Ieviņa Stūrīte: Nākotnes lauksaimniecības aprises 2
Domājot par lauksaimniecības nākotni, jāteic, ka, visticamāk, tā attīstīsies dažādos virzienos. Viens būs lielā lauksaimniecība, robotizācija. Otrs – visticamāk, sāks vairāk atzīt mazos ražotājus. Patlaban izveidojusies situācija, kura, no vides skatpunkta vērtējot, ilgi turpināties nevar.
Ja lauksaimnieks patiešām vēlas būt labs zemnieks, viņam pašam ir daudz kas jādara, ne tikai jāadministrē. Viņam ir jābūt uz lauka, jāpaņem rokā zeme, jāseko līdzi augu attīstībai un jābūt laikam pārdomāt, ko viņš dara un ko nedara.
Ar šodienas ražošanas daudzumiem viens otrs lauksaimnieks īsti nezina, kas viņa saimniecībā notiek. Ja ir, piemēram, sējumi 1000 ha platībā, nevar vienā dienā apskatīt, kur ir un kur nav nolaidušās zosis, kur graudi jau veldrē, kur augsne sablīvēta. Saimniecībā strādājošie ir tikai darba izpildītāji, un grūti teikt, vai viņiem tas rūp.
Nākotnē mazās saimniecības varētu tikt atkal godā celtas. Ja tā nebūs, mēs iznīcināsim paši sevi. To neapzinās, kad sokas ļoti labi, tad smiekli vien, šampanietis plūst un viss notiek. Jo lielāks esi, jo vairāk piesārņo un diemžēl arī sabojā, bet to nesaprotam un nejūtam. Tik ilgi, kamēr domājam, ka vissvarīgākais ir nauda, pie prātīga risinājuma nonākt nevar. Šā iemesla dēļ mazajām saimniecībām nākotnē būs vairāk iespēju izdzīvot un būt elastīgākām nekā lielajiem ražotājiem.
Šaubos, vai lielās saimniecības dzīvo vien par savu naudu. Norvēģijā lielākajai daļai saimniecību ir lieli aizņēmumi, tie dažkārt dzen izmisumā. Ne jau visi gadi ir labas ražas gadi, un ne vienmēr visu kompensēs.
Mazajam ir priekšrocība, jo viņš ir daudzveidīgāks nekā lielražotājs. Mazais ražotājs ne vienmēr dzīvo ar vienu produktu veidu. Ja neizdodas labs rezultāts ar vienu, tad vismaz otrs kaut ko kompensē. Mazais ražotājs savus laukus pārzina labāk, savas gotiņas un aitas pazīst labāk nekā lielais. Viņš zina, kurā laukā labāk sēt, ja ir sausums, un kuri lauki ir sausāki, ja ir daudz lietus. Ja esi tik lielas platības saņēmies, neticu, ka vari izrēķināt, ko kur ir izdevīgāk audzēt. Tad jābalstās uz aptuveniem aprēķiniem. Tad man jājautā – kur ir starpība starp padomju laika kolhozu un šodienas tūkstošniekiem?
Un vēl – mēs aizmirstam pašu svarīgāko. Starp augiem un augsni ir viens ļoti svarīgs darbonis: mikroorganismi. Ar minerālmēsliem mēs vidi izmainām diezgan pamatīgi, un daļa mikroorganismu nedarbojas. Mēs šo mikroorganismu darbības sistēmu ļoti maz saprotam, labākajā gadījumā zinām 20% no tā, ko tie dara. Var smieties par biodinamiskajiem zemniekiem, tomēr savā ziņā tā ir gudrība. Zemē nav tikai ķīmijas procesi. Agroķīmija ir neprecīzs termins. To visu piepalīdz darīt mikroorganismi. Tie nitrifikācijas, amonifikācijas procesos pārvērš ķīmiskās organiskās vielas augiem uzņemamos veidos. Ar minerālmēsliem mēs dodam šīs vielas augiem uzņemamā veidā. Tad mikroorganismiem ir maz ko darīt. Tāpat kā cilvēkiem – ja robots ienāk un dara darbu, cilvēks kļūst lieks. Mikroorganismu vide izmainās, vajadzīgos mikroorganismus nomaina citi. Tomēr to pasaule mums ir nezināma.
Lauksaimniekam vajag daudz zināšanu un ir jābūt mazliet intuīcijai. Mūsu tēvu tēviem tāda bija. Daba daudz ko pasaka priekšā. Patlaban ir grūtāk, jo mēs tik daudz ko esam centušies mainīt. Savulaik zīmes dabā bija vienīgais skolotājs. Patlaban daļa zemnieku vairs nav šajā procesā. Tas ir skumji.
* Ph. D., Norvēģijas Bioekonomikas institūts NIBIO