TV personība, stiliste, uzņēmēja Grēta Peide: “Beigu beigās dzīve ir pārsātināta, tu nejūties piepildīts, jo esi pārēdies!” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Raidījumu vadītāja, producente, stiliste un uzņēmēja Grēta Peide šajā rudenī ir viena no četrām sabiedrībā pazīstamām dāmām, kuras uzdrīkstējās piepildīt sen kārotus sapņus šovā “Sapņu ķērājas”. Sarunā ar Grētu par uzvārda maiņu, par šo laiku, kas licis pārvērtēt vērtības, par sapni par režijas studijām, kā arī par svētkiem ikdienā un nākotni, kas jāizdzīvo tagad.
Grēta Peide, līdz šai vasarai – Gorjučko, ir daudzpusības un enerģijas iemiesojums. Viņa vadījusi raidījumus (360TV ciklā “100 personības līdz Latvijas simtgadei”, STV raidījumu “Starp mums runājot”), savulaik atvērusi “vintage” kulta veikaliņu kafejnīcu “Bonera”, kopā ar tagadējo vīru Jāni Peidi izveidojusi konceptveikalu “Imagehouse”, veido Parīzes modes namu iedvesmotu stilu pazīstamām personībām un sev, apsver režijas studijas un nebaidās no godīguma publiskā telpā.
Daudzi šo gadu paguvuši novērtēt ar pamatīgu mīnusa zīmi, bet mākonim tavā gadījumā, šķiet, ir zelta maliņa – tev ir jauns uzvārds, piedalies piedzīvojumu šovā…
Pasaules apstāšanās liek saprast, ka jēga nav skriešanā, bet virzienā, kurp tu dodies. Man šis bija izaugsmes gads. Jebkuras negaidītas pārmaiņas, kas mūs ved nezināmajā, kaut kādā veidā maina uztveri. Arī mana dzīve caur grūtībām un neziņu par to, kas būs tālāk, nonākusi pozitīvākā, mierpilnākā, “šeit un tagad” esošā stāvoklī. Vienmēr biju tas cilvēks, kurš skrien no vienas vietas uz otru, no viena projekta uz nākamo. Cilvēks, kuram vajag panākumus, tempu. Reizēm tā fona bija tik daudz, ka tu vairs nespēj izvērtēt, ko tu patiesi gribi darīt, ko vajag uzņemties. Līdz ar to šis man ir arī sazemēšanās un restarta gads. Pārvērtēju savu dzīvi un savas vērtības. Apprecēšanās līdz ar to bija nobriedis, nosvērts lēmums. Tas notika nevis tāpēc, ka “tā vajag”, vai tāpēc, ka nu jau kādu laiku esam kopā, bet ļoti organiski.
Uz savas ādas jūti, ka vārds maina cilvēku?
Ieiešana laulībā manu dzīvi ir izmainījusi – šajās attiecībās esmu vēl vairāk nobriedusi kā sieviete. Ja divi cilvēki veido ģimeni, viņi maina viens otru. Ir jēgpilnāka sajūta. Daudzi bija pārsteigti, ka mainīju uzvārdu. Kāda paziņa teica – esmu atteikusies no savas “preču zīmes” Gorjučko. Tomēr jauno uzvārdu pieņēmu viegli, tas nebija nedz jocīgi, nedz nepierasti. Šobrīd nejūtu, ka jaunais kaut kā traucētu, tieši pretēji – ir vēl labāk. Ir sajūta, ka tu no nulles pozīcijām sāc veidot jaunu ģimeni, kas sākas ar jums diviem, nevis cilvēkiem, kas ir aiz tevis. Tā man ir jauna un patīkama sajūta. Nezinu, vai pie vainas ir uzvārds, šis gads vai varbūt vecums, kādā pašlaik esmu, varbūt līdzšinējā pieredze, bet šobrīd esmu mierīgāka, nosvērtāka, ar savu skaidru redzējumu par to, ko un kā es gribu, kam veltīšu savu laiku, kam ne. Agrāk ļoti domāju par citiem – lai viņiem ir ērti, lai visi ir priecīgi. Darbošanās motīvs bija kaut kur ārpus manis – visu darīju panākumu, atzinības dēļ. Jutos diskomfortā, ja skrējiens apstājās. Arī brīvajā laikā nespēju būt mierā – abi ar vīru esam bijuši tie, kas nemitīgi kaut kur dodas, ceļo. Beigās dzīve ir pārsātināta, tu nejūties piepildīts, jo esi pārēdies.
