Krišjānis Kariņš: Nākotne pieder kooperācijai! 5
Krišjānis Kariņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas lauksaimnieki, neraugoties uz izaicinājumiem, ir pratuši attīstīties. Redzam izaugsmi gan pēc ražoto produktu daudzumiem, gan arī naudas izteiksmē.
Atcerēsimies lauksaimniecības starta pozīciju pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad bija sagrauta tautsaimniecība, nebija privāto investīciju un kapitāla bāzes, un salīdzināsim to ar šābrīža sasniegumiem. 2004. gadā iekļāvāmies Eiropas Savienības tirgū, kur vāciešiem, nīderlandiešiem un dāņiem jau sen bija uzkrāts kapitāls un iespējas. Neraugoties uz to, mēs esam ļoti strauji attīstījušies. Nešaubos, ka, no saimniekošanas skatpunkta vērtējot, daudzu citu valstu lauksaimniekiem ir ko mācīties no latviešiem. Apbrīnojams spars ir mūsu cilvēkiem!
Zaļajā virzienā jādodas ar atvērtām acīm
Patlaban aktuāls ir Zaļais kurss. Protams, tā ir iespēja, tomēr kā visās lietās arī zaļajā virzienā ir jādodas ar atvērtām acīm. Nereti mēs, pilsētnieki, kļūstam ideoloģiski ļoti akli, varētu teikt, romantizējam grāmatās un žurnālos lasīto un tad cenšamies šo romantizēto modeli uzspiest citiem. Tas ir nedaudz bīstami. Es Zaļo kursu saprotu ļoti elementāri – brīvība no Krievijas, kas mums piedāvā naftas produktus un gāzi, potenciāli ogles, kas ir ne tikai dabu piesārņojošas un cilvēku veselībai kaitīgas fosilās izejvielas, bet tās ir arī atkarīgas no varmācīgā režīma.
Latvijā nav ne naftas, ne ogļu, un, jo vairāk ražosim paši sev, jo mazāk būsim atkarīgi no citiem. Attiecībā uz Zaļo kursu lauksaimniecībā – esmu vairākās saimniecībās redzējis, ka bioloģiskajai saimniekošanai ir liela jēga un atsevišķās nozarēs cilvēki, šķiet, ir apmierināti. Visticamāk, ikvienam saimniekam ir pašam jāizvēlas, kā, kur un ko ražot visizdevīgāk. Ja mēs Zaļo kursu vērtējam ar atvērtām, nevis ar puspievērtām ideoloģiskām acīm, tad tiksim tālu. Pilsētnieks, visticamāk, nezina, kā rēķina lauksaimnieka rentabilitāti, tāpēc, iespējams, publiski pauž pārmetumus. Šā iemesla dēļ ir svarīgi, kā mēs, politiķi, uzklausām ražotājus, tostarp lauksaimniekus, kuri saprot savu uzņēmējdarbību. Mums viņi ir jāspēj uzklausīt. Ja veidojas dialogs starp valdības pārstāvjiem un praktiķiem, mēs tiksim uz priekšu.
Darbaspēka deficīts ir liels izaicinājums
Latvijā daudzās nozarēs ir jūtams demogrāfisks izaicinājums, profesijās ienāk pārāk maz jauniešu. Jāsaprot, ka ir uzplūdi un atplūdi, un patlaban jaunam cilvēkam, kam ir galva uz pleciem un duka iekšā, ir iespējas attīstīties un augt. Darbaspēka nodrošinājums ir visas sabiedrības kopīgs izaicinājums. Gadiem ilgi valdība, tostarp iepriekšējā, ir runājusi par demogrāfiju, ieguldījusi visu nodokļu maksātāju naudu, un, iespējams, sasniegums ir, ka mūsu valstī darbinieku skaita kritums ir mazāks nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Tomēr darbaroku mums vienalga nepietiek. Vācija, Dānija un Norvēģija iztrūkstošo demogrāfiju aizvieto ar migrantiem, tostarp latviešiem, kuri dodas strādāt uz šīm valstīm.
Mums Latvijā ir jāvērtē, kā šo robu aizpildīt. Ja nevaram to paveikt pilnībā saviem spēkiem, ir jāatrod efektīvs veids cilvēku piesaistīšanai. Protams, no tā izriet arī jautājumi par integrāciju un valodu. Tas viss ir pārvarams, tomēr mums vispirms pašiem kā sabiedrībai, es nerunāju par valdību vai politiskajām partijām, bet par sabiedrību, ir jāsaprot – ja mēs nopietni neatveram acis uz to, ka mums ir vajadzīgas papildu darbarokas un nesākam domāt par to piesaisti, arī par integrēšanu, tad mums cilvēku trūkuma dēļ tautsaimniecības nozarēs aizvien vairāk radīsies grūtības. Tas ir visas tautsaimniecības, tostarp arī lauksaimniecības, izaicinājums.
Bez kooperācijas nebūs izaugsmes
Visā pasaulē ir saprasts, ka vienam pašam darboties kļūst aizvien grūtāk. Ja saimniecībai pieder 1000 ha liels zemes īpašums, tad ir cita situācija un saimnieks var darboties arī viens. Redzam, ka lauksaimnieki kooperējas. Lauku saimnieki sen ir sapratuši, ka tas ir attīstības modelis, kas ļaus saglabāt ģimenes saimniecības, šo saimniecību neatkarību un arī sociālo funkciju. Un vienlaikus konkurēt pasaules tirgū. Mūsu saimnieki, kas kooperējas, aug un attīstās.
Viņu izvēle ir iesaistīties kooperatīvā, kam ir iespēja iegūt labāku pārdošanas cenu, jo, apvienojot savu un kolēģu veikumu, lielāks ir izaudzētās ražas vai citu produktu daudzums. Kooperatīvs par izdevīgāku cenu iepērk arī mēslojumu un citus apgrozāmos līdzekļus, kooperatīvi var algot ekonomistus, kas nodarbojas ar pārdošanu, lai saimnieki var darboties ar lauksaimniecību. Kooperācijas sadarbības forma ir izaugsmes virziens, kurā mēs sekmīgi darbojamies jau 20 gadu. Redzam plaisu starp saimniekiem, kuri to ir sapratuši un jau kooperējas, un tiem, kuri aizvien par šādu soli nav izlēmuši.
Ir ļoti svarīgi, ka Latvijā nozarēm, tostarp lauksaimniekiem, ir specializētie vai tematiskie plašsaziņas līdzekļi. Lai gan neesmu lauksaimnieks, esmu pārliecināts, ka tiem, kas šajā nozarē darbojas, ir svarīga iespēja iegūt aktuālāko informāciju, uzzināt jaunumus, salīdzināt kolēģu un savu pieredzi un vajadzības gadījumā sazināties. Jūsu žurnāla skaistajā jubilejā novēlu sekmīgi turpināt iesākto darbu, informējot un izglītojot gan esošos, gan topošos lauksaimniekus par nozarē aktuāliem jautājumiem! Lai izdodas!
