Nākotnes pārtika no Ķīpsalas. Kā latvieši ražo superproduktu, ko ēd kā astronauti orbītā, tā veselīga dzīvesveida piekritēji uz Zemes 3
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tropisko mikroaļģi spirulīnu tās vērtīgo īpašību dēļ mēdz dēvēt par nākotnes pārtiku. Pagaidām neviens tās neaudzē industriālā mērogā tālāk uz ziemeļiem par Francijas vidieni un Bulgāriju.
Izņemot vienu vietu – nelielu eksperimentālu ražotni Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes telpās Ķīpsalā.
Spirulīnai piemīt daudzas vērtīgas īpašības – augsta olbaltumvielu koncentrācija, vesels vitamīnu komplekss, spēja pazemināt holesterīna daudzumu asinīs, izvadīt smagos metālus, audzējus izraisošo brīvo radikāļu apkarošana organismā un glikozes līmeņa pazemināšana asinīs.
Šo īpašību dēļ spirulīnu dēvē par nākotnes pārtiku un superproduktu, baro ar to astronautus orbītā un veselīga dzīvesveida entuziastus tepat uz Zemes.
Dabiskos apstākļos šī mikroaļģe aug tropos un subtropos. Spirulīnai vajag daudz gaismas, diezgan specifisku ūdens minerālo sastāvu un temperatūru 30 līdz 35 oC robežās. Rūpnieciskos mērogos to audzē tuksnešainos apgabalos ASV un Ķīnā, bet Eiropā – siltumnīcās dažās valstīs un mazos mērogos – Itālijā, Grieķijā un Francijas dienvidos.
Pasaules lielākais spirulīnas audzētājs ir Ķīna, kur tiek izaudzēts krietni vairāk par pusi no visas pasaulē pārdotās spirulīnas. Tieši Ķīnas spirulīnu visbiežāk var nopirkt Latvijā. 99% no pasaulē izaudzētās spirulīnas ir pieejami kaltētā veidā, pulverī.
“Kaltētajai pulverveida spirulīnai ir daudz labu īpašību, taču ir viens būtisks trūkums, patiesībā pat divi,” stāsta Agnese Stunda-Zujeva, ķīmijas tehnoloģe un materiālzinātnes doktore, viena no trijiem SIA “SpirulinaNord” dibinātājiem.
“Pirmkārt, specifiska smaka un garša – tā ož pēc aizauguša dīķa un šī iemesla dēļ daudzi to nespēj ieēst. Tas arī ierobežo spirulīnas iekļaušanu pārtikas produktos. Piemēram, batoniņos to nevar pievienot vairāk par 2–5%, lai spirulīnas specifiskā garša nepārmāktu pārējās. Otrs trūkums ir tas, ka kaltēšana notiek paaugstinātā temperatūrā, bet šādos apstākļos antioksidanti, kas neitralizē stresa radītos brīvos radikāļus organismā, paši oksidējas, tādēļ vismaz šajā aspektā pulveris vairs nav tik vērtīgs kā svaiga spirulīna.
Taču neviens no šiem trūkumiem nepiemīt svaigai sasaldētai spirulīnai,” stāsta Agnese un sniedz man zaļu kokteili – ūdeni ar spirulīnu.
Dzeru, un viņai taisnība – ja aizver acis un neredz zaļo krāsu, liekas, ka dzeru parastu ūdeni – ne piegaršas, ne specifiskas smaržas. Tieši ģeogrāfijas un kaltētās spirulīnas garšas īpašību ierobežojumu pārvarēšanā savu zinātnisko un biznesa nišu ir saskatījusi SIA “SpirulinaNord” un tās dibinātāji – RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Agnese Stunda-Zujeva, RTU Ūdens pētniecības zinātniskās laboratorijas vadošā pētniece Kristīne Veģere un uzņēmējs Kaspars Veģeris.
Zaļā biotehnoloģija
“Pirms dažiem gadiem, kad biju aizstāvējusi disertāciju par pilnīgi citu tēmu – par keramiskajiem implantu materiāliem kaulu aizvietošanai –, sapratu, ka šajā ar medicīnu saistītajā nozarē attīstība līdz reālam produktam būs ļoti lēna. Bet mani ļoti interesēja biotehnoloģija kā strauji augošs segments gan zinātnē, gan uzņēmējdarbībā.
