“Nākotnei ir jābūt labākai.” Saruna ar režisoru Dāvi Sīmani 3
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 22. janvāra, ceļu pie skatītājiem visā Latvijā sākusi daudzsēriju mākslas filma “Pansija pilī”. Tai ir četri režisori – Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis – un dokumentālajai sērijai – Gints Grūbe.
Dāvis Sīmanis pēc mēneša piedzīvos vēl vienus kino svētkus – 18. februārī Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā pirmizrāde gaidāma vēsturiskajai drāmai “Marijas klusums”, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta. “Tas, ka Berlinālē varētu nonākt kāda no manām filmām, pirms gadiem likās pavisam nesasniedzams sapnis. Tagad tā noticis,” sarunā par filmām, laiku, ideāliem un mūsdienām “Kultūrzīmēm” ar lepnumu stāsta režisors.
– Tāpat kā daudzsēriju filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, arī “Pansiju pilī” veidojāt vairāki režisori. Kura daļa ir jūsējā?
D. Sīmanis: – Jau otro reizi man piekritis veidot septīto, noslēdzošo, sēriju, kurā stāsts tiek noapaļots. Droši vien daudzi mani iedomā kā traģēdiju autoru, un tieši tādēļ tiku uzaicināts veidot drūmo, nolemto un traģisko “Emīlijas” noslēdzošo sēriju. Šoreiz vajadzēja pārprofilēties un veidot komēdiju, tas bija gluži kā izaicinājums.
Īsais brīdis, veidojot septīto sēriju, bija prieka un profesionālās baudas piepildīts, jo filmas aktieru ansamblis bija tiešām unikāls, filmā satikās gan izcilie klasiķi ar milzīgu pieredzes bagāžu, gan brīnišķīgie jaunie aktieri.
– Anšlavs Eglītis romānu rakstīja 1962. gadā Amerikā un ievadā min, ka stāstā “senā, gaišā pasaule atveras, senie jaukie ļaudis ir atkal visapkārt, un es redzu tos tik dzīvi, ka tagadne izbālē un liekas nenozīmīga”. Romānā aprakstītais laiks bija cerību pilns, nesen beidzies karš, nodibināta valsts…
– Tieši šis citāts noslēdz septīto sēriju. Mani vienmēr fascinējusi pagātne un laiks, kurā vairs nav mūsdienu konkrētības. Mūsdienās jau notiek tieši tepat, tādēļ tās ir prozaiskas, tiešas un reālistiskas, kamēr pagātnē ir daudz nezināmo, tā ir teritorija noslēpumiem.
Nezināmajā slēpjas atklāšanas spēks, kuru var tik labi realizēt kino; tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc veidoju vēsturisko kino. Anšlavs Eglītis spējis pagātnei iedot arī komiskus, ironiskus vaibstus un šāds, arī pašironisks, skatījums varētu būt lieta, ko labprāt vēlētos aizņemties turpmākajos kinodarbos.
Pirmo pasaules karu bieži dēvē par laiku, kad pasaule sajuka prātā, un pēc tā Latvijas vēsturē bija īss brīdis, uz kuru raugoties redzam patiesu ticību savai valstij. Tobrīd būtiskākais bija fantastiskie, milzīgie ieguvumi – beidzies karš, nodibināta sava valsts, tāpēc cilvēki neuztraucās par ikdienas nebūšanām vai materiālo nestabilitāti.
Tas patiešām bija īpašs laiks, jo paralēli nacionālās piederības atklāšanai un valsts izveidei veidojās arī pilsoniskas struktūras, dažādu jomu patiesi profesionāļi. Tas laiks tik tiešām bija vērsts uz progresīvu nācijas un valsts attīstību, kamēr vēlāk, līdz ar Ulmaņa nākšanu pie varas, Eiropā pamazām aizsākās kara un holokausta katastrofa.
Es gan cenšos izvairīties no dažādu vēstures laikposmu iespējamām paralēlēm, bet neizbēgami jādomā, ka zināmā mērā esam nokļuvuši līdzīgā periodā – arī mums par savu valsti bijuši sapņi un ideāli, taču no tiem esam attālinājušies. No starpkaru perioda latvieša gan esam ļoti atšķirīgi, jo toreiz, pat ja daļa no ideāliem bija naivi un nerealizējami, latvietis bija ideālu pārpilns.
Vilkt paralēles ir tiešām drūma darbība, jo, tāpat kā katastrofa tuvojās trīsdesmito gadu beigās, tā sākusies arī tagad, iespējams, mūs tik tieši neskarot, citā formā. Arī citādi ļoti pozitīvajā, komēdiskajā un pozitīvo sabiedrības dzīvi apliecinošajā romāna un filmas tonī ir klātesošas drūmu nākotni paredzošās nojausmas. Turklāt šīs nojausmas ir līdzīgas mūsdienām.
