Naivā Latvija. Autsaiders Modris Sapuns 0
Talsu tautas namā līdz 1. novembrim apskatāma pazīstamā Talsu mākslinieka Modra Sapuna darbu izstāde “Pirmā jubileja”.
Negaidīti, bet īstais pamudinājums rakstīt par Modri Sapunu nāca pēc Venēcijas biennāles pēdējā apmeklējuma – pēc vienas no dienām, ko pavadījām šī gada galvenās balvas laureātu – Lietuvas mākslinieču inspirētās performances “Saule un jūra” – meklējumos.
Tik daudz sintētikas, parastas lecības, dzīšanās pēc modes (kam lieti noder arī barošanās no pasaules cilvēku šī brīža aktuālajām sāpēm un ciešanām), ar mokām “sakasītas” idejas – tā visa tur šoreiz un arī citreiz bija un ir bijis bez gala. Protams, nedaudz pārspīlēju.
Un tad pēc gara un neziņas pilna ceļa virs “bangojošas lagūnas” nonāc pabēdīgā pagalmā, kur “visu tautību bērni” stāv garā rindā pēc Lietuvas mākslas… Vērojam, ar kādu sejas izteiksmi cilvēki atgriežas no izrādes apmeklējuma: sejas ir smaidīgas, skaisti skumīgas, atmaigušas un atvilgušas, domās iegrimušas…
Kas noticis? Viņus ir uzrunājusi šī naivā necilu un ikdienišķu cilvēciņu gulšņāšana atvestajās smiltiņās un viņu rāmais, ne pārāk virtuozais dziesmiņu dziedājums, piemēram, par pasaules galu, radījis negaidītus siltas sirsnības atspulgus lielās mākslas cienītāju sejās…
Nākamajā dienā pēc atgriešanās no biennāles bija jāķeras klāt pie Modra Sapuna izstādes iekārtošanas Talsu tautas namā, to darīju ne jau pirmo reizi, jo Modri pazīstu gandrīz jau 30 gadu. Un vēlreiz nopriecājos, ka man bijusi salīdzināšanas iespēja redzēt pasaulē notiekošo un tagad vēlreiz domāt par mākslas daudzveidīgo dabu un par tiem īpašajiem māksliniekiem, kas dod dzīvei šo laimīgo balansa izjūtu – par mākslas mūžīgo nezūdamību, talantīga cilvēka godu un sirdsapziņu, par “naivu” dzīvi mākslā un radošu brīvību.
Modris var justies laimīgs, ka viņš līdzcilvēkos raisa bērnišķīgu prieku par bildēs ieraudzītajiem strādīgajiem un sirdsšķīstajiem darba cilvēkiem,
par eņģeļiem un svētajiem, dzīvniekiem un lopiņiem, par Latvijas skaisto dabu – kā pasaku lasot vai šķirstot Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, mēs arī naivi atceramies, no kurienes esam nākuši – Dievs. Daba. Darbs.
Turklāt te nu nekā nevar vilkt paralēles ar bezgaumīgu prieku par diletantu darbiem. Modris ir mākslinieks, un viņa darbi ir māksla. Bez atlaidēm.
Modris Sapuns dzimis 1979. gadā Talsos, bērnībā pārcietis smagu slimību un tādēļ skoloties varējis Mazirbes speciālajā pamatskolā. Un šajā skolā viss tā laimīgi pagriezās, jo viņa talantu pamanīja skolas pedagogi Maija un Pauls Valči, turklāt Modra onkulis ir Talsu mākslinieks Andris Vītols, kurš bija jau rādījis mums 13 gadus vecā puikas zīmējumus ar lauku bēru ainām.
Uzreiz sapratām, ka Modris Talsu mākslinieku grupai kādreiz noteikti noderēs – tā paša balansa un smalkā vērojuma dēļ. Viss tā skaisti savienojās, ir pagājuši gadu desmiti, un
Modrim māksla tagad ir gan kā darbs, gan mierinājums, gan apliecinājums viņa pašapziņai. Dzīves jēga.
1998. gadā notika Modra Sapuna lielais uznāciens konceptuālajā izstādē “Talsu gods”. Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga sponsorētajā projektā viņu pamanīja Helēna Demakova, un jau nākamajā gadā viņš tika aicināts arī Sorosa fonda kūrētajā izstādē “Ventspils. Tranzīts. Terminālis”.
2014. gadā Inese Baranovska Modri izvēlējās dalībai projektā “Dzintara laikmets” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, viņš ir piedalījies Talsu Krūmu grupas izstādēs Dānijā, Zviedrijā, Beļģijā, Turcijā, Igaunijā, Lietuvā, Čehijā, Holandē, Itālijā, Baltkrievijā.
ādreiz aktīvāk strādājošais Latvijas Naivās mākslas muzejs un arī mākslas zinātnieks Aivars Leitis iekļāvis viņa darbus dažādās naivistu izstādēs Latvijā un citur. Galu galā – no Talsu mākslinieku grupas Modris ir vienīgais pēdējo 30 gadu laikā, kura darbus iepircis Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (tur izveidota arī suvenīru grupa ar Modra darbu motīviem, ko šobrīd var iegādāties), Liepājas galerija “K. Māksla” saistībā ar Modra personālizstādi 2008. gadā izdeva katalogu “Dabas darbnīcā”. Viņa personālizstādes tiek sarīkotas ik pa laikam, un šogad Modris svin savu pirmo lielāko jubileju.
Viņu grūti sasaistīt ar kādu terminu vai apzīmējumu – autsaiders, naivists, pašdarbības mākslinieks, primitīvists, autodidakts, tas skan tā cieti un nemīļi.
Talsos Modris ir godāts mākslinieks, Žaņa Sūniņa prēmijas laureāts, viņš ir apskaužami angažēts – Ģipkas luteriskās baznīcas altāri, galdu, kanceli rotā viņa gleznojumi – un tas paliks uz laikiem.
Modra darba diena paiet Vītola galdniecībā, kur viņam tiek uzticēti darbi, kas prasa lielu rūpību un pacietību – Modris pazīst koku, jo mācījies arī Igurda Baņķa zeļļu skolā Valdemārpilī. Viņš griež mazas skulptūriņas, grebj karotes un sālstrauciņus, ir darināti koka darbi citām baznīcām.
Taču vislielākā brīvība sajūtama viņa zīmējumos, gleznojumos un skrāpējumos (grebumos) kādā materiālā, kas varbūt ir bijis pat nejaušs atradums. Grib un zīmē ar tušas spalvu uz finiera gabaliņa, grib un bildītēm rāmjus taisa pats – līmē tos no gofrēta kartona sloksnītēm un smalki pieskaņo krāsām uzgleznotajā ainavā, var iegrebt ar grīdas krāsu noklātā finierī vai kartonā portretus, kuri visiem uzreiz ir atpazīstami.
Starp citu, viņš neizmanto fotogrāfiju. Jā, kādreiz varbūt paņem kādu bildīti no žurnāla vai arī ideju darbam ieraudzījis televizorā. Skatot viņa darbus, pārņem prieks par šo maģisko satura un formas vienību, kas laimīgi un harmoniski turpinās.