Kā šobrīd iztikt bez modes mekas Parīzes, kas, saprotu, ir tavas dzīves neatņemama daļa?
Februāra beigās paspēju, biju Parīzē, bet jau tad tur bija cita sajūta, ierobežojumi. Kopš marta nekur neesmu bijusi, tikai Latvijā, un man arī neprasās. Ne reizi nav bijusi sajūta, ka par katru cenu kaut kur jādodas. Tagad vēlos radīt atmosfēru, svētkus mājās. Jā, es esmu sociāli aktīvs cilvēks, šajā laikā man, protams, ir izaicinājumi – nav pasākumu, tikšanos ar cilvēkiem, bet reizē šis laiks man ļoti simpatizē, tas ir sirsnīgs, mierpilns. Tu daudz vairāk satuvinies ar saviem tuvajiem. Līdzīgi tai sajūtai, kas kādreiz bija skolā, kad ļoti gaidīju, kad saslimšu un varēšu palikt mājās, paskatīties vienu vai otru filmu, palasīt to vai citu grāmatu – beidzot darīt to, ko gribu. Šis laiks nu mums ir iedots pavisam legāli. Var darīt lietas, kurām iepriekš nav bijis laika: senu foto attīstīšanai, nūjošanai gar jūru, pašizglītībai. Šis ir laiks sev.
Piedalīšanās nervus kutinošos pārbaudījumos kameru priekšā šovā “Sapņu ķērājas” bija viens no rūpīgi pārdomātiem šā laika lēmumiem?
Una (Ulme) par šo ideju zvanīja jau sen, bet īstenošana ieilga, tomēr bija sajūta – labi, kāpēc ne? Varu atzīties, ka man pietrūka televīzijas – pēc “Starp mums runājot” biju prom no kadra vairāk nekā gadu, bija citi projekti. Biju pieradusi pie televīzijas sajūtas, tur vairāku gadu garumā satiekot brīnišķīgus, ļoti dažādus cilvēkus. Lai gan sarunu šovā, iespējams, tu nedabū to dziļumu, ko var iegūt intervijā viens pret vienu, “Sapņu ķērājās” varēju izmēģināt izbaudīt, iemācīties dažādas brīnišķīgas lietas, ko ārpus savas ikdienas tūkstoš pienākumiem biju gribējusi izmēģināt, un raidījums deva iespēju aizpildīt šo dzīves “bucket list”.
Četras spēcīgas, pavisam atšķirīgas dāmas vienā telpā bez zibensnovedēja – tas varēja beigties ar īssavienojumu.
Vadīt raidījumu kopā ar vēl trim spēcīgām dāmām man noteikti bija izaicinājums. Esmu perfekcionistes tips, kas mīl kontrolēt situāciju, bet te tev ir trīs dāmas, kura katra seko savam plānam, plus austiņā runā arī.
Tu vairs nevari visu viens pats, ir jāsaprot, ka esi daļa no kopējā procesa. Tā man bija jauna mācība.
Domāju, ka mēs, četras spilgtas lēdijas, ar uzdevumu tikām galā salīdzinoši veiksmīgi. Parasti ļoti uzmanos no sieviešu kolektīviem, tur ir daudz emociju, man ļoti nepatīk risināt citu emocionālās peripetijas, lai gan protu uzklausīt, saprast. Šobrīd skatos uz raidījumu kā uz vienu jautru, interesantu pieredzi savā dzīvē.
