“Nākotnē skatos cerīgi.” Saruna ar latviešu dokumentālā kino meistaru, leģendārās filmas “Šķērsiela” autoru Ivaru Selecki 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu dokumentālā kino meistars, leģendāro filmu “Šķērsiela” un “Turpinājums” autors Ivars Seleckis savās filmās ar vērīgu, pietātes pilnu skatienu jau 50 gadus periodiski dokumentē pārmaiņu procesus Latvijā, tostarp – Latvijas laukos jeb, kā saka pats režisors, fiksē zemnieku vēstures lūzuma momentus.
Viņaprāt, tāds lūzuma brīdis pienācis atkal, kad no pilsētām cilvēki dodas uz laukiem, tāpēc viņa laukiem veltītajam filmu ciklam “Apcirkņi” (1973), “Nāc lejā, bālais mēnes!!” (1994) un “Zem ozola kuplajiem zariem” (2007) nu pievienojas jauna pilnmetrāžas dokumentālā filma – “Zemnieki”. Tā ar sešām atšķirīgām ģimenēm rāda Latvijas lauku dažādību mūsdienās.
“Ceru, ka mūsu filma sniedz ieskatu tajā, kas 21. gadsimtā notiek Latvijā, parādot, ka zeme arvien ir latviešu gēnos,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” pirms filmas pirmizrādes 4. oktobrī teic Ivars Seleckis. Šonedēļ kļuvis zināms, ka kino klasiķa Ivara Selecka un filmu studijas “Mistrus Media” filma “Zemnieki” iekļauta pasaulē nozīmīgākā dokumentālo filmu festivāla – Amsterdamas IDFA – programmas sadaļā “Masters/Meistari”, kurā tiek iekļauti pasaulē atzītu režisoru jaunākie darbi.
Kas jums pašam liek arvien atgriezties pie zemes jūsu filmās? Zīmīgi, ka “Zemnieki” sākas ar jūsu pirmās, laukiem veltītās filmas “Apcirkņi” kadriem, rādot, kā kolhozi iznīcina zemnieku viensētas. Zemnieku stāsts ir pretējs – cilvēki atgriežas laukos.
I. Seleckis: Jā, vēsture un līdz ar to arī es apejam loku. Toreiz saimniecības iznīcināja, tagad tās atgriežas. Šī ir jau ceturtā filma, atkal tapusi tādā vēstures lūzuma brīdī, kad nāk cilvēki no pilsētām uz laukiem. Viņi ir tie, kuriem zeme ir svarīga. Tas kaut kādā veidā nāk no senčiem, ģenētiski latvieši nākuši no zemniekiem. Angliski filmas nosaukums ir “The Land”, jo viņiem tāda vārda kā “zemnieki” nemaz nav, ir kaut kādi “lendlordi” un kaut kas tamlīdzīgs, bet zemnieki ir tikai mums. Tie ir cilvēki uz zemes, kas nodarbojas ar zemi, kuri domā par zemi, un visa dzīve viņiem ir saistīta ar zemi.
Filmas varoņi ir ļoti dažādi – no sirmas viensētas saimnieces ar gotiņu un jauniem pilsētniekiem, kuri cītīgi cenšas saimniekot ekoloģiski, līdz lielsaimniekam miljonāram ar milzu zemes platību. Tomēr ir vienojošais – viņiem visiem līdzās ir nākamā paaudze, kurai arī jūsu kameras acs pievērš īpašu uzmanību, liekot atcerēties jūsu filmas “Turpinājums” motīvu.
Laukos pēctecība – tas, kam tu atdosi savu saimniecību, – ir liela problēma. Zemnieks ieliek milzīgu darbu, 24 stundas diennaktī viņš domā un strādā, esot saistīts ar zemi. Nevienā citā profesijā tā nav. Zemnieks – tas ir domāšanas un dzīves veids, ētiskā skala. Pilsētā to tik ļoti neizjūt – padari vienu darbiņu, tad citu. Laukos tā nevar. Ja pēc darba viņi visi aiziet prom, tad viņu darbam nav jēgas.
