“Man joprojām ir noslēpums, kas pasauli piesaista atsevišķās mūsu dziesmās.” Saruna ar “Auļu” līderi Kasparu 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Grupa “Auļi” šajā laikā, kad apklusušas lielās skatuves, ko citkārt varētu ierībināt varenos dūdu un bungu ritmos, negaidīti laidusi klajā jaunu albumu – 12 instrumentālu kompozīciju krājumu “Visapkārt”, kas savā ziņā nelīdzinās nevienam no iepriekšējiem “Auļu” ierakstiem.
Sarunā Kaspars Bārbals, “Auļu” līderis un viens no albuma mūzikas autoriem, atklāj to, kā jaunajā ierakstā nebijušā veidā satiekas tradīcija un tehnoloģijas, kā arī to, kā pandēmija atraisa jaunas idejas, reizē atzīstot, ka tikšanās liegums var kļūt liktenīgs tautas mūzikas kustībai.
“Visapkārt” ir savā ziņā pārsteigums, jo neseko, kā varēja gaidīt, “Auļu” iepriekšējo divu vērienīgo izdevumu pēdās, kad pieaicinājāt jaudīgus dziedātājus – “Tautumeitas” vai vīru balsis no dažādām zemēm. Tā vietā – pilnīgi instrumentāls materiāls jaunā skaņu tehnoloģijā. Izskaidrosi pārsteigumu?
K. Bārbals: Zināmā mērā tā noticis, pateicoties pandēmijai. Mūsu vīzija vēl pagājušā gada janvārī bija “Senču balsis 2”, turpinot pieaicināt dziedātājus no pasaules. Bet, loģiski, tagad to nav iespējams izdarīt. Lai gan šajos apstākļos mūziku var ierakstīt, atrodoties dažādās valstīs, tomēr realizēt to nav iespējams – nevaram ne nofilmēt kopīgu video, ne rīkot kopīgus koncertus.
Nevar noliegt, ka šādas mūzikas īstā vērtība lielā mērā ir koncerti. Tomēr mēs nepadevāmies un impulss jaunradei nāca no pilnīgi citas puses. Līdz šim katram no mūsu albumiem ir bijis kāds īpašs saturisks vēstījums – sākām ar dūdām un bungu mūziku, kādas Latvijā iepriekš nebija, vēlāk pieaicinājām vienu vai otru dziedātāju –, bet tagad uzsvars ir uz skaņas dizainu.
Kopš pagājušā gada ieinteresējos par Dolby Atmos ieraksta tehnoloģiju, iepazīstināju ar to “Auļus”, un viņi piekrita radīt kaut ko jaunu tādā formātā – šis ir pirmais šāds gadījums mūsu biogrāfijā.
Saprotu, ka albums ierakstīts tā, lai skanētu teju kā mājas kinozālē – klausāms it kā no visām pusēm. Bet vai “parastais” klausītājs varēs dzirdēt “Auļu” jauno skaņu?
Skaņas ieraksts studijā ir bezgalīga tēma, tu vienmēr vari attīstīties, atklāt jaunas skaņas, bet pati klausīšanās vide, tās divas “tumbas”, nav mainījusies sen. Būtībā Atmos ir tieši tas pats, kas jaudīga kino skaņas pieredze – klausītājs nokļūst skaņas sfērā, turklāt skaņa nemainās atkarībā no skaļruņu izvietojuma, tā “seko” klausītājam.
Mūzikā, atšķirībā no kino un datorspēlēm, šī tehnoloģija parādījās nesen, aptuveni pirms gada. Tā ļauj baudīt, piemēram, koncertierakstu tā, it kā atrastos reālā koncertzālē vai pat izjust dzīvē nereālu pieredzi – klausīties koncertu tā, it kā atrastos orķestra vidū.
Jūsu mūzikā tā vai citādi klāt bijusi tradīcijas ietekme, kam pievienotas mūsdienu garšvielas. Kādās proporcijās tie ir šoreiz – ievēroju skaņdarbu listē vismaz divas dejas – “Kārklu polka”, “Saules deja”…
Nemainīga ir tradīcija – bungas un dūdas –, kas ir “Auļu” pamata savilcējs kopš grupas pirmsākumiem. Tomēr tālāk esam ļāvuši brīvu vaļu fantāzijai. Nosaukumi un tēmas nāca asociatīvi – piemēram, mans skaņdarbs “Zvaigžņu josta” tapis, iedvesmojoties no Piena ceļa ainavas naksnīgā debesjumā, bet deju autoriem Mārtiņam Miļevskim un Edgaram Kārklim, iespējams, šķita, ka šī mūzika būtu labi dejojama.
