“Nākotne pieder biomateriāliem!” Kā Latvijā no kārkliem ražo kosmētiku 0
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai cilvēki saprot, kas ir bioekonomika? Ne vienmēr. Dagnija Lazdiņa atzīst, ka cilvēki jauc jēdzienus, kas ir bioekonomika un kas ir inovācijas.
Viņa skaidro: “Bioekonomika patiesībā ir viss, no kā gūstam saimniecisku labumu, ja tas balstīts dabiskas izcelsmes materiālos. Ar bioekonomiku ir saistīta lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība, kokrūpniecība, kā arī visas pārstrādes nozares. Bioekonomiku mēdz jaukt ar bioloģisko lauksaimniecību. Bet inovācija ir jauninājums, kas jau ieviests praksē un ir ražošanā, nevis tas, kas vakar kādam ienācis prātā.”
Šajā jomā Latvija ir starp Eiropas pionieriem, jo par bioekonomiku mums ir ļoti daudz starptautisku projektu un pētījumu. Un Latvijai ir arī sava bioekonomikas stratēģija.
Dagnija Lazdiņa: “Stratēģijā galvenais ir tas, ka mēs lietojam dabiskus, vietējās izcelsmes materiālus un cenšamies no tiem radīt pēc iespējas augstākas pievienotās vērtības produktus, bet ražošanu veikt reģionos. Pamazām situācija kļūst labāka. Cilvēki aizvien vairāk izvēlas kaut ko ražot no dabiskām vielām. Gan kosmētiku, gan pārtikas piedevas, gan pārtikas produktus. Tas nekas, ka uzņēmums nav liels.”
No kārkliem ražo kosmētiku
Patlaban ir tā, ka tie kārklu audzētāji, kuri iestādīja kārklus 2008.–2017. gadā, pļauj labu ražu. Bet tikai tad, ja kārkli netika stādīti nabadzīgā, smilšainā augsnē. Jo tā nav nekāda brīnumnūjiņa.
Ja grib nodarboties ar šķeldas ražošanas biznesu, vajag vismaz kādus 100 ha. Var audzēt ilgāk un tad novākšanai izmantot to pašu tehniku, ko jaunaudžu kopšanai. Jā, no kārkliem taisa šķeldu. Pagaidām.
Bet no tiem var lobīt mizu un malt pulverī. Šādu pulveri aizvien vairāk izmanto kosmētikas ražotāji. Mizā ir miecvielas, kas der ādu ģērēšanai. Tā ir nākotne. Protams, arī no kārkliem gatavotai šķeldai ir nākotne. No tās arī var iegūt labas ekstrakta vielas un mājas kurināt tikai ar to, kas pēc tam paliek pāri.
Zinātniece atzīst: “Tomēr domāju, ka kārklu audzēšanas uzsākšanas laiks ir nokavēts. Veiksmīgs kārklu bizness ir tajās valstīs, kur nav augsta zemes cena. Tie, kas iesāka kārklu biznesu, iespējams, to turpinās, iespējams arī, ka ne.
Bet tagad zemes cena mums ir uzkāpusi, un tas vairs tik labi nerentējas. Tie, kas sāka, lauksaimniecības zemi pirka par 400–500 eiro hektārā. Tagad šai cenai nulle jāraksta klāt. Bija arī tādi, kas pirka aizaugušu zemi, krūmus novāca, tad glītās rindās stādīja kārklus.”
Ir vietas, kur mazie stādiņi trīs gados izauguši sešus septiņus metrus gari, to vietu vairs grūti pazīt. Apakšā nezāļu gandrīz nav, viss ir saņēmies. Bet ir vietas, kur tie ir maziņi. Un ir vietas, kur meža zvēri uzskata to par savu teritoriju un ir priecīgi par papildu barības bāzi.
Latvijā ar kārkliem varētu būt apstādīti nepilni 1000 hektāri. Procentuāli tas ir tikpat, cik citās valstīs. Statistikā šis cipars būs mazāks – ap 500 ha, par kuriem tiek saņemts platību maksājums.
Tās ir platības, kurās nav meliorācijas sistēmas vai arī tās vairs nedarbojas, un ir norakstītas līdz 2011. gadam. Audzējot kokus un audzējot lauksaimniecības kultūras, mēs esam iemācījušies no viena hektāra dabūt vairāk. Mēs esam kļuvuši produktīvāki.
Ne vienmēr tas, ka ir iegūts vairāk kubikmetru koksnes nozīmē, ka raža ievākta lielākā skaitā hektāru.
Dagnija Lazdiņa
* Beigusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti.
* Ieguvusi doktora grādu mežzinātnē 2009. gadā.
* Pētījusi kārklu un papeļu audzēšanu, augsnes sagatavošanu, mašinizēto stādīšanu.
* Popularizē uz biomateriāliem balstītas ekonomikas veicināšanu lauku reģionos.
* Par sabiedrības izglītošanu apbalvota ar “Zelta čiekuru”.
