Uldis Šmits: “Naivums” negrib un negrib pamest Eiropas lielvalstu politiku 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen, trīspadsmitajā maijā, kad Merkele uzrunāja parlamentu un atbildēja uz deputātu jautājumiem, kanclerei gribot negribot nācās pievērsties kādai tēmai, no kuras viņa parasti izvairās. Proti, kiberuzbrukumam, kas 2015. gadā tika vērsts pret Bundestāgu, viņas biroju un varbūt vēl dažiem mērķiem. Nācās arī atzīt, ka izmeklēšanā iegūti konkrēti pierādījumi, ka šādas aktivitātes piekopj “Krievijas spēki”, turklāt tā esot apzināta hibrīdās karadarbības stratēģija.
Nekā jauna, protams. Jaunums ir vienīgi tas, ka par Krievijas rīkotajiem vai iniciētajiem kiberuzbrukumiem izsakās Merkele. Nevis kāds federālās valdības pilnvarots sīks gariņš. Pēdējā laikā vācu presē itin bieži parādās publikācijas, kas atsaucas uz avotiem valsts drošības iestādēs vai pat citē šo iestāžu vadītāju secinājumus par to, no kurienes aug kājas ne tikai iepriekš minētajiem, bet arī daudziem citiem kiberuzbrukumiem. (Piemēram, 2017. gadā pret VFR Ārlietu ministriju un Aizsardzības ministriju.)
Kanclerei noteikti ir pieejama krietni detalizētāka informācija Vācijas Konstitūcijas aizsardzības biroja un ārējā izlūkdienesta ziņojumu veidā, taču tie nekad agrāk nebija iedvesmojuši federālās valdības galvu publiski izkratīt sirdi. Savukārt viņas tagadējās atskārsmes varētu raksturot aforisms “nepateicība – pasaules alga”. Merkele, viņas pašas vārdiem, jūtas sāpināta, jo ik dienas velta pūles, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju. Viņa arī negrasās šos centienus atmest.
Kancleres pūliņi tiešām ir ievērojami un ieguvuši dažādas izpausmes, sākot ar vācu alus sūtījumiem Putinam un beidzot ar gādību par bēdīgi slavenā gāzesvada “Nord stream–2” projekta iedzīvināšanu. Berlīnē apgrozās un netraucēti izvērš darbību personas, kas iekļautas ASV melnajos sarakstos (tajā skaitā arī mums pazīstamais bijušais “Krievijas dzelzceļa” boss, tagad “krievu pasaules” un “civilizāciju dialoga” ideju gaismas nesējs Vladimirs Jakuņins).
Tiesa, kancleres neapstrīdamā autoritāte un īpašā loma Eiropā ir palīdzējusi uzturēt spēkā Eiropas Savienības sankcijas pret Maskavu, taču šajā ziņā, ja raugāmies no morālās un politiskās atbildības viedokļa, diez vai viņai bija pārāk plašas izvēles iespējas. Sevišķi – ņemot vērā to, ka sankcionētā Kremļa agresija Ukrainā zināmā vai pat visai lielā mērā ir tikusi īstenota par naudu, ko Krievija gūst no energoresursu eksporta uz Vāciju.
Patiesībā Berlīnes atbilde varēja būt principiālāka, kaut Putins laikam cerēja, ka nebūs vispār nekādas, iespējams, paļaujoties uz VFR pagalam šrēderizēto biznesa eliti, veco STASI tīklu un noteiktām politiskajām aprindām sniegtajiem pakalpojumiem.
Jau pirms dažiem gadiem (2017) Vācijas Konstitūcijas aizsardzības biroja toreizējais vadītājs Hanss Georgs Māsens izteica aģentūrai “Reuters” visai daiļrunīgu pieņēmumu, ka hakeru grupējuma rīcībā nokļuvuši dati, ko “varētu izmantot dezinformācijai vai ietekmēšanas operācijās”, bet “tas ir politisks lēmums” un tas “es domāju, tiks pieņemts Kremlī”. Acīmredzot tur attiecīgo lēmumu tad nu arī pieņēma.
Gan izrādījās, ka ārēji destabilizēt Vāciju, izmantojot migrantu pieplūduma radītās problēmas, vai iedragāt kristīgo demokrātu un Merkeles personiskās pozīcijas viņas politiskās karjeras noslēgumā nav nemaz tik vienkārši – valsti piemeklējušie sarežģījumi pārsvarā bija pašas t. s. lielās koalīcijas roku darbs. Līdz pat globālajai sanitārajai krīzei, kuru neviens nespēja paredzēt un kuras sekas nav paredzamas joprojām.
Pats mazākais, ko šādā situācijā var prasīt, ir bruņotu konfliktu pārtraukšana, paklausot veselajam saprātam un ANO ģenerālsekretāra aicinājumam, taču šāviņu troksnis neapklust arī Eiropā, respektīvi Austrumukrainā, kur Maskavas militāri balstītās “tautas republikas” turpina provokācijas, lai tādējādi atbilstoši Kremļa vēlmēm izdarītu spiedienu uz Kijevu. Un tāpat Berlīni, kura rīkos nākamo tā dēvētā Normandijas formāta tikšanos vēl nenoteiktā datumā.
Pagaidām norit priekšdarbi jeb tirgošanās, tāpēc 13. maijā, Merkeles zīmīgo atklāsmju dienā, Berlīnē bija ieradies Putina jaunieceltais Donbasa “tautas republiku” kurators Dmitrijs Kozaks. Saskaņā ar publiskajā telpā paklīdušajiem nostāstiem Kremlis apmaiņā pret jelkādu šķietamu piekāpšanos tiecas panākt ES sankciju mīkstināšanu vai atcelšanu. Jo kādas vēl sankcijas, kad plecu pie pleca jādodas cīņā pret pandēmiju (sākotnējā variantā – cīņā pret terorismu) un pienācis brīdis aizmirst kara noziegumus un starptautisko tiesību mīdīšanu kājām, skan Putina režīma vēstījums.
Cits Normandijas formāta dalībnieks – Francijas prezidents Makrons – daudzkārt sacījis, ka dialogs ar Krieviju jāveido “bez naivuma”. Bet “naivums”, kas reizēm noder par labu aizsegu savtīgiem apsvērumiem vai interesēm, negrib un negrib Eiropas lielvalstu politiku pamest.
