Jance: „Esam apgājuši vēstures apli” 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gadsimtiem ilgi filozofi uzdevuši jautājumu – vai pasaule un mēs tajā virzāmies pa apli vai pa spirāli? Pēdējā laikā mūsu telpu aizvien vairāk apsēdušas balsis – skaļas, uzmācīgas – un liekas, ka tās pārņem visu – tā, ka nekam citam vairs neatliek vietas. Bet iespējams, tas nav nekas jauns, vēstures gaitā ik pa laikam kādas balsis pārņem varu, saduļķo avotus un aizsedz gaismu. Kādi vinnē, kādi zaudē, un viss sākas atkal no gala.
Pagājušajā nedēļā lasīju rakstu par mierīgo iedzīvotāju ikdienu pavisam netālu no mums. Ziņu aģentūras tur gaida sprāgstam šāviņus. Tomēr pat tad, ja tas notiks, daba to pat nepamanīs, un tieši tāpat kā katru gadu uzplauks gaisa uzbrukumos izdzīvojušie ceriņi un ābeles. Šobrīd tur, gluži tāpat kā pie mums, notiek izstādes, teātra izrādes un ļaudis tiekas kafejnīcās. Pie pārtikas veikaliem rindu neesot.
Kāda cita balss saka, ka patiesībā pasaules gals nemaz nav iespējams, jo šī pasaule nav vienīgā, ir vēl citas un aiz tām vēl citas, tik daudz, cik ir zvaigžņu pie debesīm, turklāt arī tās visas nemaz nav saskatāmas.
Vēl kāda cita balss uztraucas, ka drīz var pietrūkt maizes. Tā saucamajā Eiropas maizes klētī var pietrūkt gan darba devēju, gan darba darītāju… Var pat pazust ceļi, pa kuriem nokultos graudus aizvest uz dzirnavām, jo pa tanku izdangātajām grambām civiliedzīvotāju vieglajām un smagajām mašīnām ir grūti braukt. Un tā balss jau tagad domā: kādas gan būs ēdienreizes bez maizes.
Bet laikam tomēr pasaule virzās pa apli. Tas daudzējādā ziņā ir nomierinoši.
1928. gada vasarā dzejnieks Edvarts Virza uzrakstīja kādu mazu tēlojumu par Zemgali. Lielgabalu balsis bija apklusušas, kari bija beigušies. Liekas, pēc dzejnieka domām, noklususi bija arī sajūsma par jaundibināto Latvijas valsti.
“Ja es tagad pārstaigāju Zemgales mājas, veci vai pusmūžā saīguši un par visu vaidoši un uz visu dusmīgi cilvēki staigā pa istabām un sētsvidu. Ir lielas mājas, kurās dzīvo viens pats saimnieks, un atmatas ielenc viņa sagrūstošās ēkas. Un visi šie ļaudis ir tie lielie kurnētāji, ka valsts viņus izputina. Bet paši viņi neko negrib dot valstij, dzīvodami pašmīlīgu un savrupīgu dzīvi. No kurienes lai rodas aizstāvji latviešu mājām, ja viņas pašas tos vairs nerada?
Tāds ir tas attīstības gājiens, ar gaišu sākumu un tumšām beigām. Uz tā gara neko nevar celt ne politiķis, ne tautsaimnieks, ne stratēģis. Smaids, ar ko daba atbild uz nāves nerimstošām pūlēm visu iznīcināt, ir zudis latviešu tautā. /../ Tagad, kad latvieši iet mazumā, viņi uzsākuši niknāko cīņu paši ar sevi, saviem ienaidniekiem par vislielāko prieku. Kas sacēlis šo strīdu latviešu starpā? Kas ir licis cienības vietā necienību? Kas ir aizbaidījis zīli no vārtu staba? Kas ir izdzēsis altāra uguni?”
Vai mūsdienu latvietim savā ziņā šie nav mierinoši vārdi? Pēc uzrakstītā vēl tikai nāks 20. gadsimta trīsdesmitie gadi, kad Latvijā uzcels jaunas un skaistas skolu ēkas, vēl tik tikko bija iesācies laiks, ko mēdzam dēvēt par “miera laiku Latviju”. Un vēl nāks tas traģiskais, ko ikviena dzimta izjūt vēl šodien.
Tātad – viss iet pa apli. Šo sen pausto dzejnieka vērojumu var skatīt arī šodienas Latvijā.
Amerikāņu avangarda mūzikas komponists Džons Keidžs 1987. gadā radīja skaņdarbu “ASLSP” ērģelēm (saīsinājums nosaukumam “As Slow as Possible” – “Cik lēni vien iespējams”). Skaņdarbs īpaši celtās ērģelēs Vācijas vidienes pilsētas Halberštates Svētā Burčarda baznīcā iesāka skanēt 2001. gadā, un paredzēts, ka tas turpināsies 639 gadus līdz pat 2640. gada 5. septembrim. 7. februārī esot ieskanējusies nākamā skaņa, kas skanēs līdz 2024. gada 5. februārim.
Kopš dzejnieka Edvarta Virzas tēlotās Latvijas 20. gadsimta 20. gadu ainas esam apgājuši tādu kā vēstures apli. Diezin ko par mums, par Eiropu rakstīs tad, kad būs izskanējusi Džona Keidža “ASLSP” pēdējā nots?
