Anda Līce: Cilvēki gadiem strādā autopilotā, sagrauj veselību un pirms laika pamet šo pasauli… 4
Interneta ziņu portālos labas un iedrošinošas ziņas nemaz tik bieži neparādās. Portālā “Delfi” saruna ar zviedru futurologu Magnusu Lindkvistu, kurš viesojās Latvijā, patiešām patīkami pārsteidz un būtu jāņem vērā katram.
Runa ir par to, ka mums jāatvēl laiks arī nekā nedarīšanai, jo tam ir liela nozīme garīgo un fizisko spēku atjaunošanā un saglabāšanā. Kā tad tā, mēs taču lepojamies ar savu no saules līdz saulei strādāšanu, par to mūs slavē arī pasaule.
Paskatīsimies uz tiem gan pasaulē, gan pašu mājās, kas krīt no kājām, sacenzdamies un dzīdamies pēc aizvien lielākiem sasniegumiem. Ar ko tas daudziem beidzas un kā vārdā? Darba pārslodzes un darba nepareizas organizācijas dēļ cilvēki gadiem ilgi strādā autopilota režīmā, sagrauj savu veselību, piedzīvo krīzes, izdegšanu un pirms laika pamet šo pasauli.
Ir izplatīts aplams apgalvojums, ka citāds dzīves modelis mūsdienās nemaz neesot iespējams. Bet vai tas maz tiek meklēts? Dažkārt cilvēks par to sāk domāt tikai tad, kad nonāk slimības gultā.
Mēs taču visu it kā darām nākotnes vārdā, bet īstenībā varbūt par to tikai daudz runājam un sapņojam, neiedziļinoties, no kā tā nākotne top. Ļoti daudzas darbības būtu jāpārskata un jāatmet, lai pa tukšo netērētu spēkus un laiku. Pasaule apbrīno Īlonu Masku par viņa neprātīgajām idejām un projektiem.
Mēs nenonāksim pie lielām idejām, ja neatgriezīsimies pie domāšanas disciplīnas. Aizraujoties ar informācijas līdzekļiem un nelietojot filtrus, notiek strauja infoaptaukošanās, tas ir, smadzenes kļūst mazkustīgas. Pie tā vajag katram vainot vispirms sevi, nevis medijus.
Par laimi, jēdziens “meditācija”, tāpat kā “slow food” (lēns ēdiens – angļu val.) šodien vairs nav svešvārds. Meditācija pasaulē tiek praktizēta kopš neatminamiem laikiem. Arī dabā ir vērojami nekā nedarīšanas periodi, un tad mēs sakām: “Daba atpūšas.” Par cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ atsakās mācīties dzīvot savu dzīvi saturīgi, teic, ka pie viņiem daba atpūšoties.
Ģimene un skola ir galvenās vides, kur top nākotnes cilvēks. Diemžēl abas šodien stāv milzīgu problēmu priekšā – abas ir pārslogotas un slimas. Ziemas un pavasara brīvlaiks attiecas tikai uz skolēniem, skolotājus tajā laikā trenkā pa semināriem un dažādām sēdēm, viņiem jākārto dokumentācija un uzskates materiāli, nemitīgi kaut kas jāpārkārto.
Skolotājiem apšņāpj pat atvaļinājumus. Tā ir tikai viena no problēmām. Mūsu individuālo un kopējo nākotni par darbības vārdu var padarīt, atmetot lieko un vajadzīgās lietas līdzsvarojot.
