Nākamā gada budžeta spozme un posts 0
Nākamā gada valsts budžeta aprises liecina – Latvija makroekonomiskajos rādītājos strauji pietuvojusies 2007./2008. gada līmenim. Proti, tautsaimniecība no krīzes bedres izkāpusi ļoti ātrā tempā – pēc tam kad tika piedzīvots straujš iekšzemes kopprodukta kritums, nākamgad mēs jau varētu strauji tuvoties vistreknākā 2008. gada līmenim.
Viennozīmīgi var teikt, ka valsts ir piedzīvojusi tā saucamo V veida scenāriju – strauju ekonomikas lejupslīdi, atsitienu un atkal strauju izaugsmi.
Tikai aprises
Darbs pie nākamā gada valsts budžeta sastādīšanas ir tikai sācies – ir zināmi lielie skaitļi un tēriņu prognozes. Taču kā krīze būs mainījusi naudas dalīšanas principus un kurām nozarēm jau būs iestājušies agrākie laiki, bet kurām ne, taps zināms tikai septembra beigās, kad būs skaidras budžeta aplēses pēc tā funkcionālā dalījuma.
Lai arī ekonomikas lielie cipari saka, ka mēs dzīvojam tikpat labi, cik 2007. gadā, ekonomisti norāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju to savos maciņos tik izteikti vēl nejūt – ienākumu līmenis aug lēni un tikai atsevišķām nodarbināto grupām. Tāpat jāņem vērā, ka trekno gadu labklājības putas tika uzkultas, izmantojot arī kredītus, nevis tikai pašu nopelnīto. Tagad iedzīvotājiem un uzņēmumiem ir jātiek galā ar tolaik radītajām saistībām un krīzes laikā ciestajiem zaudējumiem.
Nākamā gada valsts budžeta aprises liecina, ka valsts tērē tuvu tam, cik nopelna. Mazais budžeta deficīts (ja tas dažādu iemeslu dēļ netiks palielināts) ļauj cerēt, ka vismaz ar šo rādītāju nākamgad noteikti iekļausimies Māstrihtas kritērijos, un tas nozīmē, ka palielinās iespēja 2014. gadā arī ieviest eiro.
Taču līdz ar ekonomikas atlabšanu ir pieaugusi arī vēlme tērēt vairāk līdzekļu. Prasības palielināt algas medicīnas un izglītības darbiniekiem ir tikai pirmie priekšvēstneši tam, ka diskusijās par nākamā gada budžetu būs jāpiedzīvo vēl ne viens vien karstasinīgs strīds. “Pieprasījums un spiediens pēc papildu naudas no daudzām pusēm ir tik liels, ka liekas nekāda smaga krīze Latvijā nav nemaz bijusi un mācība nav gūta,” nedaudz vīlies, saka finanšu ministrs Andris Vilks.
Pāris karotes darvas
Taču pašreizējā saldajā makroekonomisko ciparu medus mucā ir arī vairākas karotes darvas. Proti, krīzes laikā strauji ir mainījusies situācija speciālajā jeb tā saucamajā sociālajā budžetā, kas tiek veidots no strādājošo sociālajām iemaksām un no kura tiek maksātas pensijas un dažādi pabalsti. Krīzes laikā būtiski pieauga bezdarbnieku skaits, samazinājās algas, daudzi vispār aizbrauca prom no Latvijas, proti, strauji samazinājās sociālā nodokļa ieņēmumi un tāpēc budžets joprojām ir ar mīnusa zīmi. Šī problēma nav būtiski mainījusies, un, lai gan nākamgad tiek plānoti lielāki ienākumi, speciālais budžets būs ar deficītu.
Tāpat kopš 2007. gada piecas reizes ir palielinājies valsts parāda apmērs. Tomēr svarīgi saprast – ja šāda aizņēmuma vispār nebūtu bijis, ekonomikas kritiens būtu bijis daudz dziļāks un atlabšana daudz lēnāka, jo vispār nebūtu nekādu līdzekļu, ar ko bremzēt kritumu un ko ieplūdināt ekonomikā. Un tas nozīmē, ka arī sociālo pabalstu samazinājums būtu bijis daudz drastiskāks un, visticamāk, būtu samazinātas arī pensijas.
