Franks Gordons: Kad rīdzinieks Giļmans putiniskāks par Putinu 21
Vladimira Putina faktiski vienpersonisko režīmu diezgan trāpīgi varētu raksturot ar vārdu “cēzarisms”. Sākot ar Jūliju Cēzaru, senajā Romā gadsimtu gaitā mainījās imperatori, kuri bieži vien netika ievēlēti, bet dažu karavadoņu iecelti jeb “proklamēti”. Viņi rīkojās patvaļīgi, bija untumaini, atriebīgi, lielummānijas apsēsti, loloja un mainīja favorītus un pretiniekiem vai iedomātiem sāncenšiem prata sariebt, liekot darbā gan dunci, gan indi…
Cēzarisms patiešām raksturo Krievijas Federācijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurš nu tiek titulēts gan kā “valsts galva”, gan kā “nācijas līderis”.
Ļoti simboliska un ļaunu vēstoša bija Putina uzstāšanās 18. marta vakarā, kad, žilbinošu starmešu gaismā stāvēdams uz tribīnes Manēžas laukumā, uzvarētāja pozā viņš aizrāvās līdz auriem un visu pasauli aplidoja foto, kurā viņš kliegdams ļoti atgādina pagājušā gadsimta oratorus Berlīnē un Romā. Amerikāņu laikraksts “Washington Post” šo izteiksmīgo bildi komentē ar uzrakstu: “Hear me roar” – klausies manu rēcienu.
Uzsitot sev cenu, Putins savu kārtējo uzrunu Federācijas padomes locekļiem, kā zināms, ilustrēja ar videofilmām, biedējot Rietumus ar “vēl nebijušiem” raķešu kompleksiem, ko angliski dēvē par “doomsday weapons”. “Doomsday” – tā ir pastardiena…
Un tīri vai cēzarisks neprāta darbs – Sergeja Skripaļa noindēšana Solsberijā. Lielbritānijas valdība sākumā norādīja, ka Krievijas vainai “ir augstākā varbūtības pakāpe”, bet drīz vien precizēja: “Krievijas vaina ir pilnīgi neapšaubāma.” Šim Lielbritānijas paziņojumam sekoja patiešām lielisks Rietumu solidaritātes apliecinājums – kolektīva Krievijas diplomātu izraidīšana. Brīdī, kad top šīs rindiņas, mani iepriecina ziņa, ka Moldova, kas neietilpst ne NATO, ne Eiropas Savienībā, izraida trīs Krievijas diplomātus, ignorējot šīs valsts prokremliskā prezidenta Ivana Dodona protestus.
Trāpīgi un dzēlīgi Vladimiru Putinu raksturojuši franču filozofs, publicists Bernārs Anrī Levī un amerikāņu žurnālists, Pulicera prēmiju laureāts Tomass Frīdmans, atgādinot šim “cēzaram vai caram” gan Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu virs Donbasa, gan no Krievijas aizbēgušā specdienestu virsnieka Alekseja Ļitviņenko noindēšanu 2006. gadā.
Diemžēl man te nākas pieminēt arī Aleksandru Giļmanu, kurš interneta portālā krievvalodīgajā versijā nācis klajā ar rakstu “Skripaļa lieta un Beilisa lieta”. Rīdznieks Giļmans ir putiniskāks par Putinu, apgalvodams, ka neesot nekādu pierādījumu Krievijas vainai Skripaļa lietā. Viņš vaino Rietumus pretkrieviskā histērijā un uzdrošinās salīdzināt Skripaļa lietu ar 1911. – 1913. gada Beilisa prāvu (par kuru rakstīja nelaiķis Grūtups). Šai sakarībā glumais Giļmans apgalvo, ka Rietumu vēršanās pret Krieviju esot rada antisemītismam.
Un man, jūdam, nākas konstatēt, ka gan Bernārs Anrī Levī, gan Tomass Frīdmans, gan diemžēl glumais Giļmans etniskā ziņā ir mani tautieši…
