Nāk arī jaunieši, kas krievu valodu nezina. Saruna ar Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku 0
Šodien M. Čehova Rīgas Krievu teātris piedzīvo pēdējo sezonas pirmizrādi – muzikālo iestudējumu “Grāfs Monte Kristo” teātra mākslinieciskā vadītāja Sergeja Golomazova vadībā. Īstais brīdis, kad aicināt uz sarunu teātra direktori DANU BJORKU, lai saprastu, kāda bijusi sezona.
Pie Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktores kabineta durvīm apmeklētājus sagaida metāla plāksnīte ar uzrakstu “Don’t panic*”, iekšpusē – plakāts “Positive Thinking Always”**. Prātā cits pirmais jautājums, tomēr uzraksti ieintriģē, tādēļ par tiem arī jautāju.
Vai uzraksti jūsu likti?
D. Bjorka: Jā, laikam tie tapa no šīs kleitas (Dana Bjorka pieceļas un nodemonstrē uzrakstu uz melnās kleitas muguras, kas atgādina to pašu aicinājumu dzīvi uztvert pozitīvi. – L. K.-Š.), un to saku katram, arī pati sev.
Bieži gadās krist panikā?
Vairs jau ne. Sākumā, jā, protams.
Kāda ir bijusi šī sezona?
Grūta. Pārsteigumiem, piedzīvojumiem bagāta – kā jau dzīvē. Bija ļoti daudz jaunumu – vienpadsmit pirmizrādes, atvērām jaunu skatuves platformu “Kvartirņiks”, darbu sāka bērnu un jauniešu teātra studija…
Šī ir otrā sezona, kad esat teātra direktore; pirmā, kurā nosakāt sezonu, un pirmā, kad teātrī darbojas mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs. Kas teātrī mainījies?
Tiesa, esmu teātrī otro sezonu, un pirmā vēl nebija mana – to jau bija saplānojis iepriekšējais direktors. Tagad savukārt var teikt, ka šī sezona ir manējā, bet Sergejs Anatoļjevičs izpilda manis sarunātos plānus.
Tādēļ par mākslinieciskām izmaiņām vēl grūti spriest.
Es tikai varu teikt, ka man kļuvis simtreiz vieglāk, jo viņš paņēmis uz sevi visu teātra māksliniecisko daļu, visas attiecības ar aktieriem.
Potenciālu draudu novēršanai pārņēma izrādes “Grāfs Monte Kristo” režiju uz sevi. Es viņam ļoti, ļoti uzticos un ļoti nodalu darbības sfēras – ja ir mākslinieciskais vadītājs, tad viņš atbild par mākslu teātrī, un es uzņemos administrēšanu, bet arī tur dalu kompetences.
Jums gan robežas ikdienā saplūst, jo esat aktrise, un arī šajā sezonā nācās ielēkt vienā lomā. Vai ikdienā tas palīdz vai traucē?
Noteikti palīdz. Ir divi aspekti: kad beidzas darba diena kabinetā, eju uz skatuves ar domu – paldies Dievam, šodien ir izrāde, citādi droši vien būtu kādu nogalinājusi, ja nebūtu iespējas izlādēties (smejas).
Otrs aspekts: esmu aktualitāšu centrā, tuvu kolēģiem, saprotu, kādas sāpes, kādas domas virmo, un tās ir vieglāk atrisināt, jo, esot iekšā izrādē, visu redzi un jūti tiešāk.
Turklāt savienot šīs jomas izrādījās vieglāk, nekā biju domājusi. Baidījos, ka būs grūti, bet nē, tā nav, īpaši, ja ar režisoru var vienoties par mēģinājumu laikiem. Ja esmu iekšā izrādes tapšanas procesā, tad arī labāk redzu, kuru līdzekļu pieprasījumu vērts parakstīt, kur tie jāiegulda, kura joma vēl var pagaidīt.
Tomēr tās ir divas dažādas lomas, jo direktoram jāspēj pacelties pāri labajām vai sliktajām attiecībām un paskatīties ar distanci, kā teātrim labāk…
Šī gada laikā esmu sapratusi, ka pozīciju neizvēlos es. Vienmēr esmu bijusi diezgan lietišķa, nepieņemu emocijas par argumentu, man vienmēr ir vieglāk analizēt, izprast. Darba attiecībās draudzība man nekad nav traucējusi.