Te jāsaka, ka datortehnoloģiju straujā attīstība ir pavērusi pilnīgi jaunu lappusi arī biotehnoloģiju attīstībā, jo tajā ir nepieciešami stingri kontrolēti apstākļi.
Jautāju savai kolēģei Kristīnei Veģerei, vai viņai nav kāda ideja pētniecības projekta pieteikumam, un viņa ieteica papētīt mikroaļģes. Mani ieinteresēja spirulīna. Sāku lasīt zinātniskās publikācijas, bet tur teksti kā klasiskos reklāmrakstos – izglābs no dzelzs deficīta, sportisti skrien ātrāk, holesterīns samazinās, izārstēs tās un vēl citas kaites.
Pati svarīgākā spirulīnas sastāvdaļa ir antioksidanti, kas cīnās ar brīvajiem radikāļiem organismā, kas savukārt rodas no fiziska un garīga stresa un ir daudzu slimību iemesls. Pētniecības projektu neapstiprināja, bet tēmu turpināju pētīt.”
Tā radās ideja uzņēmuma dibināšanai. “Jāsaprot, ka biotehnoloģijām ir divi novirzieni. Ir tā saucamā baltā biotehnoloģija, tā pilnīgi sterilos apstākļos ar ļoti dārgām iekārtām tiek radītas, piemēram, dažādas vakcīnas.
Un ir zaļā biotehnoloģija – tā praktiski ir lauksaimniecība, tikai viedāka un kontrolētos apstākļos.
Saprotot, ka šajā novirzienā nevajag ļoti dārgas iekārtas un pilnīgi sterilus apstākļus, saskatījām iespēju. Ne rīsus, ne banānus Latvijā izaudzēt nevar – vajadzīga tropu vide un platības, bet tropiskās spirulīnas audzēšanai ir vajadzīgs tikai akvārijs, un internetā ir pieejami daudzi padomi, kā to darīt mājas apstākļos.
Spirulīnas pozitīvā īpašība ir arī tā, ka tur nav nekādu neēdamo daļu kā, piemēram, koks un miza banāna gadījumā, un raža ienākas visu gadu, nevis tikai reizi vai divas gadā. Protams, ar spirulīnu ir tāpat kā ar tomātu audzēšanu – tomātu sev uz palodzes var izaudzēt ikviens, taču, ja vēlies tomātus audzēt rūpnieciskos mērogos un pārdošanai, tad jāsāk ievērot daudz un dažādas kvalitātes prasības un noteikumus, lai raža būtu kvalitatīva un stabila, kā arī Pārtikas un veterinārā dienesta prasības.”
Zinātne ar biznesa grantiem
“Labi, ir saskatīta iespēja, bet no kurienes nauda, lai iesāktu?” jautāju es. “Zinātnieki Latvijā dzīvo no projektiem. Projektu, kā jau teicu, neapstiprināja. Taču visa tā gaitā aizgājām uz RTU Dizaina fabriku “IdeaLab”, kas ir tāds kā ideju priekšinkubators.
Ja tev ir ideja, no kuras, iespējams, varētu sanākt bizness, tad tur iespējams saņemt pirmo atbalstu.
Visā šajā procesā kļuva skaidrs – tā kā spirulīna ir pietiekami dārgs un pieprasīts produkts, tad, ja iegūtu atbalstu pirmo audzētavu izveidei, pamazām attīstīties varētu ar tiem līdzekļiem, kas tiek iegūti, pārdodot izaudzēto.
Tā mēs sākām pieteikties uz biznesa grantiem dažādos konkursos. Atklājās, ka anketas, kas jāpilda, piesakoties biznesa atbalstam, ir smieklīgi īsas un vienkāršas, salīdzinot ar tām, kas jāraksta zinātniskajos projektos, izskatīšanas laiki īsi, bet nosacījumi naudas izmantošanai ir relatīvi brīvi – nav ne publisko iepirkumu, nedz citu apgrūtinājumu, kas ir zinātnē. Tādēļ atbalstu projekta zinātniskajai daļai saņēmām vien tad, kad uzņēmums ar iegūtajiem biznesa grantiem bija jau sen izveidots un mēs jau tirgojām izaudzēto spirulīnu.