Tā ir liela problēma – kam tu atdosi saimniecību. Tas nozīmē morālu krahu – kāpēc audzināt bērnus, ja viņi vecāku darbu noniecina. Bērni – dēli, meitas – ir atbildīgi par nepadarīto, kam vēl jārealizējas. To var izdarīt tikai stafetes principā – tēvs, dēls… Tāpēc šis jautājums ir ļoti svarīgs. Ne katrs var uzņemties atbildību. Viens no zemnieku bērniem to arī vaļsirdīgi pasaka, ka viņš pagaidām to nevar, jo tas viņu neinteresē.
Ir iemesls, kādēļ ģeogrāfiski šoreiz esat vairāk aptvēruši Latgales pusi, nedaudz ieskatoties Vidzemē?
Latgalē tagad notiek visdinamiskākās pārmaiņas, un tur ir labākas iespējas. Tur viņi bija nonākuši galīgā bezizejā, un tur parādījās iespēja izvērsties. Zemgalē zeme uzreiz bija ļoti dārga, bet Latgalē to varēja nopirkt vairākas reizes lētāk. Ja cilvēkiem bija kaut kādas iespējas, viņi šo zemi, kaut gabaliņu, iegādājās, vēl jo vairāk, ja pats esi latgalietis. Zemgalē šis process nav tik izteikts – tur uzreiz tika sagrābta zeme, tostarp pārdota ārzemniekiem.
Viens no viņiem – šmakovkas brūvētājs. Nepārmetīs alkohola reklāmu?
Cilvēki laukos to dzēruši simtiem gadu, bet viņi nav dzērāji. Tas vienkārši stāv mājās, palīdz nodzīt stresu, bet kara laikos bijis izdzīvošanas variants. Tas ir Latgales dzīvesveids, ka viņiem tas šnabis ir bijis vienmēr.
Viena no varonēm – Tonija ar gotiņu Maiju – atgādināja par jums pašu, jūsu bērnību, ko kara laikā glābusi viena govs. Reizē, viņu redzot, nepamet skumīga noskaņa, jo ir sajūta, ka tādas mazas viensētas ir aizejošais laiks līdzās lielsaimniecībām, modernai lauksaimniecības tehnikai.
Tā arī bija – izdzīvošanu, pateicoties vienai gotiņai, esmu izjutis uz savas ādas. Mana mamma bija lauku skolotāja Jaunsesavā. Lauku skolotājiem bija govs, zirgs un zemes gabaliņš, ar to vajadzēja dzīvot un strādāt. Kad sākās karš un bēgļu gaitas, govs bija neatsverama.
Viņa zālīti pārvērš pienā, no tā tu vari dabūt krējumu un sviestu. Kādreiz pat gribēju taisīt filmu par šīm govīm, jo tās tiešām ir fundamentāla lieta.
Protams, tas ir kaut kas aizejošs. Šobrīd Latvijas lauki diferencējas – būs gan lielas, gan mazas saimniecības. Vidzemes pakalnos nevar izvērsties lielas platības, jo pakalni neļauj – tehnika, tūkstošiem vērtas mašīnas tur nevar strādāt, vajadzīga cita tipa saimniecība – varbūt lopkopība, aitkopība, mazi lauciņi. Mūsu reljefs mūs glābj no lielajām saimniecībām – ja te būtu stepe, būtu viena liela saimniecība.
Šobrīd attālināta komunikācija ļauj strādāt attālināti, bet iegūt kādu zemes gabaliņu, varbūt turēt mazu saimniecību. Tās pārāk lielās neviens nemīl.
Piemēram, Naudītes pagastā, kur kādreiz dzīvoju, viens dānis ir nopircis visu pagastu, mājas ir noplēstas, tur tagad ir viena liela saimniecība. Tā nedrīkstētu saimniekot. Tas ir vēl trakāk nekā kolhozs.
Pagastiem vajadzētu to regulēt, jo beigās iznāk, ka tādi lielzemnieki paņem arī varu – rodas mazi vietējie diktatoriņi, bet tas nav vajadzīgs. Tikmēr mūsu interese ir saglabāt mūsu mantojumu, mūsu ainavu.
