Kā tie līdz šim palaisti garām! Pēdējos trīs gados Latvijā atklāti 79 pilskalni 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas pilskalnu pulks pēdējo gadu laikā papildinājies ar 86 iepriekš nezināmiem vai it kā jau reiz zināmiem, taču “aizmirstiem” vai iepriekš nelokalizētiem pilskalniem, liecina Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) nule kā izdotā arheologa Jura Urtāna grāmata “Jaunatklātie pilskalni Latvijā. 1998.–2021.”.
Ja rēķina, ka Latvijā valsts aizsardzībā šobrīd ir 482 arheoloģiskas vietas ar nosaukumu “pilskalns”, sanāk, ka kopējais pilskalnu skaits nu palielinājies aptuveni par piekto daļu, turklāt ne visiem jaunatklātajiem objektiem jau piešķirts valsts aizsargāta objekta statuss – tas prasa zināmu izpēti, formalitātes. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē šis darbs ir procesā.
79 atklāti pēdējos trijos gados
Pamatīgākais izrāviens pilskalnu jaunatklāšanā noticis pēdējos gados, kad kopš 2018. gada Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā (LĢIA) kļuva publiski pieejamas detalizētas Latvijas reģionu reljefa aerolāzerskanēšanas, tā sauktās LIDAR (saīsinājums no angļu “Light detection and ranging” – atrašana un attāluma noteikšana ar gaismu), kartes. LKA profesors Urtāns teic, ka 79 no 86 grāmatā iekļautajiem pilskalniem atklāti pēdējos trijos gados, līdz 2021. gada novembrim, pateicoties tieši LIDAR.
Ir veselas entuziastu kopas, kas aizraujas ar šo karšu pētīšanu datoru ekrānos, meklējot pilskalniem līdzīgus veidojumus.
Tāpēc grāmatā apkopoto jauno pilskalnu atklāšana ir ap 50 pētnieku kopdarbs. Jaunatklājumi pārsvarā attiecas uz Latgali – 56 objekti, tad seko Vidzeme ar 12, Augšzeme un Kurzeme katra ar 8 un Zemgale ar 2 pilskalniem.
Tantiņu vairs nav…
Agrākos, 20. gadsimta 20.–30. gadu pilskalnu “kolekcionāra” Ernesta Brastiņa, laikos par svarīgāko pilskalna norādi uzskatīja vietējo folkloru. Tā spēlēja būtisku lomu arī pirmajās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara. Taču mūsdienās LIDAR reljefa karšu pētīšana ir teju vienīgais un drošākais ceļš, jo paaudžu un iedzīvotāju sastāva mainības un depopulācijas dēļ pilskalnu nostāstu tradīcija, pilskalnu folklora ir teju pilnībā zudusi.
“Liekas, aizbrauksi uz laukiem, aiziesi pie tantiņas, un viņa teiks: “Jā, dēliņ, tas kalns ir pilskalns.” Brastiņa laikos pilskalnus meklēja un atrada gandrīz tikai pēc folkloras. Tagad tādu tantiņu vairs nav. Toties LIDAR parāda visādus brīnumus, par kuriem vietējie cilvēki nekā nezina, kaut varbūt pat līdzās dzīvo,” uzsver Urtāns.
Īpaši tas attiecas uz Latgali, kur pilskalnu nostāstu tradīcijas reģionos, kuros 18. gadsimtā ienāca krievu vecticībnieki, pazuda pat agrāk nekā pārējā Latvijā.
Lai datora ekrānā sazīmētu atradumu atzītu par pilskalnu, tas, protams, jāapskata arī dabā. Sākotnējais iespaids var būt mānīgs. Jābūt labi izšķiramiem nocietinājumiem – mākslīgi veidotiem vaļņiem, grāvjiem, terasēm. Ideāli, ja to papildina apdzīvotību apliecinošs kultūrslānis, keramikas lauskas. Tā gan var arī nebūt, ja šī bijusi tikai īslaicīgi izmantota patvēruma vieta.
Vēsturnieks atzīmē, ka no jaunatklātajiem pilskalniem apmēram pusei kultūrslāņa nav.
Tāpat tiek vērtēts, vai pilskalna atrašanās vieta uzskatāma par izdevīgu, tomēr jāpatur prātā, ka gadsimtu gaitā cilvēku uzskati par vietas izdevīgumu ir mainījušies. Attiecīgās folkloras faktors kritēriju sarakstā mūsdienās jau ierindots pēdējā vietā.
Brīnums, kā līdz šim palaisti garām
Profesors Urtāns atzīst, ka vārda došana jaunatklātajiem pilskalniem ir atsevišķa stāsta vērta. Brīžiem vārds rada problēmas. Pie tā strādājot, nācies daudz konsultēties gan ar kolēģiem, gan LĢIA speciālistiem. Parasti izmanto tuvāko māju vai ciema vārdus, taču Latgalē bieži no agrākajām viensētām vai sādžām nekas nav palicis pāri. Jāmeklē seno sādžu robežu kartes, lai noteiktu, kuras teritorijā tad pilskalns atrodas.
“Bet tad sākās nākamais: Latgalē tas nebūs, piemēram, Vanagu, bet Vonogu pilskalns. Ir tur arī zināms pasionārisms – ja sādžas vairs nav, cilvēku nav, tad toties vairs neesošas sādžas vārdā var nosaukt kalnu un vietvārds saglabājas,” spriež vēsturnieks.
Par vairākiem jaunajiem pilskalniem varot vien pabrīnīties, kā tie līdz šim palaisti garām.
Piemēram, monumentālais un ilgstoši apdzīvotais Ludzas novada Zvirgzdenes pagasta Bierzinīku pilskalns: “Pieci seši metri augsti vaļņi, apmetne, kultūrslānis, bet nekur nav pieminēts!” Vai Krāslavas novada Kalniešu pagasta Daudzišu pilskalns: “Milzīgs! Pieci vaļņi, pieci grāvji, trīs terases, senpilsēta. Tas ir kāds senais centrs, turklāt jau Krusta karu laika!”
Minējumiem liek nodoties arī Augšdaugavas novada Liepkalnu pilskalns. Tam ir pamatīgi zemes nocietinājumi. Vietējie par to neko nemākot pastāstīt, vien, ka uz kāda pusotru hektāru lielā plakuma pakalniņa, saukta par Zaļo kalniņu, rīkotas zaļumballes.
“Tā kā turpat blakus atradās Lietuvas kunigaitija, tad mana sajūta ir, ka tā ir kāda 14.–15. gadsimta karaspēka sapulcēšanās vieta. Bet pierādīt jau to nevar, kaut arī ko līdzīgu var ieraudzīt pie Ludzas un Alūksnes, agrāko Moskovijas robežu tuvumā,” pieļauj profesors, piebilstot, ka vecās kartēs līdzās Liepkalnu pilskalnam redzamas mājas “Ķrepostj”, tātad krieviski “cietoksnis”, kas arī uz to norāda.
Nāk jauni klāt
Pilskalnu jaunatklāšanas process vēl nav noslēdzies. “Nāk jau atkal jauni klāt,” teic grāmatas autors.
Vismaz trīs potenciāli jaunatklājami pilskalni, kas vēl nav pārbaudīti uz vietas, atrodas pašā Baltkrievijas pierobežā. Politiskās situācijas dēļ tos apsekot pagaidām ir sarežģīti, jo nepieciešamas krietnas formalitātes. Bet tas būs jādara, tādēļ ka vairākas no šīm vietām skar jaunā robežžoga būvniecība.