Pirmo spirulīnas paraugu, dažus mililitrus, no aļģu bankas pasūtījām 2018. gada pavasarī, 2019. gada vasarā bija jau daži litri spirulīnas lielākās kolbās un nedēļas raža – dažas tējkarotes, bet bija radusies arī dziļāka izpratne, kā to audzēt un kāds varētu būt lielāka mēroga bioreaktors.
Ar diviem reaktoru prototipiem, no kuriem viens nekad netika īsti palaists, bet otrs bija ļoti veiksmīgs, tikām līdz pirmajam 200 litru bioreaktoram pagājušā gada decembrī. Šobrīd tādu ir jau trīs un izaudzētās spirulīnas apjoms ir vismaz 600 gramu dienā.”
“SpirulinaNord” ir vienīgā spirulīnas audzētava Eiropas ziemeļu daļā. Svaigi novākta sasaldēta spirulīna tiek pārdota, izmantojot uzņēmuma lapu “Facebook” un mājaslapu. Cena – 30 eiro par 360 gramu paciņu, kas ir pietiekami 24 dienu kursam. Līdz 2020. gada beigām plānots uzbūvēt jau 1000 litru bioreaktoru un uzņēmumam būs jāsāk domāt par eksportu.
No tehnoloģiskā viedokļa raugoties – mikroaļģes audzē mineralizētā ūdenī, kuram pievienotas 18 dažādas minerālvielas.
Šķidrums tiek nepārtraukti maisīts, lai visas aļģes saņemtu gaismu un barības vielas un neveidotos mirušo aļģu slānis – jāpanāk, ka visā akvārija tilpumā ir vienādi apstākļi. Visu parametru optimizēšana ražības paaugstināšanai un rūpnieciskai audzēšanai šobrīd ir “SpirulinaNord” zinātniskais mērķis.
LED tehnoloģiju pavērtās iespējas
“Kad braucam uz spirulīnas audzētāju konferencēm un stāstām par savu projektu, mums parasti netic un saka, ka tik tālu ziemeļos mums nekas neiznāks. Kad sakām, ka jau audzējam un pārdodam, tad ir pārsteigti. Un ziniet – ja būtu nevis 2020., bet 2005. gads, tad viņiem būtu taisnība – tas būtu pārāk dārgi.
Taču pēdējos gados LED tehnoloģija ir spērusi milzu soļus uz priekšu un radītas diodes, kas lielāko daļu enerģijas pārvērš gaismā, nevis siltumā, un tās maksā pietiekami lēti – tieši tas padara mūsu projektu iespējamu,” saka A. Stunda-Zujeva. “Pateicoties tam, mēs audzējam spirulīnu visu gadu, kamēr tie, kas izmanto saules gaismu un siltumu, spēj audzēt to piecus līdz deviņus mēnešus gadā – atkarībā no vietas.”
Kad jautāju par spirulīnu audzēšanas biznesa perspektīvu, viņa saka: “Šobrīd lielākā interese par spirulīnu ir no sportistiem un veselīga dzīvesveida piekritējiem, tas ir dažu miljonu bizness. Ja izdodas pārliecināt par sadarbības iespējām piena pārstrādes industriju, kur spirulīnu varētu izmantot kā fermentus aktivizējošo piedevu – nepilna 1% spirulīnas pievienošana palielinātu fermentēšanās ātrumu un produktu derīguma termiņu, tad tas ir simtiem miljonu eiro liels bizness tikai Eiropā vien. Taču pagaidām zinu tikai vienu sieru Vācijā, kur pievieno spirulīnu.”
UZZIŅA:
SIA “SpirulinaNord” dibināta 2019. gada martā. Spirulīnas audzēšana uzsākta dažās kolbās. Pusgada laikā projektēts un tā paša gada decembrī uzstādīts pirmais 200 litru bioreaktors un uzsākta spirulīnas pārdošana.
Attīstība notiek, iegūstot vairākus biznesa atbalsta grantus – dažādos biznesa akseleratoros iegūti granti apmēram 30 tūkstošu eiro apmērā. Uzstādīti jau trīs 200 litru reaktori. 2020. gada vasarā izaudzētās spirulīnas apjoms sasniedz vismaz 600 gramus dienā.
2020. gada beigās paredzēta pirmā 1000 litru bioreaktora uzbūvēšana ar “Buildit” akseleratora atbalstu, uzņēmums sāk domāt par eksportu un mārketingu. Tiek plānots 2021. gadā sākt pelnīt.