Esmu mēģinājusi saglabāt tuvas attiecības ar kolēģiem, bet ne katrs prot šīs jomas nodalīt
Dažiem kolēģiem šķiet, ka tad, ja ir siltas vai labas cilvēciskas attiecības, arī darbā jābūt īpašai attieksmei. Nonācu pie filozofijas, ka ļaušu katram kolēģim izvēlēties, kā viņš vēlas ar mani komunicēt, vai prot šīs jomas, personīgo un profesionālo, nošķirt. No manas puses ir strikti novilkta līnija starp darbu un attiecībām.
Vai šī gada laikā ir koriģējusies teātra attīstības vīzija?
Protams, mēs visu laiku veicam korekcijas, un gada pārskats rāda, ka esam pareizā virzībā. Par to liecina gan finanses, gan zāles piepildījums, gan aktieru aizņemtība, gan izrāžu kvalitāte.
Zāles piepildījums ir vēl palielinājies? Bija 82 procenti, gluži labs rādītājs.
Skaitliski palicis tāds pats, bet jāņem vērā, ka pacēlām cenas. Liela daļa skatītāju bija neapmierināti, pat rakstīja mums vēstules, sākās gluži vai aukstais karš.
Mēs saprotam skatītājus un šo soli nespērām tāpēc, ka tā vienkārši gribētos, – ļoti rūpīgi un reālistiski novērtējām teātra situāciju, izdevumus, nākotnes plānus. Mums jārūpējas, lai teātris attīstītos, pastāvētu, lai varētu radīt kvalitatīvus iestudējumus, lai darbinieki saņemtu pienācīgu atalgojumu.
Katra pozīcija tika izrunāta, kopā ar finanšu direktoru tika pieņemti lēmumi, atrasts kompromiss, sarēķinot katra vakara izdevumus.
Protams, mēs to mēģinām emocionāli kompensēt skatītājiem ar akcijām, atlaidēm. Saglabāt esošo skatītāju skaitu, paaugstinot biļešu cenas – tas ir ļoti labs rādītājs.
Tas droši vien nozīmē, ka mazliet mainījies skatītāju sastāvs?
Jā, auditorija pamazām mainās. Cenšamies saglabāt esošos skatītājus un aicināt klāt jaunus, kas līdz šim Rīgas Krievu teātri apmeklēja pasīvi vai neapmeklēja vispār. Tādu skatītāju ir ļoti daudz, un tas ir labi. Ja gribam attīstīties, mums jādzīvo laikam līdzi un jāuzrunā arī tie skatītāji, kuri līdz šim mūs uzskatīja par konservatīvu teātri.
Esošā auditorija – tie ir noteikta vecuma cilvēki?
Protams, līdz šim visuzticīgākie bijuši padomju laika krievu tautības iedzīvotāji. Daudzi latvieši gan arī pie mums nākuši un nāks. Bet man lielākais prieks par tiem, kas nenāca, – kad ieraugu mūsu skatītāju krēslā jauniešus, kuri pat nerunā krieviski, saprotu, ka esam sasnieguši savus mērķus. Protams, svarīgi atrast balansu, neko neatņemt nevienam savam skatītājam, tādēļ iedarbinājām eksperimentālās formas, jo uz lielās skatuves jābūt piesardzīgākiem.
Tādēļ arī sezona tā sakārtota – sākām ar muzikālu izrādi “Mana skaistā lēdija” un ar muzikālu izrādi “Grāfs Monte Kristo” noslēdzam, jo tās ir izrādes visām etniskajām grupām, mentalitātēm, visiem. Piemēram, “Mumu” vai “Mēdeja” vairāk ir šaurākai auditorijai, kam patīk padomāt, tās vairāk uzrunā arī latviešus. Tāpat uz “Jūras vēju”, ar kuru pildām savas saistības par latviešu oriģināldramaturģijas iestudēšanu, sanāca latvieši, krievu auditorija to nepieņem…
Tā varēja saprast, redzot, ka maijā “Jūras vējam” tikai viena izrāde…
Maijā visiem teātriem klājas grūti, tāpēc repertuārs jāliek uzmanīgi. Es jau paredzēju, ka “Jūras vējš”, tāpat kā “Mumu”, “Mēdeja”, būs šauram lokam. Repertuārs jāliek tā, lai būtu pilna zāle – un zāle bija pilna pat siltajās aprīļa dienās, nāk skatītāji, kas tieši šo izrādi grib redzēt. Un latvieši nāk un skatās, izrādes beigās ceļas kājās un sauc “bravo”!…
Nākamais rudens nāks ar Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu?
