Olafs Zvejnieks: Mērķu par daudz, finansējuma par maz un vispār nav skaidrs, kurp mēs ejam – nākotne NAP gaismā 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Saeima apstiprināja Nacionālo attīstības plānu (NAP) 2021.–2027. gadam. Neskatoties uz to, ka NAP ir bieži un daļēji pamatoti kritizēts par to, ka mērķu par daudz, finansējuma par maz un vispār nav skaidrs, kurp mēs ejam, šis tomēr ir viens no vissvarīgākajiem valsts vidēja termiņa plānošanas dokumentiem. Kāda nākotne tad mūs sagaida, un kādi mērķi tiek izvirzīti?
NAP nosaka 17 dažādas valsts attīstības prioritātes nākamajam septiņu gadu ciklam, lai cik smieklīgi būtu lietot vārdu “prioritātes” šādā kontekstā. Spriežot pēc iecerētā (bet vēl nesaņemtā) finansējuma apjomiem, svarīgākā “prioritāte” ir tehnoloģiskā vide un pakalpojumi, kurai paredzēts novirzīt 4,07 miljardus eiro septiņu gadu periodā. Otrajā vietā – uzņēmējdarbības vide un uzņēmumu kapitāls – 2,59 miljardi eiro.
Trešais līderis – daba un vide, ko nosaka ES Zaļais kurss, – 1,37 miljardi. Uz šo miljardu fona nobāl reģionālā attīstība ar saviem 824 miljoniem, kvalitatīva un iekļaujoša izglītība ar gandrīz tikpat – 812 miljoniem – un produktivitāte, inovācijas un eksporta atbalsts ar 797 miljoniem eiro. Šī, spriežot pēc paredzētā finansējuma apjoma, ir otra nozīmīgākā prioritāšu grupa.
Par trešo grupu, kurā arī paredzēti nozīmīgi finansējuma apjomi, varētu saukt vēl vairākus mērķus, un uzreiz jāatzīst, ka tieši šajā grupā atrodami vissarežģītāk sasniedzamie mērķi. To atzīst arī paši NAP veidošanas organizētāji – Pārresoru koordinācijas centrs.
Tā, piemēram, uz cilvēku orientētas veselības aprūpes sistēmas veidošanai paredzēti 557 miljoni, sociālās iekļaušanas uzlabošanai ieplānoti 510 miljoni, zinātnes attīstībai 465 miljoni, bet sabiedrības saliedētības veicināšanai 331 miljons. Problēma ar šiem mērķiem ir tāda, ka tie visi mēģina risināt sen ielaistas Latvijas problēmas, kam viegla risinājuma nav.
Sociālās iekļaušanās problēmas ir nevienmērīgā Rīgas un citu pilsētu attīstība pretstatā lauku reģioniem, kā arī sabiedrības aizspriedumu pārvarēšana pret invalīdiem un dažādām minoritātēm. Zinātne ir tā novājināta ar gadiem ilgu nepietiekamu finansējumu, ka nav skaidrs, vai vispār spējīga relatīvi īsā laikā apgūt līdzekļus un dot tautsaimniecībai tik vajadzīgo pienesumu.
Sabiedrības saliedētībai šķērslis ir pamatīgā neuzticības barjera starp valsts varu un sabiedrību, kas izauga jau 90. gadu ne vienmēr pārdomātās privatizācijas, korupcijas un visatļautības laikos, kas radīja strauju sabiedrības mantisko noslāņošanos.
Kopš tā laika šo pretrunu pārvarēšanai nav paveikts īpaši daudz, par ko liecina tas, ka apmēram ceturtdaļa valsts iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Diez vai ar vienu pašu NAP šo situāciju izdosies mainīt, taču pozitīvi vērtējams tas, ka vismaz kaut ko mēģina darīt. Savukārt par veselības aizsardzības sistēmas problēmām pēdējos gados var nezināt tikai aklais un kurlais.
Visbeidzot, NAP pastarīšu lomā ir kultūra un sports (174 miljoni eiro), psiholoģiskā un emocionālā labklājība (171 miljons), nodarbinātības veicināšana un algu paaugstināšana (149 miljoni), stipras ģimenes (136 miljoni) un līdzdalības veicināšana kultūras un sporta aktivitātēs (86 miljoni).
Izņemot stipru ģimeņu veicināšanu, kas ir stratēģisks mērķis, varētu jautāt, vai šīs sadaļas vispār būtu jāfinansē no attīstībai paredzētajiem līdzekļiem, nevis jāiekļauj kārtējos valsts budžetos. Taču šķiet, ka budžetu veidošanas prakse, kurā šie mērķi tiek finansēti pēc atlikuma principa, likuši tos iekļaut valsts septiņgadu attīstības plānā.
