Anda Līce: Beidzot sākts runāt par kādu ilgus gadus piekoptu noziedzīgu attieksmi pret līdzpilsoņiem 2
Klausoties Latvijas tā saucamo politisko ilgdzīvotāju vecišķās un melīgās runas, gribas pa sienu rāpties. Bet kur tu, cilvēk, rāpsies – virs galvas ir nenosakāmas piederības partiju, padomju morāles, birokrātijas un rutīnas izveidotās sistēmas griesti.
Gadi iet, bet jauno un trako, kas spētu šos griestus izlauzt, Latvijā joprojām ir pārāk maz. Sistēma viņus cenšas absorbēt, un tai līdz zināmam laikam tas arī izdodas, tāpēc zelta vērts ir ikviens, kas pabijis pasaulē, apguvis jaunākās atziņas, ko piedāvā izcilākie prāti, un atgriezies Latvijā, vai arī tepat, daudz ko no sava komforta ziedojot, dzīvē spēj īstenot lielas idejas.
Es lasu žurnālā “Ieva” sarunu ar vadošo onkoķirurgu Armandu Sīviņu un domāju – kā mums pietrūkst cilvēku ar šādu attieksmi pret darbu un cilvēkiem! Cik daudz enerģijas un nervu viņiem nākas patērēt, cīnoties kā ar vējdzirnavām, lai tiktu pie sava tiešā darba!
Viņiem nav pieņemama zīmēšanās sociālajos tīklos, publiska privātā dzīve un naudas pelnīšana ar skandāliem un prastumu, kas pēdējā laikā ir kļuvusi tik pierasta lieta. Valsts stiprumu var nodrošināt vienīgi ambīcijas, kas izaug no radošuma un kalpošanas idejai.
Beidzot plašsaziņas līdzekļos ir sākts runāt par kādu jau ilgus gadus piekoptu noziedzīgu attieksmi pret saviem līdzpilsoņiem, proti, pārtikas piedevu un viltus zāļu ražošanu un izplatīšanu kā par milzīgu naudas izkrāpšanas tīklu. Jājautā, kur tad ārsti bija agrāk, vai viņi par šmaukšanu neko nezināja un vai tā būtu iespējama bez viņu klusēšanas un pat līdzdalības?
Gribas domāt, ka viņu lielākā daļa nonāca konfliktā ar savu sirdsapziņu, tomēr daudzi iekļāvās “meinstrīmā”, kā tas notika un joprojām turpinās arī citās nozarēs. Tikai mainoties paaudzēm, mainās arī attieksme, bet cik naudas pa to laiku mums, labticīgajiem, nav izkrāpts! Iepriekšējo paaudzi gan slavē par pieredzi, bet ko dod profesionālisms, ja morāle ir vecā, padomju, un cilvēki ar augstiem ētiskiem standartiem ir kļuvuši retums? Mēs atkal sāpīgi atsitamies pret savu vēsturi.
Pārmaiņas domāšanā un rīcībā kļūst iespējamas, kad ir sasniegta kritiskā masa. To nupat parādīja prezidenta vēlēšanu pirmā kārta Ukrainā, kur varas pārstāvju korumpētība valsts neatkarību patlaban visvairāk apdraud no iekšpuses un sabiedrības lielākā daļa sāk saprast situācijas nopietnību. Ir jānāk jaunai paaudzei ar jaunu domāšanu, un tas nozīmē – cīņu. Nākotne vienmēr ir zem jautājuma zīmes. Par izsaukuma zīmi to pārvērš uzmodināta sirdsapziņa un pašaizliedzīga rīcība.
