Pensiju apmērs attiecībā pret vidējo algu nākotnē būtiski samazināsies 3
Latvijā pensionāru īpatsvars kļūst arvien lielāks, darba ļaužu – arvien mazāks, tādēļ pensiju apmērs attiecībā pret vidējo algu valstī nākotnē krietni samazināsies. Pensiju sistēmu nopietni apdraud sabiedrības novecošanās, un Latvijas Bankas prognozes liecina: pašlaik pensionāru attiecība pret darbaspējīga vecuma iedzīvotājiem ir 37%, bet pēc gadiem četrdesmit tie varētu sasniegt 67%. Dažādi jomas eksperti pirmdien tikās diskusijā “Pensiju sistēma Latvijā – vai bumba ar laika degli?”, lai meklētu risinājumu šai problēmai.
Lai nākotnes pensionāri saņemtu vairāk
“Nav viena brīnuminstrumenta, kas spētu šo problēmu atrisināt, taču varam īstenot vairākus pasākumus, lai pensiju sistēmu uzlabotu,” diskusijas ievaddaļā sacīja Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes galvenais ekonomists Oļegs Tkačevs.
Lai gan jau šobrīd pensiju apmērs Latvijā ir samērā neliels un daudzi pensionāri dzīvo no rokas mutē, ekonomista aprēķini rāda, ka piešķirtais vecuma pensijas apmērs procentos no vidējās algas nākotnē samazināsies. Patlaban tie ir apmēram 40% no algas, 2030. gadā tie provizoriski varētu būt 37%, bet 2060. gadā – 24%.
Kādēļ tā notiek? “Pirmkārt, valstī paliek arvien mazāk iedzīvotāju, tādēļ arī samazinās nodokļu maksātāju skaits.
Tāpat cilvēka dzīvildze palielinās, tas nozīmē, ka cilvēki nākotnē pensijā pavadīs arvien vairāk gadu.” No malas varētu šķist, ka šo plaisu varētu atrisināt ar valsts budžeta palīdzību, taču O. Tkačevs gan norādīja, ka ar sabiedrības novecošanos saistīto izmaksu iekļaušana valsts budžetā apdraudētu valsts parāda ilgtspēju.
“Ja aizvietojamības koeficientu saglabātu esošajā līmenī, pēc četrdesmit gadiem pensiju izdevumi tuvotos 9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet valdības parāds tuvotos 80% no IKP.” Varbūt vajag palielināt nodokļus? “Arī tas nebūs efektīvi, jo sociālo iemaksu palielināšana tautsaimniecībai nenesīs pienesumu,” sprieda ekonomists, kurš piedāvāja vairākus variantus, kas, viņaprāt, situāciju varētu uzlabot.
“Pirmkārt, varētu palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu apliekamo bāzi, kas ļautu paaugstināt pensijas apjomu.
Otrkārt, valstij jādomā par demogrāfiju, uzlabojot dzimstības rādītājus un veicinot reemigrāciju.
Treškārt, piesaistīt pensionēšanās vecumu sagaidāmajam mūža ilgumam jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, palielināt strādāšanas ilgumu. Taču, lai to īstenotu, nepieciešams sakārtot un uzlabot veselības aprūpes sistēmu.”
Tāpat būtu jāuzlabo valsts fondēto pensiju shēmas darbība un jāveicina iedzīvotājus veidot uzkrājumus. “Neskatoties uz to, pensiju sistēma Latvijā ir ekonomiski pamatota un finansiāli ilgtspējīga. Taču nepieciešamas vairākas korekcijas, lai nākotnes pensionāriem nodrošinātu pienācīgus ienākumus vecumdienās. Tāpat svarīgi apzināties, ka nepieciešamo pasākumu īstenošana prasīs laiku, tādēļ jāsāk rīkoties jau šobrīd, ja vēlamies situāciju uzlabot,” noslēgumā sacīja O. Tkačevs.