Tradīcija jaušama gan izmantotajos tautasdziesmu fragmentos, gan tā ir klāt instrumentu izmantojumā – skan gan vargāni, gan kokles, gan šalmejas. Bet līdzās – mūsdienu elpa, kas parādās ne tikai ieraksta tehnoloģijā, bet arī skaņu daudzveidībā – izmantojām elektroniskās mūzikas cilpas, klasiskās mūzikas instrumentus un datorefektus.
Mūsu Mārtiņš Miļevskis ir supermultiinstrumentālists – spēlē ģitāru, ksilofonu, marimbu, timpānus, kaudzi orķestra perkusiju, taustiņus, pārzina miljonu datorefektu. Savukārt Edgars Kārklis šoreiz izmantojis daudz un dažādas stabules, dziesmā “Cekulaina zīle” to ir ap desmit. Gatis Valters spēlē gan mandolīnu, gan bandžo – pēdējais kopā ar dūdām “Kārklu polkā” skan pavisam interesanti.
Komponējām trijatā – es, Edgars Kārklis un Mārtiņš Miļevskis –, katrs pa četriem skaņdarbiem no kopējā duča. Šoreiz albums ir vairāk katra skaņdarbu autora individuāls darbs, jo tapis bez kopmēģinājumiem.
Kopā ar salīdzinoši nesen “Auļu” “štatā” uzņemto Mārtiņu Miļevski, pazīstamu arī kā “Astro’n’out” kādreizējo bundzinieku un nu arī orķestra “Rīga” mūziķi, veidojāt mūziku deju lielkoncertam pērn nenotikušajiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Kas tagad notiks ar to?
Uztaisījām visu programmu – jaunrades daļu –, un ceram, ka svētki tādā vai citādā veidā īstenosies. Šogad strādājām pie turpinājuma – kopīgiem spēkiem restaurējam latviešu tautas skatuviskās dejas zelta fonda mūziku. Ejam cauri vecajiem ierakstiem, kuros muzicē gan orķestri, gan kori. Daudzi ir laika gaitā sabojājušies, vecās plates ir saskādētas, taču tiem būtu jāskan tā, lai pie šīs mūzikas varētu dejot.
Mārtiņš šobrīd veido orķestra aranžējumus, un notiek ieraksti, taču īpašā veidā – katrs orķestra mūziķis savu partiju ieraksta atsevišķi, jo visiem satikties ir liegts. Darbs ir milzīgs, pašlaik ierakstīti jau 20 skaņdarbi. Talkā ar kora aranžējumiem nāk arī Laura Leontjeva, kora “Anima” vadītāja un “Latvian Voices” dalībniece.
Lai gan tavu vārdu parasti saista ar “Auļiem”, mūziķu aprindās esi pazīstams arī kā ierakstu studijas “Lauska” skaņu inženieris. Laikā, kad mūziķi aicināti radīt, nevis rādīt, jādomā, ka studijas skaņu pogas ir karstas. Vai pēc kāda laika mūs gaida tautas mūzikas ierakstu vilnis?
Patiesībā šajā laikā ir mazāk atsevišķu ierakstu, kad nāk viena vai otra grupa, drīzāk top daži, bet ārkārtīgi apjomīgi projekti, tostarp jau minētā latviešu skatuvisko deju mūzikas restaurēšana. Kopā ar Mārtiņu Miļevski sarakstījām mūziku Leļļu teātra izrādei “Apaļā galda bruņinieks” par Karali Arturu, pirmizrāde pagaidām notikusi tikai teātra iekšienē. Protams – arī “Auļu” albumu.
Šobrīd top arī mūzika virtuālai deju izrādei, kuras horeogrāfiju veido mana sieva (horeogrāfe Dagmāra Bārbala. – A. K.). Karstā sagatavošanā arī izdevniecības “Lauska” tautas mūzikas izlases “Sviests” jaunais metiens, taču, ja orķestri varam rakstīt pa sastāvdaļām, tad daudzām folkloras kopām ir svarīgs kopā būšanas moments, tāpēc šis process var ieilgt.
Paralēli kopā ar Mārtiņu domājam arī par “Auļu” virtuālā instrumenta izstrādi, kas būtu pieejams visā pasaulē plašajā virtuālo instrumentu klāstā.
