Ģēģeris: Kučerovs prasīja, vai gribu nomest cimdus. Teicu – metam! 0
Domājošs hokejists ar labu spēles izpratni un augstu darba ētiku – tā treneri raksturo 20 gadus veco uzbrucēju Emīlu Ģēģeri. Viņš ir pirmais hokejists, kurš jau 18 gadu vecumā iekļāvās Rīgas “Dinamo” un ieguvis stabilu vietu pamatsastāvā. NHL nav draftēts, bet ar potenciālu tajā nokļūt.
“Dinamo” sezonas sākums iekrīt pirmajā skolas dienā. Tev par to droši vien diezgan svaigas atmiņas?
E. Ģēgeris: Skolu pabeidzu pirms diviem gadiem. Desmit klases mācījos Ikšķilē un tad to vairs nevarēju apvienot ar hokeju, tāpēc aizgāju uz Rīgas 1. tālmācības vidusskolu. Bija grūtāk sevi piespiest, bet veiksmīgi tiku galā. 1. septembra svinības bieži nesanāca apmeklēt, jo bija treniņš. Ja bija jāizvēlas – hokejs vai skola, tad izvēlējos pirmo. Mans pirmais treneris Pēteris Ostošovs jokojoties teica – ja kaut kas traucē hokejam, tas jāatmet. Bet viņš Ogrē raudzījās, kādas audzēkņiem sekmes. Neatminos, kas notika, ja bija sliktas atzīmes, bet es ar to nesaskāros. Līdz vidusskolai ļoti labi padevās matemātika, vēlāk sākām spēlēt Sanktpēterburgas čempionātā, un mazliet palaidos.
Pēteris uzskata, ka tev ģimenē ieaudzināts darba tikums, jūs abi katru gadu vedot no meža malku.
Dzīvojam netālu viens no otra, un ir ļoti labas attiecības. Mums Tīnūžos ir traktors ar piekabi, un, kad esmu brīvs, kopā braucam uz mežu un vedam viņam malku. Tā jau ir kā tradīcija kopš bērnības, kad vasarās devos uz mežu skaldīt, krāmēt, vest ārā. Komandas biedrs Daniels Bērziņš smejas, ka esmu stiprs, jo nāku no laukiem un smagos lauku darbus strādāju. Man patīk, turklāt noderīgi fiziskajā ziņā.
Desmit gadu vecumā tu vienā turnīrā esot iemetis 52 no 60 komandas vārtiem un pārējos veicis rezultatīvas piespēles.
To turnīru nekad neaizmirsīšu. Tētis bija sametinājis vārtus, kuri stāvēja mūsu mājas pagalmā pie garāžas durvīm. Katru dienu visu laiku mētāju ripas, biju viens no pirmajiem, kas iemācījās pa augšu mest. Vārtsargi jau vēl maziņi, un, metot augšā, ir gols.
Tētis trīs reizes mainījis garāžas durvis, pēdējās – pirms diviem gadiem, teikdams, ka nākamās durvis man pašam būs jātaisa.
Tad es Tīnūžos, kur vecākiem ir zemes gabals, ierīkoju sev jaunu placīti. Tēvs pats jaunībā uzspēlēja hokeju, bet ne augstā līmenī. Man viņš piedāvāja trenēties četru gadu vecumā, un teicu, ka gribu. Brālis Tomass, kuram tagad ir astoņi gadi, bija kā atspere, mazliet arī apaļš, un tēvs izdomāja viņu vest hokejā jau trīs gados. Tomass trenējas, bet viņam tas nav tik ļoti pie sirds kā man.
Kurā brīdī saprati, ka hokeju spēlēsi profesionāli?
2017. gada pavasarī U-18 pasaules čempionātā man gāja ļoti slikti – noslidoju bez punktiem, izkritām no elites. Stipri pārdzīvoju, domāju, kam vispār būšu vajadzīgs un vai ir jēga turpināt. Nespēju vecākiem paskatīties acīs, bet pēc pāris dienām piezvanīja Juris Opuļskis un teica, ka būs jābrauc uz Rīgas “Dinamo” treniņu nometni. Sapratu, ka jāturpina.
Pirmo dienu lielās komandas ģērbtuvē atceries?
Biju jau iepriekš bijis ar lielajiem – kad Bobs Hārtlijs atnāca uz Latvijas izlasi, mani arī izsauca uz treniņiem.
Vajadzēja būt deviņos no rīta, es ierados jau septiņos, jo baidījos, ka negadās kāds sastrēgums un, nedod Dievs, nokavēšu pirmo treniņu.
