla tā rudens gaisma… Drebelīgs no rīta tas klaidonis, kas pareizi gulēt nav iemācījies.