Lidot cirka arēnas augstumos kā akrobātei, sēsties pie sacīkšu auto stūres… Kas no tā bija tā vērts?
Cirka arēna iedeva īstu “skudriņu”. Tu esi šajā leģendārajā vietā, ko atceries no bērnības, kad esi sēdējis tumsā, skatījies uz gaismas starmeti, sapņojis, kaut ko iztēlojies, kas tu būsi nākotnē. Un pēkšņi tu esi tajā pašā vietā, starmetī, tevi paceļ gaisā un tu lido. Tas tiešām bija liels saviļņojums – sapņa piepildījums kā brīnumains kinokadrs.
Izskanēja atziņa, ka pie sacīkšu auto stūres tu rīkojies kā vīrietis. Vai pie dzīves stūres ir līdzīgi?
Ir vietas un lietas, kurās varu ieslēgt absolūtāko sievieti un reaģēt ļoti sievišķīgi, bet citos gadījumos ieslēdzu kaut ko no vīrišķās pasaules – racionalitāti, stingrību. Noteikti esmu stipra rakstura cilvēks ar lielu cīņas sparu. Man patīk izaicinājumi, viss jaunais. Un, jā, pie mašīnas stūres laikam vairāk braucu kā džeks – ātri, asi, pārliecināti. Tāpat arī sportā – spēlējot tenisu, noteikti esmu tā, kas grib cīnīties un uzvarēt. Dusmojos, ja tas neizdodas, nevaru sev piedot zaudējumu. Dzīvē esmu pierādījusi, ka kritiskās situācijās, kad ir jāatrod risinājums, es tieku galā – neesmu tas cilvēks, kas sakņups.
Laikam vairāk dzīvē mani ir virzījusi tieši kritika, noliegums. Ja man pasaka, ka man kaut kas nesanāks, tad uzmanieties!
Ieslēdzas spīts. Bērnībā man vienmēr bijušas stingras skolotājas, kas neļāva liderēties. Tas mani vienmēr motivējis, ka varu labāk.
Nereti no izlēmīgām, ambiciozām sievietēm bīstas.
Katrā dzimumā ir pārstāvēta gan sievišķā, gan vīrišķā puse, jautājums, kādās proporcijās. Ir situācijas, kurās es saprotu, ka negribu visu uzņemties un darīt pati, man ir vajadzīga palīdzība. Svarīgāk, kurā proporcijas daļā esi ar sevi mierā. Es baudu vidusceļu starp abiem, tomēr man patīk būt sievišķīgai. Un kas tad ir sievišķība – nevarība vai vieda gudrība, kas prot pavērst kārtis savā virzienā maksimāli vieglā veidā. Katrā ziņā varu būt dažāda, varbūt tāpēc ilgus gadus esmu strādājusi televīzijā, jo labi protu spoguļot cilvēkus – pielāgoties, atrast kopīgu valodu ar ikvienu.
Tomēr katras baterijas ir jāuzlādē. Kas ir tavs enerģijas avots?
Lai gan esmu sociāli aktīvs cilvēks un man ir vajadzīgi cilvēki, skatuve, notikumu maiņa, man noteikti vajag arī laiku vienatnē ar sevi. Tā, ka pat mājās esmu viena, ir mani rituāli, kafija. Grāmata, kas iedzīvina iztēli, kāds podkāsts. Vajag klusumu, sarunu ar sevi iekšienē. Tagad dzīvoju Jūrmalā, priecājos, ka varu pastaigāties gar jūru – mani iedvesmo gan vējš, gan klusums. Šajā karantīnā mani ir glābis sports – tas mani tur kontrolē pār sevi, sakārto.
Viena no jūsu interesēm ir stils un mode, bet šoruden, piemēram, Rīgas Modes nedēļa notika bez publikas klātienē. Tev nepietrūkst iziešanas rampas gaismā?
