Zanders: Nākamā diena pēc demontāžas 160
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēkiem raksturīga ir mitoloģiskā domāšana – vienam vairāk, citam mazāk, bet visiem, mani ieskaitot. Lai gan jēdzienā var saklausīt ironisku vai pat kritisku noti, par šādu domāšanu kaunēties nav jēgas. Tāpat kā par citu cilvēka domāšanas mehānismu, proti, nepieciešamību strukturēt apkārtējos “savējos” un “svešajos”.
Lai gan jāatzīst, ka šis paradums, spriežot pēc vēstures, nereti beidzas ļoti slikti.
Tātad runa ir par to, ka nevajadzētu cerēt, ka pēc demontāžas darbu Pārdaugavā noslēguma tas, ko latviešu sabiedrības vairākums apzīmē par “putinismu”, “impēriskumu”, “rašismu” un vēl citādi, kaut kur pazudīs. Tas, ka pazudīs vizuālais simbols, attiecīgi pulcēšanās vieta, neko būtiski nemaina.
Tas, ka es kaut ko neredzu (konkrētajā gadījumā – “vairs nerēgojas”, “negriež acīs” utt.), nenozīmē, ka šis “kaut kas” vairs nepastāv.
Ja mēs distancējamies no tā, cik ikgadējie pasākumi demontāžas vietā mums bija nesaprotami, aizskaroši vai saniknojoši, tad, objektīvi runājot, mums vienkārši bija, ir un būs darīšana ar atšķirīgu vēstures interpretāciju. Konkrētajā gadījumā ļoti atšķirīgu, tomēr tas nemaina lietas būtību.
Proti, man ir grūti nosaukt Eiropā (ērtības labad paliksim šajās ģeogrāfiskajās robežās) tādas viena reģiona vai kaimiņos dzīvojošas nācijas, etniskās vai konfesionālās grupas, kurām vismaz dažos jautājumos vēstures interpretācijas nebūtu atšķirīgas.
Kopš Otrā pasaules kara perioda apritējis vairāk nekā pusgadsimts, tomēr tādus vēstures dalībniekus vai epizodes kā ustaši Horvātijā, Dzelzs gvarde Rumānijā, Miklošs Horti Ungārijā, Fransisko Franko Spānijā gan konkrētajās sabiedrībās, gan citās valstīs vērtē dažādi.
Iepriekš rakstītais nenozīmē, ka demontāža nav jāveic. Runa ir par to, kas tālāk notiek ar cilvēkiem, kuriem šis simbols bija svarīga pašidentitātes sastāvdaļa.
Ir skaidrs, ka daļa atradīs jaunu pulcēšanās vietu un formu, tomēr varbūt svarīgākais ir jautājums par to, cik liela būs šī grupa. Vai otrādi – cik liela būs tā daļa, kurai šī tēma un rituāls pēc kāda laika vairs nešķitīs ļoti svarīgi.
Eiropas 20. gadsimta vēsturē ir uzmundrinoši piemēri. Tos, kurus konkrētās epizodes interesē pamatīgāk, aicinu pameklēt ko plašāku internetā, šajā tekstā pavisam lakoniski. Reģions, ko mēs atpazīstam kā Šlēsvigu, ilgstoši bija savstarpēju teritoriālu pretenziju objekts attiecībās starp Dāniju, no vienas puses, Austroungāriju un Prūsiju, no otras.
Bija reāli kari, referendumi (1919. gads), pēc kuriem – kā jau referendumos pienākas – vienmēr ir neapmierinātie. Līdzīgi ar Karintijas reģionu. Vai Istras pussalu. Pieļauju, ka arī šodien ir kādas grupas – vienalga, Dānijā, Slovēnijā, Vācijā vai Itālijā –, kuras šo reģionu likteni uzskata par netaisnīgu un nosodāmu.
Tomēr kopumā vairumam, kuri vai nu dzīvo šajos reģionos, vai kuriem ar tiem ir dzimtas vēstures attiecības, tas vairs nav jautājums, kas, kā saka, uzturams darbakārtībā.
Atļaušos teikt, ka Vācijas sabiedrības nosodījums nacisma periodam nav tik kvēls un viennozīmīgs, kā to sev iekšēji un vēl jo vairāk pasaulei pasniedz oficiālais diskurss, tomēr skaidrs arī, ka šī perioda fani tomēr ir marginālas grupas.
Īsi sakot, ja pēc laika nogriežņa X “9. maija svinētāji” Latvijā joprojām būs, bet to skaits būs jūtami mazāks nekā līdz šim, mēs to varēsim uzskatīt par sasniegumu.
Protams, pastāv arī iespēja, ka nekāda būtiska samazinājuma nav – jā, jā, arī pēc demontāžas.
Galu galā tā pati Eiropas vēsture mums piedāvā tikpat daudz piemēru, kad skaitliski prāvas cilvēku grupas joprojām nespēj par kādu vēsturisku jautājumu, atvainojos, nomierināties.
Klasisks piemērs ir Viktora Orbāna režīms, bet vērts pieminēt arī Bulgāriju, kur acīmredzot taču pašas sabiedrības – jo politiķi šajos jautājumos cenšas ņemt vērā vēlētāju noskaņas – lielai daļai nav miera jautājumā par Ziemeļmaķedoniju (“tādu maķedoniešu nemaz patiesībā nav” – kaut ko atgādina, vai ne?) vai turkiem un pomakiem pašā Bulgārijā.
Man šķiet, ka šis jautājums – par “svinētāju” īpatsvaru – ir cieši saistīts ar to, kas notiks ar Krievijas agresiju pret Ukrainu un Kremļa kultivēto histēriju pret Rietumiem.
Pat nemēģināšu prognozēt, tomēr liekas diezgan droši, ka ar demontāžas darbu paveikšanu nekas nebeidzas.
