Nākotne jau ir šeit 0
LNMM zālē “Arsenāls” līdz 20. maijam apskatāma Latvijas valsts simtgadei veltīta laikmetīgās mākslas izstāde “Nākotnes valsts”.
Pateikt kaut ko par nākotni automātiski nozīmē atkārtot vienu no neskaitāmajiem aforismiem vai arī radīt kādu gandrīz nepanesamu banalitāti. Tāpēc par nākotni, līdzīgi kā par visām mums absolūti nezināmām lietām, būtu pareizāk klusēt. Tomēr cilvēka neizsmeļamā ziņkārība un nenogurdināmā iztēle nespēj samierināties ar tukšumu un piedāvā aizvien jaunas vīzijas, lai aizpildītu miglainās nākotnes telpas. Meklējot analoģijas romantisma arsenālā, var teikt, ka nākotne ir ļoti līdzīga aizkapa pasaulei, par kuru visi domā un fantazē, kur visi neizbēgami nokļūs, bet ne agrāk par konkrēto laiku, jo nav zināmi gadījumi, kad kāds atgrieztos no nākotnes tāpat, kā neviens līdz šim nav pārnācis no aizsaules. Šādas nedaudz melanholiskas asociācijas rodas, skatoties uz izstāžu zāles “Arsenāls” jaunās izstādes plakātu, kurā attēlotā miglā tītā laiva slīd kā Harona transportlīdzeklis pa nāves upi, iebraucot zem arkas ar uzrakstu “Nākotnes valsts”. Tomēr, apskatot izstādes eksponātus, šķiet, ka pesimismam šeit nav īpašas vietas.
Mākslinieks pēc būtības ir sapņotājs, tomēr būtu aplami gaidīt no katra radošā indivīda precīzu futuroloģisku pareģojumu, jo māksla, kā zināms, ir viena no retajām cilvēka darbības sfērām, kur progresa kategorija vispār nav svarīga, un varbūt tāpēc arī nākotnes ideja nav tik saistoša. Tāpēc ļoti loģiski, ka izstādes kuratore Elita Ansone pati atlasīja komandu no divdesmit konceptuāli domājošiem māksliniekiem, aicinot tos pafantazēt un varbūt radīt vizuālu ekvivalentu mūsu priekšstatiem par nākotni. It kā pretrunā ar nākotnes tēmu izstādes darbi apzināti izvairās no mūsdienu krāšņajām tehnoloģijām, lielo ekrānu vai virtuālās realitātes izmantošanas, bet, turoties pie analogās mākslas formām, uzrunā skatītāju ar daudznozīmīgiem simboliem un metaforām.
Neraugoties uz autoru viedokļu daudzveidību, starp vairākiem darbiem ir pamanāmas dažas kopsakarības. Viena no tām ir izvairīšanās no utopiju vai distopiju (negatīvais nākotnes scenārijs) konstruēšanas, kādas esam pieraduši redzēt fantastiskajā literatūrā vai kinofilmās par nākotni. Izņemot Ernesta Kļaviņa videospēli, kur katrs var it kā rotaļāties, izmēģinot sociālās inženierijas iedarbību uz mūsu nākotni, vai arī Ivara Drulles individuālo likteņu pareģošanas “laimes ratu”, citi darbi gandrīz nemaz negrib mēģināt ieskatīties intriģējošā nākotnē. Šķiet, mākslinieki drīzāk kā vērotāji grib rakstīt tagadnes hroniku, nevis modelēt situācijas, kad parastu cilvēku ieliek neparastos apstākļos, lai spilgtāk izgaismotu viņa būtību. Tomēr paradoksāli, ka tieši visinteresantākie sacerējumi par nākotni nekad nav aizrāvušies ar pārdabiskām lietām un bieži izmanto fantastikas elementus tikai kā paņēmienu, kas dod ieganstu distancēties un paskatīties uz mūsu dzīvi ar “marsieša” acīm. Tāda pēc būtības ir visu Miķeļa Fišera darbu ezoteriski fantastiskā pasaule, kur aiz biedējoši nerātno citplanētiešu kolīzijām stāv mūsu reālās dzīves filozofiskās problēmas, un arī Aijas Zariņas mitoloģiskie varoņi, kuri, neraugoties uz savu naivo izskatu, pēc būtības pilda spoguļa funkciju, kurā atstarojas mūsu tikumi un netikumi, cerības un bailes un varbūt arī aptuveni vektori nākotnes valsts laivas stūrēšanai.
Simpātiski šķiet arī tas, ka, meklējot formu, kā runāt par nākotni, mākslinieki necenšas to definēt caur tagadnes vai pagātnes kritiku, proti, nākotne netiek uzskatīta par mūsdienu problēmu atrisinājumu, bet, piemēram, pēc Andra Vītoliņa instalācijas prognozes, digitāla vai kibernētiska rakstura problēmas, visticamāk, neļaus mums sasniegt pilnīgu harmoniju ar ārējo pasauli, un sapnis par nākotni kā panaceju no visām sāpēm nekad nepiepildīsies. Iespējams, tāpēc jau pašā ekspozīcijas sākumā ar lieliem halogēna burtiem skatītājam virsū spīd Artūra Virtmaņa instalācijas vēstījums par to, ka “Tomorrow never comes” (“Nākotne nekad neatnāks”). Nedaudz pesimistiski skan šis izstādes galvenais vēstījums, kuram, izrādās, tomēr nav nekādas apokaliptiskas nokrāsas. Šai domai vairāki mākslinieki atraduši pārsteidzoši motivējošu pragmatisku interpretāciju, proti, ja nākotnes nebūs un mums lemts mūžīgi dzīvot šodienā, tad nekas cits neatliek kā tūlīt ķerties pie sevis uzlabošanas, attīstības un transformācijas. Var sekot piemēram, kuru videodarbos demonstrē Katrīna Neiburga, un sākt ar fiziskiem vingrinājumiem, vai arī var izvēlēties savas garīgās būtības analīzes ceļu, ar Ata Jākobsona mākslas darba palīdzību meklējot veidu, kā pārvarēt tumsu, ielaižot savos sapņos sākumā kaut tikai vienu niecīgu gaismas staru.
Nākotnes tēls var pārvērsties sapnī, ilūzijā vai pat atliktās dzīves sindromā – pretstatā reālajai dzīvei, kas kā audums Kriša Salmaņa instalācijā “Aust” tiek pušu plēsta pretim neizbēgamajai nāvei. Izstādē katru mirkli krakšķ šis Latvijas karoga krāsas audums – laiku pa laikam var dzirdēt, kā tiek pārplēsts vēl viens diegs, – tomēr, neraugoties uz šo vizuāli destruktīvo darbību, pa vidu starp sadalītajiem sarkanajiem auduma laukumiem kā neredzamais pavediens metaforiski tiek izausta balta gaismas līnija – kā mūsu kopējās valsts nākotne, kas top šeit un tagad.
VĒRTS PAMANĪT
* 29. martā plkst. 18 izstāžu zālē “Arsenāls” – mākslinieku Lienes Mackus un Artūra Arņa meistarklase.
* 5. aprīlī plkst. 17; 26. aprīlī plkst. 17 – mākslas darbnīca bērniem ar Aiju Zariņu.
* 19. aprīlī plkst. 18 – izstādes “Nākotnes valsts” kuratores, mākslas zinātnieces, Dr. art. Elitas Ansones lekcija “Vai nākotne jau redzama?”.