Filmu sākāt filmēt jau 2019. gadā, bet, kā nojauzdams, ka tas būs aktuāli, filmējāt saimniecību pie Krievijas robežas. Mūsu pusē – iekopti lauki, aiz žoga – meži un krūmi.
Jau toreiz sapratām, ka tā ir īstā vieta filmēšanai – saimniecība, kas iet gar robežu. Krievi otrā pusē uzskata, ka tā ir propagandas saimniecība, kam speciāli dod naudu, lai parādītu, ka mums te klājas labāk. Viņi nevar iedomāties, ka tā ir dabīga.
Jau toreiz jutām to draudīgo klātbūtni, kas tagad ir ieguvusi pavisam citus apmērus. Intuīcija strādā, un, ja kāds domā, ka mums nav žoga uz robežas ar Krieviju – tas tur ir. Pagaidām tāds nav uz Baltkrievijas robežas, jo neuzskatījām, ka Baltkrievija var būt drauds.
“Zemnieku” aizkadra tekstā norādāt uz savu – dokumentālista – misiju, sakot – “kas nav piefiksēts, tā nav bijis”?
Šis izteikums patiesībā cēlies senatnē, no mūkiem, kas pierakstīja tekstus uz teļādas grāmatu lapām. Ierakstītais palika – vēl tagad varam to lasīt. Ja kādu tur neierakstīja, tas nozīmēja, ka vēsturē tevis nebūs.
Šis princips attiecas, piemēram, uz mūsu karogiem – Latvijas karogs ir pierakstīts – tas ir, bet sēļu, zemgaļu, kuršu karogi nav pierakstīti – un to nav. Lai cik dīvaini tas būtu, pierakstīšanas faktors darbojas arī šodien. Ja grib iznīcināt atmiņu, pirmais, ko izdara, iznīcina arhīvu.
Dokumentālists nodarbojas ar vizuālo vēsturi. Vizuālā vēsture, vēsture vispār ir ļoti svarīga. To zinot, tautu nevar apmuļķot. Ja neesi izglītots cilvēks, tev nav nekādu saišu, nesaproti, kur atrodies. Latvijā ar vizuālo vēsturi galīgi nav veicies, materiāli mēdz pazust, pat apzināti.
Ulmaņlaiku, vācu laiku hronikas tika cenzētas, tomēr aptuveni 50 gadus Latvijas vēsture ir dokumentēta. Diemžēl tagad, digitālajā laikmetā, šī vēsture īsti netiek kopta, lai gan tā ir ļoti svarīga.
Tāpēc dokumentālista uzdevums ir atstāt nākamajām paaudzēm kaut ko piefiksētu – saglabātu. Ir jāatstāj liecība. No tā ir atkarīga tautas nākotne. Vēstures izmaiņu noklusējumi dažreiz atstāj traģiskas sekas, īpaši šajos laikos, kad viss mainās, viss tiek falsificēts.
Jā, tagad gandrīz katram ir vizuāla materiāla fiksēšanas ierīces, tomēr – vai tas tiek saglabāts? Filmai ir cerība saglabāties. Vēsturē paliek, piemēram, ģimenes albumi, bet viss pārējais, kas nav uz papīra, izgaist. Šī visa nemitīgā piefiksēšana ir māns, tāpēc der aizdomāties par ģimenes hronikām, valsts hronikām, materiāliem, kas varētu palikt. Ceru, ka šis, mūsu filmas tagadējais etaps, sniedz ieskatu tajā, kas notiek Latvijā 21. gadsimtā.
Savās filmās lielākoties pats esat bijis operators, tomēr šoreiz uz varoņiem skatāmies caur filmas galvenā operatora Valda Celmiņa kameras aci. Nebaidījāties, ka tas izmainīs jūsu skatienu?
Mūsdienu digitālā tehnika prasa citu diferenciāciju, tā ir sarežģīta, dārga, tehniskais līmenis ir ļoti augsts, un, to visu apgūstot, man ar tehnisko pusi iznāktu nodarboties vairāk nekā ar domāšanu. Mana 35 milimetru kamera šobrīd stāv – tas laikmets ir beidzies. Turklāt jebkurā gadījumā ir vajadzīgi vairāki operatori – es viens to nevaru.
