Guna Roze: Nākotne sākās vakar 2
Vienā no nesenajām Tukuma literātu sanākšanas reizēm filozofējām par lietām, kas pagātnē likās neiespējamas, šodien pašsaprotamas, bet par ko nākotnes cilvēki nebeigtu brīnīties vai varbūt pat šausminātos. Nē, mēs neuzjautrinājāmies par jaunajām tehnoloģijām ar parastajiem jokiem “piezvanīšu tev no meža” vai “nofotografē mani ar telefonu”, ko nesaprastu vēl pirms pārdesmit gadiem. Par zinātnes sasniegumiem ir radīts daudz literatūras un kino darbu, taču daudz interesantākas ir cilvēku tikumu un apziņas metamorfozes.
Šķietami banālākie, bet vienlaikus saprotamākie un arī skandalozākie piemēri saistīti ar seksuālajām revolūcijām, sākot ar feminisma vilni, beidzot ar bezdzimuma attiecību propagandu, jo vēl ne tik senā pagātnē nekas tāds nebija iedomājams. Kurā grāvī cilvēce ar to iebrauks, rādīs laiks. Un vai izbrauks?…
Otru pazīstamāko cilvēces apziņas transformāciju vada ideoloģiskā mašinērija. Piemēri nav tālu jāmeklē. Nākamajā dienā pēc Latvijas simtgades Dziesmu svētku noslēguma koncerta mana meita – dzimusi atjaunotās Latvijas otrajā gadā – atsūtīja video ar īsu fragmentu no 1985. gada Dziesmu svētku koncerta. Tikai pirms 30 gadiem, korim krieviski dziedot “Denj pobedi”, Mežaparka estrādē militārā ierindā iesoļo dejotāji (vai varbūt daļa kora), tostarp tautumeitas lelles Baibiņas tērpos. Un… visi neviltoti staro. Meita raksta: “Drausmas! Kāpēc latvieši tādā piedalījās?” Atbildēju, ka nebija iespējas nepiedalīties, ja dziedāji korī vai dejoji tautas deju ansamblī. Un repertuāru toreiz neviens neapsprieda. Jā, dalībniekiem tas likās pašsaprotami. Vismaz tajā iekārtā dzimušajiem noteikti. Tikpat pašsaprotami 1985. gada dziedātāji ar dzīvības briesmām uztvertu ziņu, ka Rīgas 810. jubilejai veltītajā koncertā tajā pašā estrādē daudzbalsīgā korī būs jāizsmej prokremlisti, dziedot Kulakova “Baletomāniju”. Un vai mēs varam būt droši, ka vēl pēc 30 gadiem jaunā paaudze nešausmināsies par Eiropas Savienības regulām, kurām šodien izdabājam, nerēķinoties ne ar savas zemes ekonomiskajām, ne mentālajām tradīcijām un iespējām? “Drausmas! Kāpēc latvieši tajā visā piedalījās?” – sacīs manas meitas meita.
Pieminētajā literātu filozofiskajā sarunā par apziņas metamorfozēm mans minējums – kontrole – kolēģiem likās visneprognozējamākais. Šodien varam tikai minēt, vai cilvēka cieņu aizskarošā spiegošana, kāda pret indivīda gribu tiek īstenota patlaban, nākotnes cilvēkiem šķitīs pašsaprotama kā elpošana, vai tikpat šausminoša kā mums raganu prāvas tālajos viduslaikos vienlīdzīgi fašismam un staļinismam, ko savulaik fantastikas romānā “1984” precīzi ilustrēja Džordžs Orvels un ko joprojām glabā dzīvu liecinieku atmiņas.
No vienas puses, mēs it kā dzīvojam demokrātiskā sistēmā, kur personas datu neaizskaramība ir svēta lieta. No otras – šī “svētā lieta” ir tikai iluzora, jo realitātē tiekam kontrolēti varbūt pat vēl skrupulozāk nekā Orvela romāna varoņi. Esam numurēti ar personas kodiem, deklarēti dzīvesvietās, mūsu finanšu plūsmu un iepirkšanās paradumus kontrolē bezskaidras naudas operācijas, atrašanās vietu – pieslēgums internetam. Vēl neesam izgājuši no veikala vai izklaides pasākuma, kad mūsu ierīcē, ko kādreiz sauca par telefonu, parādās rakstisks aicinājums novērtēt vietu, kur tikko bijām. Lai kur mēs būtu, lai ko darītu, it visur mums seko visuredzošā virtuālā acs. Kādam tas varbūt šķiet normāli, citam – draudīgi. Cik demokrātiska ir neiespējamība no tā visa izvairīties, ja bez interneta un ierīces mūsdienu cilvēks jūtas nepieskaitāms, bet bezskaidras naudas ienākumi ir nelikumīgi? Vai nav iemesla domāt, ka moderno tehnoloģiju nodrošināto kontroli, ko labprātīgi esam pieņēmuši kā elpošanu, nākotnes cilvēki pielīdzinās verdzībai?
Zīmīgi, ka radošo profesiju pārstāvji un visbiežāk – rakstnieki – nākotnes apdraudējumus ir paredzējuši jau ilgi pirms tam. Sak, brīdinājām taču! Gribat zināt, kurā grāvī nākotnes vārdā nevajadzētu iebraukt tagad? Lasiet grāmatas!