Šogad “Zelta mikrofona” kopējais ierakstu skaits bija pamatīgi pieaudzis, bet tautas un pasaules mūzikas lauciņā tas palicis nemainīgs un, salīdzinot ar neseno pieaugumu, pat samazinājies.
Ir interesanta tendence, ka šajā laikā tiek radīts daudz mūzikas un ir iespēja to arvien kvalitatīvāk, kaut vai ar to pašu Atmos, klausīties mājās, tomēr, ja turpināsies pašreizējā situācija, tad neizbēgami notiks kardinālas izmaiņas.
Ja nav mērķa, kas daudziem mūziķiem ir koncerti un kontakts ar dzīvu publiku, tad izmaiņas būs daudzos žanros, bet tautas mūzikā dzīvā saskarsme nozīmē ļoti daudz. Lielākā sāpe mums pašiem – vasarā bija atcelts koncerts lielfestivālā Slovākijā, paralēli to raidot nacionālajā televīzijā.
Protams, atkrita visi koncerti Lietuvā un Igaunijā. Šogad atteicos arī no dalības pasaules mūzikas mesē “Womex”, kas ir daudzu tautas mūziķu skrejceļš tālāk pasaulē, jo neredzēju jēgu virtuāli runāt par kaut ko, ko, iespējams, nemaz nevarēs realizēt.
Ir forši, ka tagad darāmā pietiek, arī mūsu albums iznāca, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam, bet tas kaut kad beigsies, tāpēc šāds darbošanās režīms ir tikai pagaidu risinājums, un, ja šis ievilksies, tad būs sliktāk – nevis uzreiz, bet pamazām.
Pats par atelpu no skatuves nesūdzos, tā pat bija svētīga, tomēr pieļauju, ka šādas krīzes situācijas parāda to, kurš ir spējīgs izdzīvot, bet kurš piedzīvos loģiskās beigas.
Toties vasarā “Auļiem” tapa divi brīnišķīgi videoklipi – milzu atsaucību, simtiem tūkstošu skatījumu, guva dziesmas “Ozoliņi” video, iesaistot folkloras kopas no visiem novadiem, bet “Zelta mikrofona” nominēto piecniekā iekļuvis kopā ar Laimu Jansoni un ansambli “Vektors” radītais videostāsts “Bez gaismiņas nedzīvošu”. Kādēļ šķietami vienkārša tautasdziesma uzrunā simtus tūkstošus visā pasaulē vairāk, nekā spēj daža dārga Latvijas tēla veidošanas kampaņa?
“Ozoliņi” tiešām izpelnījās pamatīgu uzmanību, tika pat publicētas dziesmas un video analīzes angļu un franču jutuberu apskatos, kuros analizē gan dziesmas vārdus, gan arī izskan tādi kuriozi kā – kāpēc viņiem tādi “salāti” (domāti Jāņu vainagi) galvā.
Tomēr 30., tā vien šķiet, ka tas ir kāds noslēpumains algoritms vai vienkārši laimes spēle. Piemēram, mūsu dziesmas video kopā ar Mongolijas rīkles dziedoni Batzorgu Vančigu ir vairāk nekā četrarpus miljoni skatījumu, bet video ar jodelētāju Albinu Paulusu – tikai 40 tūkstoši.
Savukārt “Bez gaismiņas nedzīvošu” ir pilnībā manas sievas projekts – dziesmu kopā ar Laimu Jansoni patiesībā sacerējām jau pirms astoņiem gadiem Pasaules koru olimpiādei –, taču plašāk tā nebija izskanējusi. Ir liels prieks par nomināciju, jo iekļūt piecniekā 143 klipu konkurencē, kur labu videoklipu ir vismaz 50, ir lieliski.
Tad jau ir stimuls darboties uz priekšu?
Jā, šobrīd ir tapusi dziesma kopā ar lietuviešu dziedātāju Lauritu Pelenuiti no Lietuvā populārās folkroka grupas “Žalvarinis”. Satikāmies nejauši kādā pasākumā un izveidojām kopdziesmu, ko nu, nedaudz pārveidojot, ieskaņojām.
Ir gatavi arī “Auļu” puses videoklipa kadri, bet pandēmijas dēļ Lauritas filmēšana iekavējusies. Tomēr nākotnē raugos ar gaišu skatu.
Nezinu, kā būs ar “Auļiem”, ja nebūs iespējas darboties vairāk vai mazāk ierastajā režīmā, taču man pašam kā satura radītājam vai ieskaņotājam dažādos formātos, domāju, izdosies atrast kādu nišu, kurā darboties.