Bobs jau bija hallē – viņš vienmēr ļoti agri ierodas un vēlu iet prom. Mani uzreiz pasauca, aprunājāmies. Pirmajā gadā ar izlasi pirms pasaules čempionāta notrenējos divas nedēļas, Hārtlijs teica, ka ir apmierināts un lai turpinu cīnīties, tad kādreiz arī es būšu pamatsastāvā. Pēc diviem gadiem viņa vārdi piepildījās.
Šopavasar biji pārsteigts, ka iekļuvi komandā?
Pērn notrenējos pusotru mēnesi, domāju, ka šogad būs līdzīgi. Ļoti gribēju tikt, bet galvā bija sajūta, ka kuru katru dienu man teiks – ne šogad. Tomēr tiku sastāvā un pat visus mačus nospēlēju, liels prieks. Visvairāk atceros cīņas pret Krievijas un Zviedrijas hokejistiem. Paskaties iemetienā pār plecu – Aleksandrs Ovečkins, Ņikita Kučerovs. Video bieži redzēts, kā Ovečkins vairākumā met no sava punkta, un zinu, ka man jāspēlē mazākumā. Ar Kučerovu pēc svilpes saķēros – viņš man no aizmugures uzsita ar nūju pa kājām, pagriezos un uzsitu atpakaļ, piekāpties nevar.
Saslidojām kopā, viņš jautāja: gribi nomest cimdus? Zinu, ka pasaules čempionātā nedrīkst, uzreiz būs diskvalifikācija. Teicu: metam! Kas būs, būs.
Viņš noteikti gaidīja, lai es pirmais nometu, lai ir vairākums. Es gaidīju – ja viņš metīs, tad es arī. Bet Kučerovs tikai pasmējās un aizgāja prom. Neesmu kauslis, pēdējo reizi kāvos junioru hokejā.
Kā tu savulaik no Ikšķiles tiki uz treniņiem Piņķos, kad pašam vēl nebija mašīnas?
Ar vilcienu līdz centram un tālāk vai nu ar sabiedrisko transportu, vai bieži vien kāds komandas biedrs paņēma, parasti – Kristaps Zīle, ar kuru esam labi draugi arī ārpus laukuma, viesnīcās dzīvojam vienā numurā. Vismaz divas stundas ceļā pagāja. Lielās somas nevajadzēja vadāt, tās stāvēja hallē. Pirms diviem gadiem nopirku savu pirmo mašīnu “Volkswagen Golf” un ar to arī braukāju. 2003. gada modelis, ekonomisks. Iespējams, šosezon nopirkšu kaut ko glaunāku, bet tam jānāk ar laiku.
Tu no 18 gadu vecuma esi Rīgas “Dinamo” pamatsastāvā, bet NHL neesi draftēts. Ir bijusi iespēja doties uz Ziemeļameriku?
Bija kāds aģents, kurš teica, ka palīdzēs, mani nodraftēs. Divus gadus solīja, bet – nekā. Atteicos no viņa pakalpojumiem. Varbūt viss būtu citādi, ja aizbrauktu pāri okeānam, bet man nav ko nožēlot. Vēl agrāk bijuši varianti braukt uz Šveici, bet es pat neatceros, kāpēc paliku Latvijā.
Kāpēc līgumu ar “Dinamo” pagarināji jau pirms pasaules čempionāta?
Man iepriekšējā sezonā statistika nebija spīdoša, nebiju pārliecināts, ka Bratislavā vispār kādu spēli aizvadīšu, un parakstīju, lai būtu drošība. Esmu pieradis pie KHL līmeņa, tagad statistikas ziņā jākļūst labākam, ne tikai spēlēt, laukumā iet mazākumā. Jāpanāk, lai nav tukšumu ailītēs, un tad arī parādīsies iespēja. Trešo sezonu sākšu Rīgas “Dinamo” pamatsastāvā, tas nozīmē, ka treneri uzticas.
Tevi jau jauniešu vecumā bieži lika spēlēt mazākumā?
Vienmēr esmu spēlējis vairākumā un mazākumā, tagad ir tikai mazākums, jo lielajās komandās vairākums tiek leģionāriem un pieredzējušajiem, kuri vāc punktus.
Ar kādām sajūtām gaidi jauno sezonu?
Visas trīs vasaras “Dinamo” bijis labs sagatavošanās posms, šogad – jo īpaši. Ar katru maču progresējam, komandas kodols ir spēcīgs. Video analīzē var redzēt, ka spēlējam labi, un arī brīžos, kad kaut kas ne tā, ar darbu viens otra kļūdas izlabojam. Jāiemācās visu maču nospēlēt vienā līmenī. Domāju, ka jābūt labai sezonai.
