Māris Zanders: Jāsecina, ka MK locekļu pirmais darbs ik rītu ir izdomāt, ko tādu kaitīgu valstij šodien varētu paveikt 38
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iepazīstoties ar novērtējumiem valdības simboliskajām pirmajām simt dienām, jāsecina, ka Ministru kabineta locekļu pirmais darbs ik rītu ir izdomāt, ko tādu kaitīgu Latvijas valstij šodien varētu paveikt. Mēs, protams, varam sekot noteiktai reliģiskajai tradīcijai, kas teic, ka cilvēks apriori ir orientēts uz sīkākām un lielākām nelietībām, jo tāda, lūk, ir cilvēka daba. Tomēr man tuvāka ir versija, ka kļūdas un nepilnības izriet nevis no samaitātības, bet kļūmēm analīzes un prognozēšanas procesā. Tādēļ dažas piezīmes, ko var uztvert arī kā rekomendācijas.
Pirmā. Premjeram – un pašmāju politiskajai elitei kopumā – jārēķinās, ka ar Kijivas apmeklējumu biežumu vai Kremļa nosodījuma krāšņumu pakāpeniski sāk nepietikt. Lūgums nepārprast: ir ļoti labi, ka mums nav jākaunas par augstāko amatpersonu nostāju šajos jautājumos, tomēr, tēlaini izsakoties, stingra stāvēšana ģeopolitiski pareizajā pusē nevar ilgstoši būt arguments neizdarībām pašu mājās. Kara, Krievijas agresijas un atbalsta Ukrainai regulāra uzsvēršana un pieminēšana nevar vairs būt galvenais kritērijs valdības darba novērtējumam. “Jā, to un to mēs neizdarījām, toties mēs esam starp Ukrainas labākajiem draugiem…” Man šķiet, ka Latvijas sabiedrības vairākuma atbalsts Ukrainai nav mazinājies, tomēr cilvēkiem var rasties sajūta, ka elite ar šo tēmu, žargonā runājot, mēģina izbraukt cauri.
Otrā. Nevajadzētu pašapreibināties ar Eiropas (Rietumu, demokrātiskās pasaules utt.) vienotības un saskaņotas rīcības ideju – jo īpaši ekonomikā un enerģētikā. Var, protams, atkal un atkal atkārtot, ka Eiropas Savienība nesalūza no Krievijas šantāžas ar energoresursu piegādēm, ka ekonomiskās atkarības važas ir pārrautas un eiropieši plecu pie pleca droši soļo pretī ekoloģiski jēdzīgākai enerģētikai un ekonomikai vispār. Neredzu iemeslu mazināt sasniegtā nozīmi, tomēr vispār šī apkures sezona, ja nekļūdos, nebija pēdējā 21. gadsimtā, būs vēl, un Eiropas dalībvalstis tam gatavojas. Braucot uz Persijas līča reģionu, uz Alžīriju, izbūvējot jaunu infrastruktūru. Francija gādā par sevi, Vācija gādā par sevi, tas pats attiecas uz Itāliju, Spāniju, varam turpināt. Citiem vārdiem sakot, būtu vieglprātīgi iedomāties, ka Eiropas Savienība būs gādīgs tēvs (vai māte), kas nelaimē nepametīs, jo ir taču eiropiešu solidaritāte (to, starp citu, pastāstiet spāņiem, kuru projektus elektroenerģijas pārrobežu līniju izbūvē rūpīgi bloķē Francija, šādi aizsargājot savu kodolstaciju biznesu). Nē, ir jāizdara viss no mums pašiem atkarīgais, nevis jāgaida “kopīgi lēmumi”.
Trešā. Ir sajūta, kurai, protams, grūti minēt pierādījumus, ka pēc diezgan vētrainās kopdzīves iepriekšējās koalīcijas modelī premjers un “Jaunā Vienotība” cerēja, ka jaunajā salikumā dzīve būs mierīgāka. Un ir pikti, konstatējot, ka tā gluži nav.
Cilvēciski var saprast, tomēr tad arī jāatgādina, ka tēzi par koalīcijas valdību neizbēgami sarežģīto raksturu neviens nav atcēlis.
Vācijas kancleram – sociāldemokrātam ir kaut kā jāsadzīvo ar to, ka viņu mēģina vai nu aizēnot, vai pat kritizē kolēģi no Zaļās partijas. Itālijas premjerei nebija noslēpums, ka dārgie koalīcijas partneri gaidīja viņas partijas neveiksmi pašvaldību vēlēšanās, lai mazinātu viņas ietekmi. Nu, tāda ir politika.
Tomēr tas nekādi neietekmē skarbo patiesību, ka sabiedrība redz nevis konkrētu ministru vai partiju, bet valdības kopumā neveiksmi. Var atgādināt, ka to jau pierādīja kovida periods. Neatkarīgi no tā, cik pareizi (vai tieši otrādi) tika pieņemti lēmumi, 2023. gada realitāte ir tā, ka konkrētas partijas konkrēti veselības ministri ir prom, bet izrādās, ka kritika ir pielipusi arī citām partijām un personāžiem iepriekšējā – tagadējā koalīcijā.
Tātad, ja, atvainojos par žargonu, aplaužas viens kabineta loceklis (vai partija), tad pārējiem neizdodas izsprukt sveikā. Te nav nekā sarežģīta, tomēr to, vai koalīcija to saprot, mēs drīzumā redzēsim. Proti, vai un kā ministrijām veiksies, pārskatot savus budžetus, lai potenciāli atrastos līdzekļus novirzītu medicīnai un veselībai. Ja šis plāns izčākstēs, tas nozīmēs, ka turpinās vecā domāšana – lai jau Meņģelsone un Čakša cīnās, tās ir viņu problēmas.