Jādomā par uzkrājumiem pašiem
“Nevajadzētu kāļus ar burkāniem samest vienā katliņā un baidīt sabiedrību. Ja cilvēks vairākus gadu desmitus būs godprātīgi veicis iemaksas vismaz no vidējās algas valstī, tad viņa atvietojamības līmenis pēc četrdesmit gadiem nenokritīs līdz 24%,” izmantojot tēlainus izteicienus, uzstājās Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks.
Nākotnē pensiju kritums ir sagaidāms, bet vairāk jāsatraucas būtu tiem, kas par nākotni šobrīd domā pārāk pavirši, viņš piezīmēja.
“Vairāk nekā trešā daļa cilvēku veic ļoti mazas vai vispār neveic nekādas iemaksas un par šo jautājumu sāk domāt tikai tad, kad pensija ir degungalā. Taču tad jau ir par vēlu.”
Diskusijā piedalījās arī Finanšu nozares asociācijas pārstāve un “SEB dzīvības apdrošināšana” valdes priekšsēdētāja Kristīne Lomanovska, kura tāpat kā iepriekšējie runātāji uzsvēra – katrs pats ir atbildīgs par savām finansēm, tostarp pensiju. Tāpēc ir jādomā par uzkrājumu veidošanas veicināšanu pensiju 3. līmenī.
“Cilvēkus varētu automātiski iekļaut šajā līmenī ar tiesībām atteikties no šīs sistēmas, ja kādu iemeslu dēļ viņš nevēlas veikt uzkrājumus. Tas palielinātu to cilvēku skaitu, kas nodrošina sev vecumdienas,” savu versiju piedāvāja K. Lomanovska. Turpinot, ka valstiski būtu jādomā arī par uzkrājumu caurspīdīgumu, lai ikviens, kas veic pensiju iemaksu 3. līmenī, to var apskatīt portālā “latvija.lv”. Tādējādi šīm personām būtu iespēja ērtā veidā iegūt visaptverošu informāciju par pensiju uzkrājumu apjomu.
Par demogrāfiju domā negribīgi
Citu problēmu akcentēja Pēteris Leiškalns, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts. Lai gan kungs jau ir pensionēšanās vecumā, viņš joprojām aktīvi strādā, tādējādi pierādot, ka sirma galva un cienījams vecums automātiski nenorāda par darbaspējas nespēju.
“Mūsu valdībai labpatīk domāt īstermiņā, bet demogrāfijas problēmas šādā veidā nevar atrisināt. Šos jautājumus nevar atrisināt vienas valdības valdīšanas laikā, tādēļ politiķi bieži vien uz to neiespringst, jo “augļi” būs redzami tikai pēc divdesmit gadiem, kad viņu valdīšanas laiks, visticamāk, jau būs beidzies. Šobrīd piedzīvojam ļoti strauju strādājošo skaita kritumu, tādēļ ir jāuzlabo demogrāfija, izglītības sistēma un jāsakārto nodokļu politika, apkarojot ēnu ekonomiku. Un ne mazāk svarīgi – jāveicina ticība pensiju sistēmai, jo ļoti liela sabiedrības daļa uzskata, ka tā ir netaisnīga.”
Viņam piekrita arī demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš uzsvēra – politiķi domā īstermiņā, tādēļ nav jābrīnās, ka joprojām esam viena no Eiropas Savienības valstīm, kas visvairāk ietaupa uz demogrāfijas rēķina, mazāk nekā citas valstis atbalstot jaunās ģimenes ar bērniem.
“Diemžēl, bet zemie dzimstības rādītāji un straujā reemigrācija mums sāks “sāpēt” tikai pēc vairākiem gadiem. Tad, kad būs jau par vēlu.
Protams, šobrīd ir ļoti ērti dzīvot ar tik maz bērniem, jo var ietaupīt sociālā budžeta līdzekļus, bet ilgtermiņā tas radīs lielas problēmas. Taču potenciāls ir, un valsts var uzlabot ģimenes politiku, tikai to darīt ir jāgrib.”
