Agris Liepiņš: Naivums ir prece, “Prāta vētrai” iestaigāta taciņa uz Krieviju 62
Skolu jauniešu dziesmu svētkos Renārs Kaupers dziedāja kopā ar jauniešu kopkori un viņa priekšnesums mani saviļņoja. No solista staroja gaišums un sirsnīgums. Pāris dienu vēlāk atklājās, ka tikpat sirsnīgi viņš dziedājis arī mūzikas festivālā Krievijā. It kā nekas nosodāms, vienīgi fonā krievu tanki un Krievijas armiju slavinošas runas. Pats mūziķis skaidro, ka viņš nāk ar mieru un “dzied cilvēkiem, ne karogiem”. No sirds uz sirdi, nevis politiskajām partijām. “Prāta vētras” solists patiešām atstāj sirdsšķīsta cilvēka iespaidu. Tāds gaišs un pozitīvs miera eņģelis, kurš nemīt uz mūsu grēcīgās zemes. Grupas komerciālie panākumi un labi organizētās reklāmas kampaņas gan liecina par dzelžainu biznesa tvērienu, nevis lidināšanos mākoņos. Renāra Kaupera no dabas dotais sirsnīgums un nedaudz naivais, atbruņojošais smaids ir viens no grupas komerciālo panākumu stūrakmeņiem, viņu lielā veiksme. Klausītājus un it sevišķi klausītājas viņš apbur!
Putina režīms ir izveidojis spēcīgu propagandas aparātu, kurš krievu pasaules uzskata popularizēšanai izmanto dažādas iespējas. Mūzikas festivāli, nenoliedzami, ir propagandas aparāta interešu sfērā. Tas uzskatāmi redzams konkrētajā gadījumā – festivāla norises vieta atgādina jauniesaucamo rekrutēšanas laukumu, un tikai naivais var apgalvot, ka viņš neko nav manījis un ne velna nav sajēdzis. Diemžēl jāatzīst – šobrīd dalība Krievijas kultūras pasākumos saistās ar ļoti lielu risku piedalīties Putina propagandas kampaņās. Kaut vai tāpēc, ka Krievijas maigās varas koncepts paredz – kultūra ir propagandas sastāvdaļa.
Mūziķiem grūti atteikties no gadu ritumā iekarotas auditorijas, viņi zināmā mērā ir atkarīgi no publikas uzmanības apliecinājumiem. “Prāta vētra” ilgstoši nopūlējusies, lai viņus pazītu Krievijā un aicinātu uz festivāliem, naudīgu aprindu kooperatīvajiem pasākumiem un tamlīdzīgi. Raimonds Pauls reiz teica – Rietumu tirgū mūs neviens ar atplestām rokām negaida, nākas vien izmantot labi iestaigātās taciņas, reģionu, kur mūs pazīst. Tā ir taisnība – atšķirībā no Rietumu šovbiznesa, Krievijas šovbiznesā mūs ņem pretī, un mākslinieki to nekavējas izmantot. Ne jau “Prāta vētra” vien, arī Intars Busulis, par provi. Bet taciņa var aizvērties, ja būsi pārāk principiāls, ar stingru pilsonisko stāju. Mūziķiem nav vairs pirmā jaunība, tāpēc dažbrīd izdevīgāk izlikties par naivu mākslinieku.
No mācību grāmatām zinām, ka pastāv tāds jēdziens kā konformisms. Konformisti ir ļaudis vai ļaužu grupas, kuri ērtību un bezprincipialitātes dēļ gatavi nekritiski pakļauties valdošajai kārtībai. Konformisms nereti sastopams inteliģences vidū. Ieguvuši zināmu stāvokli un atpazīstamību sabiedrībā, kultūras ļaudis nevēlas ērtības zaudēt un ir gatavi uz daudz ko pievērt acis. Īstenībā dziļi cilvēciski un saprotami, bet vienmēr kļūst nedaudz neomulīgi, uzzinot, ka sabiedrībā pazīstamiem elkiem nekas cilvēcisks nav svešs. Mēs taču gribam, lai viņi būtu mums paraugs. Tāpēc sabiedrība grēkāžiem nereti piedod. Lai gan ir arī izņēmumi. Dižajam norvēģu rakstniekam un Nobela prēmijas laureātam Knutam Hamsunam norvēģu tauta vēl līdz šai baltai dienai nav piedevusi sadarbību ar hitlerisko Vāciju. Norvēģi atzīst Hamsuna literāro ģenialitāti, bet pret viņu kā norvēģi izturas ļoti vēsi un rezervēti. Nu, tie jau skarbie ziemeļnieki, mums, latviešiem, pagājušajā gadsimtā pārcietušiem divas okupācijas, grūti būt tik principiāliem. Bet varbūt vajag?
