Nākotnes vīzija un vecie jautājumi 0
Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barozu nesen izteiktajai idejai par “nacionālu valstu federāciju” tuvākajos gados ir maz izredžu tikt iedzīvinātai. Taču tā nedaudz iedvesa dzīvīgumu debatēs, un, kā zināms, arī Latvijas Saeimas attiecīgās komisijas apņēmās minētā jautājuma izgaismošanai sasaukt īpašu sēdi ar pieaicinātiem ekspertiem.
Bet diez vai pats Barozu šobrīd spētu kaut ko detalizēti paskaidrot, izņemot jau dzirdēto par ekonomiskās un monetārās savienības un vienlaikus politiskās savienības padziļināšanu.
Ideja, protams, nav jauna. Domātāji un politiķi, kas pēc Otrā pasaules kara pievērsās Eiropas integrācijas lietai, nereti tiek iedalīti trijos strāvojumos. Vienkāršoti izklāstot, konfederālisti, kā Vinstons Čērčils un nosacīti Šarls de Golls, uzskatīja, ka valstīm jāveido iespējami ciešāka sadarbība, bet jāsaglabā suverenitāte. Federālistu izpratnē Eiropas valstis bija pierādījušas savu nespēju rīkoties efektīvi un novērst savstarpējus pašiznīcinošus karus. Šādai izpratnei diezgan tuvie trešā ceļā piekritēji bija pārliecināti, ka integrācija atsevišķās ekonomikas un citās jomās pakāpeniski novedīs pie politiskas savienības – tā domāja arī mūsdienu Eiropas Savienības idejiskais tēvs Žans Monē (1888 – 1979). Bet haotiskās attīstības gaitā (un citāda tā nevarēja būt) strīds tā arī nav ticis izšķirts, tāpēc ES savā ziņā iemieso dīvainu šo triju idejisko novirzienu sajaukumu. Treknajos gados tas arī nevienu īpaši netraucēja. Tikpat labi gan varētu sacīt, ka krīzes laikos tas nevienu neinteresē, bet tā tomēr nav gluži patiesība. Tieši krīzes dēļ diskusijas ir atsākušās kaut vai vienkārši tāpēc, ka eiropieši grib saprast, kādas nākotnes vārdā viņiem liek savilkt jostas.
Eiropā šķietamu dīvainību nekad nav trūcis, un mēs redzam, ka, piemēram, grieķi turas pie ES un vairākums arī pie vienotās valūtas kā pie salmiņa, kaut gan dzīves līmenis Grieķijā jau šobrīd ir divreiz zemāks nekā 2008. gadā. Lielāks vai mazāks kritums, ja arī ne tik traģisks, vērojams viscaur Vakareiropā. Tas izvirza jautājumu, ciktāl Eiropas izslavētais sociālais modelis ir saglabājams. (Ja kādu tas nomierina, šo labklājības modeli nekad nebaudījušie austrumeiropieši neko īsti nezaudē, bet var iegūt.)
Taču plašākā nozīmē tas ir arī jautājums par Eiropas solidaritātes vai pat Eiropas demokrātijas telpu, ko var uzturēt tikai kopīgiem spēkiem. Aiz labi zināmiem tās pašas globalizācijas diktētiem apsvērumiem neviens šo telpu tomēr pamest negrasās, bet gribētāji tajā iekļūt joprojām stāv rindā.
Taču Eiropas tēmas apspriešanai piemīt savas dīvainības arī Latvijā. Ir ļoti interesanti dzirdēt, ka pārmetumus valdībai par “virzību uz federālismu” un “nacionālas valsts idejas vājināšanu” izsaka deputāti no “Saskaņas centra”, kura vadītāji vēl pavisam nesen atbalstīja t. s. valodu referendumu jeb būtībā referendumu par nacionālas valsts pašlikvidāciju. Nerunājot par to, ka redzami politapvienības cilvēki balsta parakstīšanos par “nulles variantu” un nupat sniedza palīdzīgu roku sūdzību rakstīšanā uz visām Eiropas institūcijām. Viņiem it kā vajadzētu priecāties par papildu pilnvaru deleģēšanu Briselei, bet izrādās – nekā… Neba šāda virzība ir vajadzīga “Vienotās Krievijas” partneroganizācijai.
Par ES nākotni diskutēs Saeimas Eiropas lietu komisija, dalībvalstu eksperti, tad Eiropadome 18. – 19. oktobrī un vēl turpmāk. Cerams, ar pilsoņu aktīvu līdzdalību. Jo allaž atliktais Eiropas politiskās nākotnes jautājums nebūt nav abstrakti teorētisks – atbilde uz to ir nepieciešama arī tagadnes gluži praktisko problēmu risināšanai. Un mūsdienu paaudzei šī atbilde būs jāsniedz. Izmantosim izdevību.