Protams, pats esmu bijis operators, jo to, ko gribi, līdz galam citam nevari izstāstīt. Varbūt tikai domubiedrs var kaut kā sekot tavai domai – bez tā iznāk slikts aktieru kino. Šoreiz ir nolasīti cilvēki, ar kuriem varu saprasties. Galvenais, lai ir ideja, saturs. Par principiāliem kadriem, piemēram, par dabu, īpaši vienojamies. Bet reportāža paliek reportāža – jāuzfilmē tas, kas ir.
Tas taču ir visgrūtākais! Apbrīnojama ir jūsu spēja būt it kā neredzamam – fiksēt, neiejaucoties lietu plūdumā un netiesājot. Atzīstos, man, redzot vīru, kurš vairākus gadus nevar mājai jumtu uzlikt, gribētos pateikt kādu stingrāku vārdu. Tomēr jūs esat ārkārtīgi saudzīgs, ienākot ar kameru cilvēka dzīvē.
Tas ir grupas sastāvs un strādāšanas maniere. Rīgas Dokumentālo filmu studijā (1940–1999) tā savulaik tika izkopta līdz pilnībai. Svarīgi, ka mēs, filmētāji, esam tādā pašā līmenī kā tie cilvēki. Iejūtamies vidē, lai būtu līdzvērtīgi.
Nedrīkstam būt pakāpienu augstāk, piemēram, nospiest cilvēku ar savu intelektu, tehniku, jo tad viņam ir mazvērtības komplekss un mēs vairs nevaram ar viņu runāt. Un šajā gadījumā tas ir viegli, jo mēs pazīstam un saprotam šo lauksaimnieku dzīvi. Mēs neesam svešinieki. Tad arī atmosfēra ir draudzīga, līdz ar to mēs viņus netraucējam un viņi var parādīties tādi, kādi ir. Un mūsu pienākums ir arī viņus pasaudzēt, lai par viņiem nesmietos. Svarīgi ir nenodarīt pāri.
Ne viens vien dokumentālists neievēro šo saudzīguma principu, pārkāpjot robežas.
Nevar būvēt savu biogrāfiju uz cilvēku ciešanām vai kauliem. Rīgas Dokumentālā kino studijā tas bija gandrīz vai noteikums. Tu nevari runāt ar cilvēku no spēka pozīcijām. Tiem cilvēkiem jābūt simpātiskiem. Tikai cenšoties izprast, kaut ko vari parādīt.
Citādi, ja ar viņu palīdzību realizē kaut kādu savu doktrīnu vai ideju, tad būs šī ideja, bet nebūs cilvēciskuma. Attiecības ar cilvēkiem dokumentālistam ir svarīgākās – citādi būs tikai inscenējums, slikts aktieru kino. Tikai ieklausoties, ieskatoties, saprotot mēs varam uz ekrāna dabūt kaut ko no tā cilvēka un spriest par viņu, kāds viņš ir – varbūt gudrs, varbūt iejūtīgs. Visu tāpat nevar parādīt, bet mēs cenšamies.
Tāpat kā kamerai ir savs skata leņķis, tāds ir arī patiesībai. Jūsējā, rādot mūsdienu Latvijas laukus, šķiet cerīga. Tagad cerības reizēm pietrūkst, jūtamies apdraudēti. Kāds ir jūsu, karu pieredzējuša cilvēka, skats uz šo laiku?
Tas notiek dabīgi, jo tādi mēs esam. Jā, tas ir mūsu skatpunkts – es nākotnē skatos cerīgi, tāpēc arī filma ir cerīga. Cilvēkam jābūt cerīgam. Cilvēka dzīve ir zināma – tu piedzimsti, izaudz un tu nomirsti. Ja neesi cerīgs, tu nemaz nevari nodzīvot dzīvi. Ja cilvēks izvēlas dzīvot un elpot, viņš ir optimists.