Ne gluži. Ar Latvijas Kultūras akadēmiju panākta pagaidām mutiska vienošanās, 13. maijā to parakstīsim, ka 2020. gadā tiks uzņemts Rīgas Krievu teātra aktieru kurss. Bet rudenī darbu sāks studija Sergeja Golomazova vadībā kā sagatavošanās tiem, kas vēlēsies iestāties aktierkursā.
Cik jauniešu plānojat uzņemt aktierkursā un pēc tam štatā?
Vēl neesam sēdējuši pie galda un rēķinājuši, bet es jau tagad turu rezervē vietas jauno aktieru uzņemšanai.
Taču jābūt ļoti uzmanīgiem ar jaunu aktieru pieņemšanu – ikvienā teātrī ir neliela daļa aktieru tikai uz papīra, nevis uz skatuves.
Šādos gadījumos vainīgas vienmēr ir abas puses – viena slikti strādā, otra nav novērtējusi cilvēka īsto potenciālu pirms līguma slēgšanas…
Nupat bez mākslinieciskā vadītāja palicis Valmieras Drāmas teātris, un teātra valdes locekle Evita Sniedze sacīja, ka, iespējams, Latvijas repertuāra teātru sistēmā pašreizējos ekonomiskajos apstākļos mākslinieciskā vadītāja funkcijas ir neauglīgas. Es tagad interpretēju, bet tas varētu nozīmēt, ka mākslinieciskā virzība reizēm var nonākt pretrunā ar teātra ekonomiskajiem apsvērumiem…
Domāju, tā notiek visbiežāk, tāpēc man patīk Sergejs Golomazovs – viņš ir ļoti inteliģents, un, pats galvenais, ļoti, ļoti saprotošs. Mēs jau vairākas reizes šajā sezonā esam centušies izlīst no situācijām, kurās māksla sadūrās ar finansiālām un administratīvām prasībām, un līdz šim esam visu atrisinājuši.
Katram cilvēkam, vadītājam ir sava dzīves pieredze, nostāja.
Varu runāt tikai par sevi, un es pilnīgi noteikti zinu, ka teātrim ir nepieciešams mākslinieciskais vadītājs.
Protams, ja pats esi laba līmeņa režisors un vadītājs vienā personā kā Alvis Hermanis vai Oļegs Tabakovs, tad bez šī posteņa var iztikt. Tā kā pati neesmu augstas raudzes režisors, kas guvis pasaules atzinību, labāk uzticos profesionālim, kurš var vadīt kolektīvu, izveidot māksliniecisko attīstības vīziju, kam ir kontakti pasaulē. Šajā sezonā Sergejs Golomazovs teātrī jau sarīkojis divas meistarklases, tikšanās ar atzītiem krievu profesoriem skatuves mākslas jomā.
Mākslinieciskā nodaļa – Krievu teātrī tās saucam par cehiem – ir teātra stūrakmens. Jo veselīgāks, talantīgāks kolektīvs, jo veiksmīgāks teātris.
Vai tas nozīmē, ka mākslinieciskais vadītājs rada tādu kā teātra kopīgo asinsrites sistēmu? No visiem Latvijas profesionālajiem teātriem jūsējā ir visplašākā aktierskolu ģeogrāfija…
Jā, teātra skolas ir visdaudzveidīgākās – Novosibirska, Petrozavodska, Sanktpēterburga, Rīga… Es tajā saskatu gan ļoti lielu apgrūtinājumu, gan sava veida rozīnīti. Mums ir ļoti laba trupa, bet jādabū vienots stils, un tas ir mākslinieciskā vadītāja uzdevums un galvassāpes.
Sergejs Anatoļjevičs jau atrotījis piedurknes, un – ne šogad, ne nākamgad, bet pēc diviem gadiem, es ceru, mēs jau varēsim parādīt, ka teātrim ir vienota asinsrite. Es ļoti gaidu šo vilni, kas ienesīs jaunu stilu, Golomazova stilu.
* Nekrīti panikā (angļu val.)
** Vienmēr domā pozitīvi (angļu val.)