Protams, pietrūkst. Esmu sajūtu cilvēks, man vajag pārsteigumus – no tādām sajūtām dzīvoju, mani tas piepilda, man ir vajadzīgs, lai ikdienā būtu kaut kas garšīgs. Ja tā nav, radu svētkus sev pati, divatā ar vīru – saģērbjos, uzkrāsojos, un… mums ir vakariņas restorānā pie Grētas! No vienas puses, mēs varam sūkstīties par to, kā mums tagad nav, no otras, varam likt lietā izdomu, dzīvot šajā laikā.
Žēlojoties tu pazaudē savu dzīvi, savu laiku, savu dienu. Esmu pieradusi svinēt dzīvi – tas var būt kaut vai pēkšņs, skaisti uzklāts pikniks mežā.
Galvenais ir dabūt neikdienišķu sajūtu. Uzskatu, ka ir pašam sevi jākurbulē. Nevar gaidīt, kad cits tevi izvilks, “uztaisīs” tavu dzīvi.
Piemēram, jānoskatās jaunais JRT seriāls. Biji viena no retajām, kas uzdrošinājās pateikt kritisku viedokli par to.
Kad uzrakstīju viedokli, daudzi aizkulisēs man piekrita. Man palika skumji tāpēc, ka viņi nav gatavi to pateikt publiski, bet kaut kur pa kaktiem. Kāpēc latvietis ir tāds, ka viņš runā aiz muguras? Mani nosaukuši par drosmīgu, bet tā nav drosme, tas ir godīgums. Daudzreiz esmu “atrāvusies” par savu godīgo viedokli, un nekad neesmu to sapratusi. Varbūt tāpēc, ka manī ir ukraiņu asinis, cīnos par taisnību un nepaužu savu viedokli ēniņā. Esmu ievērojusi, ka Latvijā mīlam pieslieties kaut kādām grupām – ja visi, tad es arī. Gribētos kaut kā īstāk, vairāk individualitātes.
Tevi pašu gaida ugunskristības jaunās “Trīs Zvaigžņu balvas” vadītājas ampluā – balva gan pārcelta uz nākamo gadu.
Esmu ļoti priecīga, ka pirmoreiz strādāsim duetā kopā ar Renāru Zeltiņu – līdz šim tiekoties, jau ir radusies laba sajūta, ka redzam vienu bildi, ejam uz vienu mērķi. Esam mācījušies Rīgas Humanitārajā ģimnāzijā, kur viņš savulaik bija īsta zvaigzne – basketbolists un aktīvists.
Par to, kas notiks ar pasākumiem, nezinām, bet jaunais gads ir tepat uz sliekšņa. Tu esi tāda konkrēto sapņu ķērāja – raksti mērķu sarakstus jaunajam gadam?
Man ir svarīgi gada beigās sniegt tādu iekšējo atskaiti par to, kas ir izdarīts, kas jauns paveikts, ar ko esmu apmierināta. Ir svarīgi sevi paslavēt. Rudenī biju plānojusi mācīties režijas skolā Spānijā, taču nu viss ir mainījies – vasarā, viesojoties šajā skolā, sapratu, ka nevēlos atgriezties studenta solā, arī pārcelties šobrīd nav īstais laiks. Šis mainīgais laiks man ir iemācījis dzīvot vairāk šeit un tagad, nevis kalt konkrētus plānus. Ja daudz ceri, gaidi, tad daudz arī vilies. To, kurš ir īstais ceļš, tu jūti, kad sāc to iet.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Enerģija, iedvesma, mierpilna pārliecība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez rīta, melnas kafijas, svaiga gaisa, maziem jokiem un negaidītiem priekiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vēl priekšā, jo nespēju savu dzīvi iedomāties bez pastāvīgas izaugsmes. Ja nosaukšu kaut ko, kas jau bijis, tad es apstāšos.
Labākā izklaide?
Teniss trenē raksturu un azartu. Kino, teātris, māksla paplašina iztēli un fantāziju. Tas viss kopā dod neizmērojamu prieku.