– Vai divdesmito gadu latviešu pozitīvisms ir salīdzināms ar deviņdesmito gadu ideālismu?
– Zināmā mērā – jā, taču domāju, ka divdesmitajos gados cilvēki savā ideālismā par valsti bija ilgnoturīgāki. Deviņdesmitajos gados notika ļoti ātra un krasa noslāņošanās, veidojās grupas, kuru dalībnieki pēkšņi kļuva privileģētāki un kuriem ideāli bija pavisam sveši. Bieži vien pozitīvam iznākumam vairs neļāva ticēt arī izdzīvošanas un ikdienas rūpes.
Turklāt divdesmito gadu latvietis bija daudz noturīgāks, rūdītāks, arī laimīgāks par to, ka viņam dota šī iespēja – veidot savu nacionālo valsti. Deviņdesmito gadu latvietis mirkli, liesmu, kas uzliesmoja astoņdesmito gadu beigās, diezgan ātri noslīcināja sadzīviskās rūpēs par savu labklājību. Šobrīd atšķirību pieredzam vēl spēcīgāk, jo izveidojusies nācija, kuras galvenais mērķis ir ar draugiem pacept desas un pasūkt aliņu.
Novārtā pilnībā atstāta kopība, valsts kultūra un, galvenais, politiskā līdzatbildība un politiskā līdzdalība. Vienīgais, kas atlicis, ir īdēšana par to, kas neizdodas, par to, ka mums klājas sliktāk nekā kaimiņiem, bet neesam gatavi ieraudzīt paši savu individuālo atbildību. Pilnīgi noteikti šāda attieksme nevaldīja ne divdesmito, ne trīsdesmito gadu Latvijā, šajā nozīmē toreiz cilvēki bija daudz spēcīgāki.
– Filmā ar draudīgu nosaukumu “Gads pirms kara” runājāt par vecās Eiropas kultūras bojāeju. Vai ko līdzīgu jūtat, domājot arī par mūsdienām?
– Process, kad veco pasauli nomaina jauna, jau notiek visu laiku, tas cikliski notiek gadsimtiem. Mana galvenā rūpe, lai jaunā pasaule būtu kvalitatīvi labāka nekā vecā, jo citādi uz vecās gruvešiem nav jēgas būvēt jauno pasauli. Šobrīd, visu globālo kataklizmu, militārās un politiskās agresijas laikmetā, notiek galēja politiska polarizācija, kur kreisums un labējais sasniedzis gluži ekstrēmus galus.
Liekas, šī pasaule nemaz nav vērsta uz progresu un civilizācijas veiksmīgu nākotni, un tas dara ļoti bažīgu. Dažreiz, uzsākot veidot filmu par vēsturi, itin kā saredzu kādu daļēju, kaut simbolisku vai metaforisku saitiņu ar mūsdienām, bet, kad filma gatava, saredzu, ka filma par notiekošo atgādina pavisam konkrēti.
Tā notika arī ar filmu “Gads pirms kara”. Toreiz gāja bojā civilizācija un sākās Pirmais pasaules karš, kas tālāk izraisīja Otro pasaules karu, un tas savukārt izveidoja pasauli, kura kļuva bipolāra, kurā bija divi milzīgi karojoši bloki. Vecās pasaules sagraušana tolaik nenozīmēja progresīvākas pasaules uzbūvēšanu.
Tagad atkal esam tādā kā krustceļā un pagrieziena punktā. Savā laikā (1992) politologs Frānsiss Fukujama rakstīja par vēstures galu, ar to domājot, ka uzvarējusi liberālā pozīcija un tiek pārtraukta mūžīgā civilizāciju sadursme. Tā tik tiešām ļāva domāt deviņdesmitie gadi ar PSRS sabrukumu un Austrumeiropas valstu režīma maiņām, bet tad nāca divtūkstošie, un sevišķi pēdējos gados cerības un ideja būvēt jaunu pasauli tika “nolaista podā”. Savā ziņā brīnos, ka cilvēkus nestindzina nākotnes perspektīvas, šobrīd mūsu priekšā nav it nekā gaiša. Tā tik tiešām ir stindzinoša doma.
– Cilvēki cenšas nedomāt…
– Protams, aizmiršanās ir ļoti viegla, bet tieši tā jau ir problēma. Šo aizmiršanos bijām iemācījušies jau tad, kad vēl nebija ģeopolitiska apdraudējuma sajūtas un priekšnojautas par pasaules kopējo globālo katastrofu. Iespējams, Latvijā cilvēki savu atbildības sajūtu pazaudēja kopā ar Kalvīša dēvētajiem treknajiem gadiem.