Pat vistrakākajā laikā cilvēks cer izdzīvot. Ja latviešu tauta nebūtu cerējusi, tā nebūtu izdzīvojusi, lai gan kādām tikai gaļasmašīnām Latvija nav gājusi cauri. Pēc idejas te nekam nevajadzētu būt, bet Latvija ir.
To varbūt uztur zināms latviešu duālisms. Kad ienāca kristīgā ticība, no vienas puses, bija jāiet uz baznīcu, jāklausās, ko tas kungs runā, bet, no otras puses – zemnieks nāk no tās baznīcas mājās un pie ozola tāpat noliek savu puķīti, jo tam tic vairāk.
Latvietim ir divi varianti, šis duālisms vienmēr ir eksistējis, un tāpēc esam izdzīvojuši. Un aiz oficiālās dzīves ir vienmēr bijusi savējā – tradīcijām bagāta, stipra. Latviešiem iekšējā pasaule ir ļoti izkopta – tautasdziesmas, tradīcijas. Levits (Valsts prezidents Egils Levits. – Red.) pareizi teica, ka valsts var būt tikai tad, kad ir kultūra. Bez kultūras nav pamata valsti dibināt.
Jums vienmēr ir rūpējis mūsu “Turpinājums”. Ne velti pirms septiņiem gadiem sākāt sekot līdzi piecu bērnu skolas gaitām, bet nu filmai top turpinājums, fiksējot, kā šiem bērniem klājas tagad. Līdzīgi daudzu gadu garumā fiksējāt vienas ielas likteni.
Šis cikliskums ir ļoti interesants, jo tā var redzēt, kā kaut kas attīstās. Tas ir gan “Šķērsielā”, gan tagad – “Zemniekos”. “Turpinājuma” bērniem tagad ir 14 gadu. Traks vecums. Ir sarežģīta lieta to visu uzfilmēt. Darbiņš nebūs viegls. Dažs vairs negrib mācīties, cits neklausa vecākus, viņu dzīvēs ienāk popkultūra, par vēsturi viņiem daudz skolās nestāsta – viņi ir tie, kas liecina par šo laiku. Tas atkal ir kaut kāds paaudžu lūzuma punkts. Tagad tikai tas jādabū uz ekrāna.
Tikko nosvinējāt 88. gadskārtu – kā jūtaties divu bezgalību dzimšanas dienā? Pa kino “Splendid Palace” kāpnēm uzskrējāt ātrāk par dažu labu – esat labā formā!
Tas ir operatora reflekss – dokumentālistam ir jābūt labā fiziskā formā! Es saprotu, ka kādreiz tas viss beigsies, bet es par to nedomāju. Kamēr varu, tikmēr daru. Dzimšanas dienu īpaši nesvinēju, jo visu dienu taisīju vienu fotogrāfiju, kas atzīmētu vienu īpatnēju sakritību: 2022. gada 22. septembrī plkst. 22.22 ir četri “22”, kopā 88. Vēlējos notvert fotogrāfijā cilvēku šajā brīdī.
“Ivaram galvenais ir džentlmeņa kodekss”
Filmas “Zemnieki” galvenais operators Valdis Celmiņš: “Iemesls, kāpēc Ivars izveidojis tik daudz veiksmīgu filmu, ir tas, ka viņš ir ļoti mērķtiecīgs un strādā bez kompromisiem – gan tajā, kā komunicē ar filmas varoņiem, gan kā strādā ar filmas komandu.
Viņš ļoti precīzi zina, kā lietām jāizskatās filmēšanas laukumā. Reizēm šā brīža dokumentālā kino laukā var nomaldīties, jo šķiet, ka lietas jārāda kaut kā īpaši sarežģīti, bet Ivars tikmēr saka: “Vienkārši nofilmē – labā gaismā, neko neizskaistinot.”
Vienkāršība ir tas, ko esmu mācījies no Ivara. Tāpat uzmanīgu pietuvošanos cilvēkiem, nebradājot ar dubļainiem gumijas zābakiem viņu dzīvēs. Ivars par svarīgāko izvirza džentlmeņa kodeksu attiecībā uz saviem varoņiem.”
