Agris Liepiņš: Veca ierēdņu kaite – mūžīgā neizlēmība un muļļāšanās 9
Šobrīd tiek apspriestas tikumiskās un valstiskās audzināšanas vadlīnijas, kuras pēcāk paredzēts ieviest skolu programmās. Ļoti labi, ka divdesmit piecus gadus pēc neatkarības atgūšanas Izglītības ministrijas ierēdņi ir apjautuši valstiskās audzināšanas lielo nozīmi. Citādi, raugoties plaši pieejamos televīzijas kanālos, uz katra stūra nopērkamo Krievijas propagandas izdevumu vākos un Krievijas vēstniecības laipni piedāvātajos mācību palīglīdzekļos krievu skolām, rodas iespaids, ka ar valstisko audzināšanu mūsu valstī nodarbojas kāda cita valsts.
Lai apsūnojušais vezums iekustētos, ir nodibinātas darba grupas. Darba grupas organizē seminārus un paneļdiskusijas, bet, klausoties publiskajā telpā pausto, rodas iespaids, ka vadlīniju izstrādātāji nav īsti pārliecināti par pašu teikto. Nedrošība tiek slēpta aiz liekvārdības un dažādu terminu piesaukšanas. Piemēram – pie tikumību raksturojošām īpašībām tiek pieskaitīta gan centība, gan līdzcietība un pat brīvība, bet nez kāpēc aizmirsta gudrība. Ja darītājs nav jēgpilns, rezultāts ir pilnīgi pretējs. Liec muļķim lūgt Dievu, un viņš aiz centības sadauzīs galvu pret klonu.
Tāpat tiek vēstīts, ka tikumības vadlīnijas nedrīkst aizvainot nevienu sociālo vai etnisko grupu. Kārtējo reizi sastopamies ar vēlmi izdabāt visiem. Latvijas Republikas Satversmē skaidri pateikts – Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību caur gadsimtiem. Tāpat tur teikts, ka Latvijas identitāti veido latviskā dzīvesziņa. Izpratne par tikumību ir cieši saistīta ar gadu simtos piekopto dzīvesveidu, tautas tradīcijām un ieražām. Tāpat tikumības jēdziens stāv ciešā sakarā ar tautas mentalitāti. To ignorējot, var sanākt lieli joki. Lasot mūsu tautas dainas par darba tikumu, ebreju jaunieši ironiski pasmaida, jo, viņuprāt, tādu pašu un vēl labāku rezultātu var panākt, nodarbojoties ar komerciju un augļošanu. Tur nav nekā nosodāma, vienīgi citas tautas mentalitāte. Esmu novērojis, ka krievu jaunieši – gan meitenes, gan puiši – sarunu valodā brīvi un nepiespiesti lieto krievu lamuvārdus, kurus dzirdot iztulkotus valsts valodā ausis svilst. Arī cita mentalitāte, vai tāpēc mums šāda savstarpēja saziņa jāatzīst par tikumisku? Darba grupai, kura izstrādā tikumiskās un valstiskās audzināšanas vadlīnijas, skaidri un gaiši būtu jānosprauž mērķis – tikumiskās audzināšanas vadlīnijas tiks veidotas, balstoties latviešu tautas dzīvesziņā un tradīcijās. Saskaņā ar Satversmi, cita starpā. Tas, neapšaubāmi, būs grūts uzdevums, jo mūsu valstī vēl aizvien tiek uzturētas divas paralēlas izglītības sistēmas – valsts valodā un, Igaunijas prezidenta Ilvesa vārdiem runājot, – okupantu valodā. Nav noliedzams, ka skolā dominējošā valoda veido arī skolēna mentalitāti.
Tomēr vislielākās bažas par to, ka uzsāktais darbs tiks novests līdz jēgpilnam rezultātam, rada līdzšinējā pieredze, mūžīgā neizlēmība un muļļāšanās. Taisnības labad jāpiebilst, ka tā ir vecum veca ierēdņu kaite. Lasot profesora, grafiķa Riharda Zariņa atmiņas, uzdūros kā no šodienas norakstītam faktam. Atgriežoties no Pēterburgas nesen nodibinātajā Latvijā, profesors sadomāja izdot latviešiem ļoti vajadzīgu izdevumu – latviešu ornamentus jeb rakstus. “Tad griezos Izglītības ministrijā, lai tā vismaz varētu projektēto “Latvju rakstu” izplatīt pa savām 6000 skolām. Ministrija, it kā gatava būdama, paņēma gan 6000 nodrukātus prospektus ar ilustrācijām krāsās, bet, kad pēc pusgada atkal apjautājos par spiestuves prospektiem, tad neviens par tiem nekā nezināja, un vēlāk mēs visu prospektu paku atradām noputējušu uz kāda skapja ministrijas kancelejā. Tā nu bija Izglītības ministrijas interese par latviešu tautas mākslu, lai gan tika prasīts pēc “latviešu stila”. (..) “Latvju rakstiem” uzmanību piegrieza daudzu valstu izglītības ministrijas, piemēram, beļģu Izglītības ministrija pasūtināja veselus septiņus komplektus savām skolām, bet mūsu Izglītības ministrija nebija nevienu komplektu nopirkusi.”