Mēs visi esam atbildīgi par mūsu politiķu zemo kvalifikāciju, nespēju veikt reformas un neiedzīvoties uz sabiedrības rēķina; tā tik tiešām ir mūsu atbildība, jo neesam spējuši kritiski paraudzīties un ievēlēt atbildīgus cilvēkus.
Turklāt mūsu sabiedrība neļauj politikā strādāt tiem, kam ir prestižs; par politiķiem runājam kā par viszemāko profesiju, katrā ziņā kā visnīstamāko sabiedrības daļu; iešana strādāt politikā tiek uzskatīta par publisku pašnāvību. Mēs tik tiešām bijām iemācījušies aizmirst, ka pašiem jābūt ar savu domāšanu un pašiem jāspēj pārvarēt tumsonību, tagad tas turpina lieti noderēt.
– Turklāt nespēja pārvarēt tumsonību dod iespēju ar mums manipulēt.
– Protams! Pieredzam, kā dažādu veidu populistiskie spēki un populistiskie politiķi sāk kontrolēt ļoti lielu elektorāta daļu, globālā kontekstā gan neesam gluži negatīvākais piemērs, šādi notiek visur. No civilizācijas turpināšanās viedokļa tas ir traģiski.
– Kādu saredzat atšķirību starp Krievijas inteliģenci 1938. gadā, kad risinājās filmas “Marijas klusums” notikumi, un tagad?
– Vēsturisko paralēļu starp notikumiem Krievijā tolaik un tagad ir ļoti daudz, ne tikai domājot par inteliģenci, arī vērojot režīmu, represijas, spīdzināšanu, jebkāda veida alternatīvu domu ierobežošanu. Varam tikai brīnīties, ka vēstures grāmatas, kas sarakstītas par Staļina režīma nežēlību, mats matā sakrīt ar mūsdienu Krievijas politiskā režīma nežēlību.
Runājot par inteliģenci, gan ir atšķirība, jo tolaik inteliģence reāli atradās Krievijā, turklāt arī citu tautību inteliģence, tostarp arī latvieši. Var runāt par iekšējo baiļu un iracionalitātes momentu, kas viņiem neļāva atzīt režīmam piemītošo baisumu un neprognozējamību.
Protams, šī klusēšana bija viņu likteņa lielais lāsts, turklāt pie bojāejas noveda gan klusēšana, gan runāšana.
Tā ir liela atšķirība, jo lielākā daļa to, kurus mūsdienās var saukt par inteliģences vārda cienīgiem, atrodas emigrācijā, vismaz no Krievijas izbraukusi lielākā daļa to, kuri bijuši pret uzbrukumu Ukrainai un izraisīto karu. Tas nozīmē, ka viņiem būtu brīvība runāt; brīvība, kurai nevajadzētu būt jebkādā veidā ietekmētai no bailēm saistībā ar režīmu vai potenciālām represijām.
Tomēr aktīvi un nepārtraukti par šo tēmu runāt, nosodīt, tādā vai citādā veidā palīdzēt Ukrainai turpina tikai daži no šiem cilvēkiem. Ir jāapzinās, ka, it kā formāli nosodot Krievijas rīcību un dzīvojot Eiropā vai Amerikā, viņos joprojām ir paštaisnums un nespēja kolektīvi uzņemties atbildību par Krievijas hiperagresīvo rīcību.
Tas norāda, ka šajā mentalitātē ir iekodēta daudzmiljonu nācijas pārliecība par savu vēsturisko misiju. Tādējādi viņi spēj sevi norobežot no konkrētā politiskā režīma, bet nespēj norobežot no savas izredzētības sajūtas.
– Vai nākotnē saredzat arī ko gaišāku?
– Jā, es nemaz nedrīkstētu neredzēt ko gaišu, jo gandrīz pirms četriem gadiem, pašā kovidpandēmijas sākumā, pasaulē nāca mans pirmdzimtais Dāvis Sīmanis. Viņš mūsu dzimtā ir jau sestais Dāvis Sīmanis.
Cerība vienmēr saglabājas, un, pat ja kādu brīdi kādā kontekstā tas var likties bezjēdzīgi, it viss, ko daru publiskajā telpā, ar saviem kinodarbiem un strādājot augstskolā, ir tomēr mēģinājums virzīties pa progresa ceļu; vārdam nav tik lielas nozīmes, to varam saukt arī par gaismu.
Nākotnei ir jābūt, un tai jābūt labākai, pat ja visas norādes it kā liek domāt, ka tā nebūs labāka. Es tiešām pat nevaru domāt citādi, jo nākotne būs tā pasaule, ko apdzīvos mans dēls.