Rožainās prognozes, iespējams, jāpārskata
Finanšu ministrs A. Vilks norāda, ka reāla parāda atmaksa varētu notikt jau šogad, jo neesot vērts vairs Valsts kasē turēt tik lielus uzkrājumus, tāpēc aizdevējiem atpakaļ varētu atdot to naudu, kas savulaik tika rezervēta finanšu sistēmas stabilizācijai, bet visa nav iztērēta.
Tomēr, neskatoties uz visai optimistisko Latvijas tautsaimniecības attīstību, ekonomisti un arī ministrs pauž bažas par notikumiem Eiropā. Tur joprojām notiek diskusijas par iespējamo Grieķijas iziešanu no eirozonas, tāpat mazinās ekonomiskā aktivitāte daudzās Centrāleiropas valstīs, arī Vācijā, kas Latvijai ir nozīmīgs tirdzniecības partneris. Saasinoties situācijai Eiropā, arī Latvijai var nākties pārskatīt savas patlaban rožainās attīstības prognozes, veidojot nākamā gada budžetu.
Komentāri
Uldis Rutkaste, Latvijas Bankas ekonomists: “Agrīni iesāktā konsolidācija, reformās atgūtā konkurētspēja un atjaunotais eksports ļāva strauji atkopties pēc 2008. gada straujā un dziļā krituma. Smagie, bet, kā tagad redzams, iedarbīgie pasākumi, ļāva izvairīties no daudzu ekonomistu prognozētās stagnācijas – ilgu gadu krituma Latvijas ekonomikā. Svarīgi piebilst – parāda apjoms, ko var uzturēt ilgtermiņā, dažādām valstīm ir atšķirīgs atkarībā no to ekonomikas attīstības līmeņa. Attīstītajām valstīm ar ļoti jaudīgu ekonomiku tas ir augstāks, mazāk attīstītām – zemāks. Apzinoties tautsaimniecības attīstības pakāpi, Latvijas valsts parāda līmenis šobrīd uzskatāms par augstu, un vidējā termiņā tas jāsamazina. Tāpat Latvijai ir jārēķinās un jāgatavojas ārējiem riskiem, taču tieši ietekmēt Latvija tos nevar. Ir jāturpina mazināt deficītu un atkarību no finanšu tirgiem. Šobrīd Latvijas ekonomika ir daudz spēcīgāka nekā pirms krīzes, un skaidrs, ka tāda mēroga satricinājumi, kādus piedzīvojām 2008. un 2009. gadā, vairs neatkārtosies. Tomēr korekcijas ekonomikas izaugsmes tempā var būt jūtamas.”
Uldis Osis, ekonomists: “Papildu ienākumi, kas Latvijā radušies no stabilizācijas pasākumiem un ekonomikas izaugsmes, tagad aiziet agrāko parādu un zaudējumu segšanai. Tas attiecas gan uz mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Arī valstij būs jāsāk atmaksāt savus parādus. Kamēr saistības un zaudējumi būtiski nesamazināsies, diez vai būs iespējams izjust reālu labklājības pieaugumu. Ir jāpaiet gadiem, kamēr tas viss uzsūksies, – parādi būs vai nu atdoti, vai arī norakstīti. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc patlaban iedzīvotāji tomēr turpina tērēt apdomīgāk nekā iepriekš. Bet tiem, kam pat treknajos gados bija zemi ienākumi, arī tagad neiet labāk, jo algu pieaugums ir ļoti mazs. Turklāt briest jaunas finanšu nepatikšanas Eiropā, un mums ar to ir jārēķinās. Situācijas uzlabošanās nebūs tik ātra. Lai gan panākumi ir labi, nav ko priecāties par agru.”
